APRITĒ: Man te vēl daudz kas jāizdara

Šodien Sociālās integrācijas valsts aģentūras (SIVA) telpās Jūrmalā tiek atklāta izstāde Turpināt dzīvot... skaisti!, tajā būs redzamas to sieviešu fotogrāfijas, kas uzvarējušas krūts vēzi. Fotogrāfiju autori ir Jūrmalas fotostudijas Aspazija fotogrāfi Andris Sīmanis, Ojārs Griķis un Una Liberte, turklāt Una ir arī viena no modelēm – arī viņa ir uzvarējusi cīņā ar krūts vēzi. «Garantiju nav, mēs neviens nezinām, vai šī cīņa ir noslēgusies pavisam vai tai būs turpinājums, mēs arī nezinām, vai esam pasargāti no krītošām lāstekām vai nelaimes gadījumiem, bet vienu gan es zinu – šī dzīve ir jādzīvo,» ir pārliecināta Una Liberte.

– Izstāde ir mana ideja, bet līdz tai nonācu neparastā veidā. Viss sākās ar to, ka es sāku darboties Jūrmalas fotostudijā Aspazija, un tās vadītājs Andris Sīmanis uzaicināja uz fotosesiju. Lai gan līdz tam man nemaz nepatika fotografēties, es piekritu. Būtiskais ir tas, ka es nezināju viņa māksliniecisko ampluā, un pirmajā fotosesijā, kurā tika veidoti portreti, viņš ierosināja veidot mākslas kailfoto. Es teicu, ka neesmu perfekta, ka man operēta viena krūts, bet Andris atbildēja, ka tas nekas. Andra radītās bildes mani ļoti uzrunāja, sapratu, ka šādas fotogrāfijas var ļoti celt sievietes pašapziņu. Un tad radās doma par izstādi, jo ir taču vēl citas sievietes, kas ir izgājušas cauri tam pašam, kam es, un ar šādu vizuāli publisku sarunu mēs varētu izdarīt labu darbu gan tām sievietēm, kas kaut kādu iemeslu dēļ baidās iet pārbaudīties, jo patiesībā viņām ir bail no vārda «vēzis», gan tām sievietēm, kas ir pēcoperācijas rehabilitācijas periodā, kurām pēc krūts noņemšanas, iespējams, ir jāpalīdz sadzīvot ar sava ķermeņa jauno veidolu. Ir jāmīl savs ķermenis, citādi dvēselei nebūs, kur dzīvot. Zinu, ka ir grūti iemācīties sevi mīlēt.

– Vai šāda izstāde var arī mainīt sabiedrībā valdošo stereotipu par to, ka onkoloģiska saslimšana ir gandrīz vai līdzvērtīga nāves spriedumam?

– Tā arī ir – sabiedrībā valdošais viedoklis ir diezgan traģisks. Nezinu, kā un kāpēc tas iesakņojies, bet tas ir ļoti noturīgs. Onkoloģe Sarmīte Baltkāje, kurai jau ir 55 gadu stāžs šajā jomā, kura pati ir piedzīvojusi šo diagnozi un ir arī viena no modelēm, saka to pašu – valda uzskats, ka vēzis ir nolemtība. Vai tad ir grūti, saņemot uzaicinājumu veikt mamogrāfiju, to arī izdarīt? Realitātē ir tā, ka vairums sieviešu, saņemot šādu aicinājumu, uzskata, ka tas jau ir spriedums.

Kad savu ideju par šādu izstādi izstāstīju krūts vēža pacienšu atbalsta biedrībā Vita, visiem tā patika. Par to runāju arī ar onkoloģi Sarmīti Baltkāji, viņa teica, ka dominē uzskats, ka vēzis ir privāta lieta, bet viņa savu pieredzi nekad nav noklusējusi, jo tā ir varējusi pavēstīt, ka vēzis ir uzveicama slimība, atveseļošanās ir iespējama. Tieši tāpēc jārunā par to, lai kliedētu bailes un aizspriedumus, liekot sievietēm domāt par savu veselību. Šāda izstāde jārīko, lai ne tikai sievietes mudinātu domāt par veselību, bet arī kaut mazliet mainītu sabiedrības stereotipus. Man šķiet, ka daudziem ir kauns par šo diagnozi, bet par ko jākaunas? Ir taču daudzas slimības, par kurām skaļi runā visapkārt. Turklāt šī diagnoze parādās arvien jaunākām sievietēm, arvien vairāk – grūtniecēm. Jaunieši par to vispār nedomā, bet vajadzētu. Piemēram, mana jaunākā meita Lauma (22) jau paņēmusi nosūtījumu, lai pārbaudītos. Saprotu, bailes ir visiem, bet ir jau arī citas slimības, par kurām runājam ļoti mierīgi, lai gan daudzām sliktākajā gadījumā iznākums ir viens un tas pats. Nupat biju onkoloģijas centrā uz pārbaudēm, pilni koridori.

– Kā atradāt modeļus?

– Sākumā uzrunāju sievietes, kas apvienojušās atbalsta biedrībā Vita, bet visas nodūra galvas un nepiekrita... Sarmīte Baltkāje atzina, ka viņa ir daudz interviju sniegusi, arī daudz rakstījusi medijos, bet viņas pieredze liecina – tas ir bezjēdzīgi. Jo vēl arvien daudz pacienšu pie viņas uzrodas slimības pēdējā stadijā.

– Un tādējādi tikai stiprina stereotipu par to, ka cilvēks un medicīna kapitulē šādas diagnozes priekšā.

– Arī tāpēc šis projekts bija jārealizē. Apzvanīju savas palātas biedrenes, ar kurām joprojām satiekos, palaidu ziņu sociālajos portālos. Sākumā bija klusums, pēc tam pieteicās viena, otra, trešā... Un tad aizgāja gluži vai lavīna – atsaucās medmāsa, mūziķe, uzņēmēja, ekonomiste, arhitekte, dizainere, mājsaimniece, turklāt ļoti plašā vecuma grupā – no 36 līdz 81 gadam. Acīmredzot bija nepieciešams ilgāks laiks, lai pieņemtu lēmumu. Izstādei atlasījām desmit sievietes. Es fotografēju savu palātas draudzeni, Tehniskās universitātes profesori Ingūnu Jurgelāni.

– Kā jūs pati uzzinājāt savu diagnozi?

– Es to nosapņoju. Zināju, ka man ir ģenētiska iespējamība, jo šī diagnoze bija gan manai mammai, gan mammas māsai. Zināju, ka man ir cistiskā mastopātija, visu laiku gāju pārbaudīties. Un tad es redzēju sapni – esmu dzelzceļa stacijā, tuvojas vilciens, uz perona ir mana mamma, kura tolaik jau bija mirusi. Vilciens pienāca, mamma aicināja mani līdzi, bet es teicu, ka man vēl daudz kas šeit jāpadara, tāpēc es līdzi nebraukšu. Uzreiz gāju pārbaudīties. Kad ārsts teica, ka ir aizdomas par onkoloģiju, es zināju, ka tā tas ir.

– Un kā to pateicāt ģimenei?

– Tas tiešām ir viens no smagākajiem darbiem. Diagnozi man pateica pirms pieciem gadiem, bet gandrīz četrus gadus es pat noklusēju īsto diagnozi, jo ļoti gribējās ģimeni pasargāt, pateicu vien «apmēram», proti, atklāju, ka audzējs ir ļaundabīgs, bet arī ļaundabīgam audzējam ir dažādas stadijas. Mana vecākā meita Sabīne (28) ir ārste pediatre. Domāju, ka viņa nojauta vairāk.

Pirms pusotra gada manas māsīcas dēls mākslinieks Sandis Konrāds, kas dzīvo Amerikā, kopā ar latviešu izcelsmes onkologu Ati Bārzdiņu veidoja pretvēža kampaņu un uzmeklēja mani, gribēja, lai uzrakstu savu stāstu, kas varētu kalpot par uzmundrinājumu citām sievietēm. Meklēju cilvēku, kas man varētu palīdzēt uzrakstīt, un sieviete, ko atradu, teica: «Kāpēc tu vari savu pieredzi izstāstīt amerikānietēm, bet nevari latvietēm?» Padomāju brīdi un piekritu, un tā ritenis sāka velties.

– Jau no sākuma zinājāt, ka cīnīsieties?

– Jā. Par to man šaubu nebija. Jau viedajā sapnī viss bija pateikts – man te vēl daudz kas jāizdara. Ar mani bijis viss – apmulsums un it kā vispārējs sastingums, uzzinot diagnozi, arī ķīmijterapija, starošana, operācija, pat mati nogāja pilnībā... Tomēr nu arī esmu sagaidījusi, ka viena meita beigs medicīnas studijas, otra – vidusskolu, esmu sagaidījusi divus mazbērnus... Nenoliegšu – šī pieredze man daudz ko atņēmusi, bet daudz ko arī iedevusi.

– Ko?

– Pārliecinātību par sevi, citu dzīves skatījumu un vērtības. Sapratu, ka ir lietas, kas man jāizdara neatkarīgi no tā, ko citi par to domā. Man liekas, ka tagad es dzīvoju pēc principa – gribu, varu, daru, mācos un attīstos.

Agrāk es biju ļoti pareiza, rūpējos var visiem citiem, bet biju aizmirsusi par sevi kā sievieti.

– Šī diagnoze līdzīgi kā citi būtiski notikumi dzīvē ir kā lakmusa papīrs, kas diezgan nežēlīgā veidā pasaka, ka laiks šajā dzīvē ir limitēts, ka priekšā nav bezgalība, un vienlaikus uzrāda to, kam nelietderīgi tas tiek tērēts. Un tas mudina veikt ne tikai inventarizāciju, bet arī ģenerāltīrīšanu dzīvē.

– Esmu iemācījusies dzīvot citādāk, iemācījusies nebūt tik perfekta. Kādreiz man bija svarīgi visu paspēt izdarīt laikā un izcilā kvalitātē – darbā un mājās, profesijā un sadzīvē, bet nu savā dzīvē piekļauju to, ka varu nevarēt, varu nepaspēt, varu neizdarīt vispār. Esmu iemācījusies ieraudzīt sīkumus, ko kādreiz, skrienot pa dzīvi, es nemaz neredzēju.

Es vairs nekaļu tālejošus plānus, nedomāju par to, kas būs pēc gadiem pieciem vai desmit, dzīvoju no viena notikuma uz nākamo. Šobrīd man aktuālais notikums ir šī izstāde, nākamais notikums būs mazmeitiņas Noras divu gadu jubileja, mazdēliņa Miķeļa, kam ir tikai pieci mēneši, pusgadiņš... Esmu iemācījusies dzīvot pozitīvi. Pirms šīs slimības, es maz smaidīju, lai neteiktu – nekad, bet tagad es daudz smaidu, esmu kļuvusi daudz atvērtāka pret cilvēkiem.

– Nevienu brīdi nenolaidās rokas fizisko sāpju, emocionālās spriedzes dēļ?

– Nē, jo es zināju, ka varu izturēt. Darīju visu, ko ārsti lika, piemēram, pirms starošanām ieteica dzert eļļu, un es to cītīgi darīju, nedomājot par to, vai man garšo vai ne, un tā varu teikt par daudz ko – es vienkārši darīju.

Lai vai cik saprotoša un atbalstoša ir ģimene, kurai pašai ir ļoti grūti, ir nepieciešams psiholoģisks un garīgs atbalsta punkts ārpus savējo loka. Arī tādu es atradu, pareizāk – mani draugi, vēloties palīdzēt un uzmundrināt laikā, kad man pateica diagnozi, aizveda pie kādas tantes Krāslavā. Viņa man iemācīja skaitīt tēvreizi, aizveda uz Aglonu... Viņa man ļoti daudz garīgi palīdzēja, viņa bija tā kā mamma.

– Kas ir tas jaunais, kas nācis līdz ar šo pieredzi?

– Ļoti cenšos ievērot to, ka mans organisms prasa gulēt, daudz vairāk piedomāju pie tā, ko es lietoju uzturā, arī par organisma sārmainumu un skābumu, jo, kā zināms, vēzim nepatīk sārmainā vide. Tā kā man tika operēti labās rokas limfmezgli, es ļoti saudzēju labo roku. Tagad es daudz vairāk mīlu sevi un savu ķermeni. Un katram mirklim, ko nodzīvoju, jābūt īpašam, man jāgūst bauda no dzīvošanas, arī no ikdienas rutīnas darbiem, ir jāprot saskatīt tas, ko agrāk nesaskatīju. Šajā laikā mēs ļoti ātri dzīvojam, visur steidzamies, visu gribam paspēt, mūsu saziņa notiek ļoti ātri, bet es esmu iemācījusies nesteigties.

Vienā brīdī sapratu, ka gribu nokristīties un iesvētīties, aizgāju uz Dubultu baznīcu, un mācītājs man ieteica doties uz draudzes Alfa kursiem. Tur man vaicāja, kāds ir mans hobijs, un es pateicu –fotografēšana. Bērnībā mans tētis daudz fotografēja, viņam pat bija sava amatiera studija, un laikam tas man bija pamatīgi iesēdies zemapziņā, jo es pateicu, ka tas ir mans hobijs, lai gan darba vajadzībām bildēju ar parasto «ziepju trauciņu». Alfa kursos satiku sievieti, kas darbojās Jūrmalas fotostudijā Aspazija, mani uzaicināja pievienoties. Nu jau mani darbi bijuši vairākās izstādēs.

Ar vīru Māri daudz esam sākuši ceļot, šo gadu laikā esam apbraukājuši vai pusi pasaules. Bija pagājis tikai gads pēc pirmās operācijas, kad mēs aizbraucām uz Ķīnu, dakteri par to tikai iepleta acis. Emocionāli vīram arī bijis grūti, bet domāju, ka viņam vislielākais pārsteigums ir manas pēdējās aktivitātes. Es biju ļoti klusa, uz sevi vērsta sieviete, bet tagad esmu kļuvusi daudz aktīvāka, arī sabiedriski. Tas arī ir jaunums man pašai, es nezināju, ka tāda varu būt. Agrāk es būtu baidījusies par to, ko par mani padomās, ja piedalīšos kailfoto sesijā, man pat prātā tāda doma nebija ienākusi, bet šodien tā ir realitāte.

– Kas ir pats galvenais, lai spētu sevi sapurināt un ietu tālāk?

– Jāmīl dzīve un jābūt noderīgam.