Vai atbildīgajiem jāizmeklē pašu neizdarītais?
Pēdējā laikā vairāki skaļi notikumi saistās ar bērnu tiesību pārkāpumiem, vardarbību, noziegumiem pret bērniem vai nolaidību. Vai tā ir sagadīšanās vai sistēma? Maigi sodi pedofiliem, dažādu veidu pārkāpumi pret bērniem bērnu namos, par ko nesen rosināta krimināllieta. Uz tā fona izceļas Latvijas nepievienošanās ANO ģimenes aizsardzības konvencijai, par ko skaidrojumu valdībai prasījis arī tiesībsargrs Juris Jansons. Ar viņu Neatkarīgās intervija.
Neatkarīgā: – Vēl pirms pilnā tiesas sprieduma pieejamības sabiedrība jau dažādā veidā pauda sašutumu par Liepājas tiesas spriedumu, diviem pedofiliem piespriežot piespiedu darbu par vairākkārt izdarītām netiklām darbībām ar bērnu. Kā vērtējat spriedumu un sabiedrības reakciju?
– Sabiedrībai ir tiesības diskutēt par to. Krimināllikuma norma vecā redakcijā, pēc kuras vainīgie tika notiesāti, salīdzinājumā ar spēkā esošo redakciju ir pat bargāka. Esošā redakcija ir stipri maigāka attiecībā uz netiklām darbībām, jo tajā ir tikai kvalificējoša pazīme – kaitīgās sekas, bet nav – bērna vecums, nav runa par mazgadīgo, kas ir zem 14 gadu vecuma.
– Vai, jūsuprāt, mūsu likumdošana un/vai tiesas nav pārāk iecietīgas pret veiktām netiklām darbībām ar bērnu, ja pats izvarošanas akts nav bijis?
– Ja dzimumsakari nav bijuši, bet ir bijušas netiklas darbības piecu gadu laikā, šaubos, vai kāds var izmērīt, kādas varētu būt kaitīgās sekas. Bet no prakses un pētījumiem zinām: jo agrākā vecumā bērns nonāk seksuālās vardarbības upura lomā, jo graujošāk tas var ietekmēt viņa attīstību, psihi. Arī tie, kas sevi jau sāk apzināties kā upuri, nav brīvi no tās kaitīgās ietekmes, ar ko viņi saskārušies. Dzimumnoziegumi pret bērniem tiek īpaši slēpti, tos atklāt ir ļoti grūti, bērniem agrīnā vecumā bieži vien ir grūti apzināties notikušo. Krīzes centra Marta pārstāvji pauduši, ka no dzimumnoziegumiem cietušie bērni viņiem ir ikdiena, ka katrs desmitais bērns Latvijā ir dzimumnoziegumu upuris un katrs piektais Eiropā. Nezinu šo datu patiesumu, bet, ņemot vērā to, ka šī noziegumu kategorija ir saistīta ar lielu latentumu, par to, kas notiek ģimenēs, daudzi zina, bet klusē un pāridarījumi visbiežāk atklājas nejauši, nebrīnītos, ka šie dati varētu būt tuvu patiesībai. Arī Liepājas gadījumā tas atklājās līdz ar adopciju.
– Kā, jūsuprāt, situāciju var labot – vai līdzēs bargāki sodi, ja tik un tā lielākā daļa šo noziegumu tiek noklusēti?
– Jā, soda bardzība, šķiet, nebūs efektīvākais līdzeklis. Jābūt kompleksam pasākumu kopumam, gan sodam, gan efektīvām resocializācijas programmām. Atsevišķas Eiropas valstis rīkojas diezgan radikāli, pieļaujot kastrāciju.
Tā, protams, nevar būt norma, bet, ja citādi cilvēku nevar resocializēt, ja viņš ir drauds sabiedrībai un īpaši tās mazāk aizsargātajai grupai – bērniem, tad šis varētu būt viens no līdzekļiem. Es to atbalstītu kā alternatīvu, piemēram, cietumsodam.
– Pēc jūsu iesnieguma Ģenerālprokuratūra jūlijā sākusi kriminālprocesu par iespējamu seksuālu vardarbību un cietsirdību vienā no Latvijas bērnunamiem.
– Pēc pašu bērnu stāstītā, tas tā ir, bet biežāk bērnus seksuāli izmanto, piespiež uz kādām darbībām nevis darbinieki, bet citi bērni. Darbinieku vidū drīzāk izplatītāka ir cietsirdīga attieksme pret bērniem, kas, cik saprotu, ir viens no kriminālprocesa uzsākšanas iemesliem. Visticamāk, runa ir par pēdējo mūsu iesniegumu par bērnu namu Līkumi. Savācām apjomīgu materiālu, pierādījumus, konstatējām sistēmiskus trūkumus, kad bērns kļūst par upuri birokrātijai un dažādām merkantilām, savtīgām interesēm. Saskaramies ar daudzu pašvaldību pretestību, arī Līkumu gadījumā, kad netiek nodrošinātas bērna intereses, bērni tiek sūtīti tālu projām no viņu dzīves vietas – bērnu nama, aizbildinoties, ka viņu interesēs ir būt tālāk no kaitīgās vides, ka bērniem ir problēmas ar uztveri, mācībām vai uzvedību. Tā vietā, lai šīs problēmas risinātu, bērni vienkārši tiek vesti prom, tostarp uz psihiatriskajām klīnikām, speciālajām internātskolām. Bērnu tiesību aizsardzības likums netiek ievērots.
– Kad konstatējat kāda veida vardarbību pret bērniem bērnu namos, situācija tiek novērsta uzreiz pēc jūsu aizrādījumiem vai tikai pēc tam, kad sāk kriminālprocesu, vai vēl skarbāk – pēc tiesas sprieduma, ko var gaidīt gadiem?
– Ļoti ceru uz prokuratūru, jo vairākums no pašvaldībām, kuru nodibinājumi ir bērnu nami, uzreiz nostājas iestāžu vadību atbalstošā pozā, kā tas bija arī Līkumu gadījumā, kad tās nevis objektīvi iedziļinājās problemātikā, bet aizstāvēja bērnu ievietošanu psihiatriskajās klīnikās, nevis rūpējās par to, lai nodrošinātu bērnu namu ar attiecīgiem speciālistiem, kas palīdz risināt viņu problēmas. Turklāt bieži gan pašvaldība, gan valsts pārmaksā, bērnu sūtot no vienas iestādes uz otru. Vēršanās prokuratūrā zināmā mērā ir izmisuma solis, jo pirmā reakcija arī no Valsts bērnu tiesību aizsardzības inspekcijas bija, ka viss ir kārtībā, ir bijušas pārbaudes, nekas tāds nav konstatēts. Protams, ja viņiem rāda tikai to, ko iestādes administrācija grib rādīt, viss būs labi. Savukārt, pēc mūsu aicinājuma, mums bērni paši pieteicās, stāstīja par savu pieredzi, zvanīja pat pensionētie šo iestāžu darbinieki, stāstot par dažādiem notikumiem. Ja bērnu tiesību aizstāvji nespēj saskatīt kaitējumu tajā, ka bērns tiek mētāts no vienas institūcijas uz citu, ka netiek pārskatīta bērna personas lieta četrus, piecus, sešus gadus, lai gan normatīvie akti nosaka, ka tas jādara ne retāk kā reizi gadā, lai maksimāli nodrošinātu bērna iespējas atriezties ģimenē, tad jārunā par bezatbildību vai pat apzinātu kaitniecību.
– Vai bērnu intereses bija prioritāte Skolēnu dziesmu un deju svētkos?
– Par to, ka tas viss nebija neatbilstošs bērna organisma īpatnībām, lielā mērā liecina arī Latvijas Ārstu biedrības vēstule, kurā norādīts uz virkni trūkumu attiecībā uz telpām, kādās bērni uzturējās, lielo sablīvējumu, pārblīvēto programmu, psihoemocionālo slodzi, stresu, protams, bija arī reflekcija uz citu ģībšanu. Ārstu biedrība aicina izvērtēt Izglītības un zinātnes ministrijas (IZM) pārstāvju Evijas Papules un Agras Bērziņas atbildību, bet nedomāju, ka būs objektīvs izveidotās komisijas slēdziens, ja šo komisiju vada pati
E. Papule. Dziesmu svētku gadījumā būtu traģikomiski pašiem izmeklēt pašu neizdarīto.
– No organizatoriem jau atskanējis, ka viss bija kārtībā, bet varbūt pietiek paskatīties kaut vai uz plānu?
– Slodzes arī šādos pasākumos ir noteiktas Vispārējās izglītības likumā. Ja IZM nezina savu izglītības likumu, tad Bērnu tiesību aizsardzības likums tai būs ekstra, ko, iespējams, vēl gadu lasīs! Tas skaidri nosaka, ka bērns var piedalīties dažādās aktivitātēs, ja tas netraucē viņam iegūt izglītību, neapdraud viņa veselību, drošību, tikumību vai citas būtiskas intereses. Drošības aspektā varam runāt arī par Mežaparka estrādes slodzes pārsniegšanu, pieļauto 6000 cilvēku vietā uz skatuves izvietojot divreiz vairāk. Tas, ka tā ir bijis vienmēr, nav arguments!
Nevienā normatīvajā aktā nav arī paredzēta evakuācija no estrādes. Kā raksta arī Ārstu biedrība, reflektorā tieksme atkārtot redzēto varēja rezultēties ne tikai ar reflektoru ģībšanu, bet, piemēram, paniku, bēgšanu – kas tad būtu noticis? Un kas būtu noticis, ja līdz ar ministres rīkojumu par gājiena atcelšanu, kurš tomēr notika, Rīgas dome būtu atcēlusi satiksmes ierobežojumus?
– Izglītības ministrei Mārītei Seilei jāatkāpjas no amata?
– Tas ir politisks lēmumus. Bet primāri no ministres gribētu sagaidīt alternatīvas izmeklēšanas komisijas izveidi, pretējā gadījumā ierēdņi sastāstīs visādus pekstiņus – mums ir superprofesionāli ierēdņi, kas var baltu par melnu pataisīt un otrādi.
Esmu nosūtījis vēstuli ģenerālprokuroram ar vairāku pārkāpumu uzskaitījumu, arī valdību aicinām izvērtēt notikušo no bērnu tiesību aizsardzības viedokļa. Ja valdība neizveidos valdības līmeņa komisiju un nekādus pārkāpumus nekonstatēs, secināsim, ka valdība atbalsta bērnu tiesību rupju pārkāpšanu un interešu neievērošanu un ka tai svarīgāk bērnus izmantot, viņus maksimāli izspiežot kā citronus, lai virsvadītājiem ir labs pasākums, lai varam palielīties pasaulei un paši sev un pēc tam sadalīt ordeņus un prēmijas par skaistu pasākumu. Kamēr svētku organizatoriem, virsvadītājiem maksā algas, bērni uzstājas par velti un viņiem vēl jāpērk mazais svētku komplektiņš! Dalībniekiem būtu jānodrošina viss par brīvu, jāpadomā arī par normāliem sadzīves apstākļiem, nevis jāliek stāvēt rindās uz tualeti un dušu skolās, kurās izmitināti 200–300 bērnu. Tikpat labi varam stundām ilgu, bezjēdzīgu stāvēšanu un gaidīšanu, kamēr organizatori kaut ko saorganizējas, uzskatīt par fizisku vai emocionālu vardarbību pret bērnu. Ja tie nebūtu 11., bet pirmie dziesmu svētki, to haosu vēl varētu saprast, bet tiek pieļautas tās pašas kļūdas, tikai ar smagākām sekām!
– Vai, uzstādot pārmērīgas ērtību prasības, necietīs paši bērni, kuriem svētki vai šis kopā dzīvošanas piedzīvojums tiks laupīti?
– Esmu par saprātīgu, samērīgu risinājumu. Varbūt varam zināmas atkāpes kaut kur pieļaut, bet primāri jāņem vērā bērnu intereses, drošība.
– Latvija pēc Ārlietu ministrijas rīkojuma ANO Cilvēktiesību padomē nobalsojusi pret rezolūciju par ģimenes aizsardzību, paužot, ka ģimenes koncepts bijis vienpusējs, neņemot vērā dažādu ģimenes formu pastāvēšanu. Piekrītat, ka rezolūcija bija tendencioza, lai arī tur bija virkne labu lietu, vai tas vairāk bija politisks balsojums, ņemot vērā, ka rezolūciju atbalstīja lielākoties Austrumu valstis, Krievijas, Ķīnas, bet ES dalībvalstis balsoja pret?
– Ne visas ES valstis balsoja pret. Mūsuprāt, rezolūcija ir nozīmīgs dokuments ģimenes un bērnu tiesību aizsardzības, kā arī sieviešu nevienlīdzības izskaušanas jomā, tāpēc esam nosūtījuši vēstuli valdībai, prasot skaidrot šādu nostāju un to, vai tas ir valdības lēmums.
– Ārlietu ministrija saka, ka par šāda veida rezolūcijām, kurām ir rekomendējošs raksturs, tā parasti izlemj pati.
– Tad tas nozīmē, ka tā var runāt, ko grib? Lūdzu skaidrot, vai tas atbilst ģimenes valsts politikai, Satversmei, vai attiecīgs mandāts ir dots ārlietu ministram, vai pilnvarotā persona rīkojās atbilstoši Latvijā noteiktajām tiesību normām un interesēm, Satversmei, kas aizsargā valsts pamatvērtības un norāda virzienu valsts politikā. Iztrūkst kārtīga ĀM skaidrojuma. Šādiem lēmumiem ir jābūt saprotamiem sabiedrībai.
– Domājat, ka balsojums varētu būt pretrunā ar Satversmi, kas nosaka, ka «valsts aizsargā un atbalsta laulību – savienību starp vīrieti un sievieti, ģimeni, vecāku un bērna tiesības»?
– Ir sajūta, ka tur varētu būt pretruna, tāpēc arī to jautājam valdībai. Vienīgi jāņem vērā nianse – laulība ir viena no ģimenes formām, bet arī mūsu pašu tiesu praksē tiek atšķirīgi traktēta laulība un ģimene. Satversmes tiesa ir norādījusi, ka jēdziens «ģimene» nav sasaistīts vienīgi ar attiecībām, kas balstītas uz laulībām, tas ietver arī citas ģimenes saites gadījumos, kad puses dzīvo kopā ārpus laulības. Bet, piemēram, Satversmes preambulas autors Egils Levits uzsvēris ģimenes kā sabiedrības pamatvienības vērtību, neraugoties uz to, ka socioloģiski ģimenes nozīme samazinās.
Var jau būt, ka Latvijas pozīcija ir ļoti objektīvi pamatota un jēgpilna, bet tā sabiedrībā būtu jāizdiskutē, jo īpaši par tik sensitīviem jautājumiem.
– Esat rosinājis būtiski palielināt savu mēnešalgu no 2442 līdz 4315 eiro, pielīdzinot to Satversmes tiesas (ST) priekšsēdētāja algai.
– Ne savu. Jā, algoritms ir ņemts kā ST priekšsēdētāja algas rēķināšanai. Mana pēdējā darba diena būs 2016. gada 16. marts, nominācijai uz amatu jābūt janvāra beigās. Alga apmēram 2200 eiro pirms nodokļiem iespējamajiem kandidātiem, augstas raudzes juristiem vai citiem speciālistiem nav motivējoša un konkurētspējīga, tā ir zemāka nekā atsevišķu ministriju nodaļu vadītājiem vai ierindas juristiem. Tā varam dabūt nevis kvalitatīvu, profesionālu, bet pamatā politisku sacensību uz tiesībsarga amatu. Ar algu apmēram 1500 eiro pēc nodokļu nomaksas, piemēram, tādas kvalifikācijas juristus kā Ineta Ziemele vai Egils Levits nevaram aicināt pat paskatīties šajā virzienā!
Esmu prasījis palielināt atalgojuma fondu biroja juristiem, kolēģiem, kas gatavo ne tikai viedokļus ST, bet piedalās arī pieteikumu sagatavošanā. Mūsu atzinumi pēc formas un satura ir līdzīgi diezgan pamatīgam tiesas spriedumam vai vidēji lielam zinātniskam pētījumam. Mums ir 23% kadru mainība, cilvēki aiziet strādāt uz tiesu, Valsts kanceleju, KNAB, mūsu juristus atplestām rokām paņems valsts pārvalde un privātais sektors, tiklīdz būs skaidrs, ka algu palielinājuma nebūs. Esam atstāti pabērna lomā. Iespējams, tāpēc, ka esam diezgan aktīvi un politiskā nomenklatūra nav radusi tikt tā kritizēta, kā to darām mēs. Arī par mūsu norādījumiem ministrijām vai iestādēm par labas pārvaldības trūkumiem daudzi ierēdņi nav laimīgi, jo, balstoties uz tiem, valsts ir zaudējusi ECT, jo ir konstatēti sistēmiski, ilgstoši tiesību pārkāpumi un valsts pārvalde neko nav darījusi, lai tos novērstu.
– Domājat, ka jūsu kandidatūru otrreiz amatā šī «politiskā nomenklatūra» neatbalstītu?
– Tā būtu pārsteidzīgi teikt.
– Gatavojaties otrreiz kandidēt šajā amatā?
– Ja man piedāvās, es tādu iespēju izskatīšu, bet, ja birojā nebūs tik augstas raudzes juristu, kādi ir šobrīd, tad tiesībsarga institūcija nebūs efektīva.