Migrāciju stimulē krīzes un brīva darbaspēka kustība
Latvijas Universitātē no 11. līdz 13. jūnijam notika viens no noslēdzošajiem Latvijas prezidentūras Eiropas Savienības Padomē pasākumiem – starptautiskā zinātniskā konference Eiropas integrācija un Baltijas jūras reģions: dažādība un perspektīvas – 2015.
Konferencē pulcējās vadošie Baltijas jūras reģiona zinātnieki, kas specializējas demogrāfijā, vēsturē, ekonomikā, politikā, komunikācijas zinātnē, teoloģijā un vadības zinātnē. Vienu no plenārsēdes ievada referātiem nolasīja LU Ekonomikas un vadības fakultātes Publiskās pārvaldes, demogrāfijas un sociālekonomiskās statistikas katedras profesors Juris Krūmiņš. Viņš atbildēja arī uz Neatkarīgās jautājumiem.
– Jūs plenārsēdēs referātā salīdzinājāt Baltijas valstu demogrāfisko situāciju. Kādi ir galvenie rezultāti?
– Konferences doma bija apvienot iedejas par to, kā norit Baltijas jūras reģiona valstu attīstība un kādi ir gaidāmie izaicinājumi. Konferencē bija desmit sekciju, kurās tika apskatīti visdažādākie virzieni. Viena no sekcijām bija veltīta demogrāfijai un migrācijai. Konferencē bija pārstāvēti gan Austrumu, gan Centrālas gan Rietumeiropas valstu pētnieki.
Plenārsēdes ziņojumā es uzsvēru, ka bieži vien mēs uz demogrāfisko situāciju skatāmies šauri. Jā, bija krīze. Tagad ir pēckrīzes periods. Ir pagājuši 25 gadi, kopš neatkarības atjaunošanas. Ja nenotiek būtiskas kataklizmas, tad demogrāfiskai attīstībai ir savas likumsakarības. Ja skatāmies uz Baltijas jūras reģionu vēsturiski, tad, no demogrāfijas viedokļa, tas ir visai homogēns. Visās šajās zemēs t. s. demogrāfijas pāreja (dzimstības samazināšanās, ģimenes lomas izmaiņas, mūža ilguma pieaugums u. c.) sākās apmēram vienlaikus – 19. gadsimtā. Saistībā ar to, ka Baltijas jūras reģions bija viens no pirmajiem, kas piedzīvoja šādas izmaiņas, šis reģions bija viens no pirmajiem, kas sasniedza mūsdienu demogrāfiskās uzvedības modeli.
Citviet pasaulē iedzīvotāju skaita izmaiņas notiek dinamiskāk. Trīspadsmit no 28 ES valstīm iedzīvotāju skaits samazinās, notiek iedzīvotāju sastāva novecošanās, bet ir daudzas pasaules valstis, kurās iedzīvotāju skaits turpina strauji pieaugt. Pasaulē situācija ir pretrunīga, taču, no demogrāfiskas attīstības loģikas, tas, kas notika ar Baltijas jūras reģiona valstīm, agri vai vēlu notiks arī citur pasaulē, un par to liecina pasaules iedzīvotāju skaita pieauguma tempu samazināšanās.
– Kā izskatās Latvija, salīdzinot ar citām Baltijas valstīm?
– Ja salīdzinām Latviju ar Igauniju, Lietuvu un Ziemeļvalstīm, tad jāsecina, ka mūsu demogrāfiskā attīstība nav bijusi labvēlīga. Galvenokārt tas ir noticis abu pasaules karu un kara seku ietekmē. 19. gadsimta beigās Latvijā dzīvoja 1,9 miljoni iedzīvotāju un gandrīz tāds pats iedzīvotāju skaits ir pašlaik. Vairāk nekā simts gados iedzīvotāju skaits nav mainījies. Taču šajā laikā, īsi pirms Pirmā pasaules kara, iedzīvotāju skaits Latvijas teritorijā bija 2,5 miljoni. Pēc Otrā pasaules kara, galvenokārt migrācijas ietekmē, iedzīvotāju skaitu 2,5 miljonus Latvija sasniedza 1978. gadā, un līdz 1990. gadam tas palielinājās gandrīz līdz 2,7 miljoniem. Citās valstīs iedzīvotāju skaita pieaugums bija lielāks nekā Latvijā (skatīt tabulu). Dānijā un Norvēģijā iedzīvotāju skaits divdesmitā gadsimta laikā ir divkāršojies. Salīdzinot tādus radītājus kā dzimstība, mirstība un dzīves ilgums, 19. gadsimta beigās Latvija, Dānija un Somija bija aptuveni vienādās pozīcijās. Pat divdesmitā gadsimta divdesmitajos gados dzīves ilgums Latvijā bija augstāks nekā Somijā un vairākās Dienvideiropas valstīs.
– Tā ir vakardiena, bet kā ir šodien?
– Igaunija Latviju apsteidz, jo Igauniju ekonomiskā krīze skāra mazāk. Emigrācija tur nebija tiek liela un arī citi demogrāfiskie procesi norit labvēlīgāk. Tomēr Igaunijas pētnieki uzsver, ka starpība starp Latviju un Igauniju jau ir nedaudz zaudēta un demogrāfiskās tendences izlīdzinās. Igaunija nedaudz ir priekšā, Latvija pa vidu, bet Lietuvā situācija ir nedaudz sliktāka nekā Latvijā, īpaši tādos rādītājos kā mirstība, dzimstība un mūža ilgums.
– Krievijas rietumu daļā, Pleskavas un Novgorodas apgabalos, demogrāfiskā situācija ir vēl sliktāka. Tur demogrāfiskās izmaiņas apsteidz Latviju par vismaz gadiem piecpadsmit.
– Jā, tā tas ir, un tas sākās pagājušajā gadsimtā. Divdesmitā gadsimta otrajā pusē migrācija uz Latviju pamatā nāca no Krievijas Federācijas, īpaši Pleskavas un Novgorodas apgabaliem. Šie apgabali daudz ātrāk piedzīvoja tādas pašas demogrāfiskas izmaiņas, kādas pašlaik skar Latviju.Daļa no šo apgabalu iedzīvotājiem pārcēlās uz lielajām Krievijas pilsētām, bet liela daļa iedzīvotāju pārcēlās uz Baltijas valstīm. Arī Latvijas jaunievēlētais prezidents ir dzimis Pleskavas apgabala.
– Viņa tēvs gan tur atradās armijas dienesta laikā.
– Ja neņem vērā dienestu armijā, ģimenes apvienošanos u. tml., vispār tā ir liela uzdrīkstēšanās pamest dzimto vietu un pārcelties citur. Pārcelšanas virzienu noteica un joprojām nosaka dzīves līmeņa atšķirības. Pārceļas turp, kur bija un ir augstāks dzīves līmenis.
Vērtējot citus rādītājus, Latvijai ir raksturīga liela iedzīvotāju koncentrācija galvaspilsētā (32%). Ja aplūkojam Eiropu, tad, salīdzinot ar Latviju, lielāks iedzīvotāju koncentrācijas līmenis galvaspilsētā ir tikai Islandē – Reikjavīkā (36%). Par Rīgu mazāka koncentrācija ir Tallinai Igaunijā (31%) un Lisabonai Portugālē (27%). Latvijā trešā daļa iedzīvotāju, bet, ja skaita kopā ar Rīgas aglomerāciju, pat aptuveni puse visu iedzīvotāju dzīvo valsts centrālajā daļā ap galvaspilsētu.
– Tas arī rada jautājumu, vai tas ir labi vai salikti?
– No vienas puses, ir augsts urbanizācijas līmenis. Tas, ka valsts centrā ir viena liela pilsēta ar augstu attīstības līmeni, tas ir labi, bet, ja tā rezultātā paliek no iedzīvotājiem tukšas nomales, tad tas nav labi. Līdz šim teritoriālā politika nav devusi cerētos rezultātus. Ir iezīmēti attīstības centri un republikas pilsētas, bet tās neuzrāda gaidīto dinamismu. Formāli Rīgā iedzīvotāju skaits pat samazinās, bet Pierīgā aug. Viens no jautājumiem būtu, kurā vietā ir pareizāk pieskaitīt iedzīvotāju, tur, kur viņš vai viņa strādā, vai tur, kur deklarē dzīvesvietu.
– Agrāk centās no laukiem pārcelties uz Rīgu. Tagad ir savādāk. Es teikšu tēlaini, ja cilvēks nodedzina tēva mājas, tad viņam nav lielas nozīmes, kurp pārcelties – uz Rīgu vai Korku Īrijā.
– Globalizācijas apstākļos un ar brīvas pārvietošanās iespējām vairāk nav lielas nozīmes, vai pārcelties uz Rīgu, vai kādu ES valsti. Ja ir valodu zināšanas, tad lielas starpības nav. Līdzīgi kā padomju laikā. Tolaik Latvija piesaistīja migrantus no mazāk urbanizētiem Padomju Savienības apgabaliem. Viņi šeit ieradās labākas dzīves meklējumos.
– Tagad mēs darām to pašu, ko savulaik Pleskavas apgabala migranti.
– Migrāciju stimulē krīzes, un to pastiprināja brīva darbaspēka kustība. Ja neskaita kara laiku un politiskos bēgļus, tad lielākoties cilvēki vienmēr pārceļas turp, kur dzīvot ir labāk.
– Kāda ir Jūsu atbilde uz LTV pirmā kanāla 23. aprīļa pārraidē Lielais jautājums uzdoto jautājumu, vai Latvija nākotnē būs tikai Rīga? Roberts Ķīlis un Ģirts Rungainis aicina atstāt tikai Rīgu. Pārējā Latvija, lai sadeg zilās liesmās?
– Pilnīgi bez laukiem nevar palikt. Protams, citās valstīs lauku iedzīvotāju īpatsvars ir mazāks. Procesi, kad no laukiem pārceļas dzīvot uz mazpilsētām, turpināsies. Iztikt bez lauku iedzīvotājiem nav iespējams. Protams, ja iedzīvotāju blīvums palielinās tādā apmērā, kādā tas ir pašlaik Beļģijā un Nīderlandē, tad robeža starp laukiem un pilsētām gandrīz izzūd, Latvijas laukos dzīves apstākļi ir nedaudz sliktāki nekā pilsētās. Atšķiras pat dzīves ilgums. Pilsētnieki dzīvo ilgāk, lai gan veselīgāka vide ir laukos.
Stingri ņemot, nav tādas ES valstis, kurās, vismaz reģionu līmenī, nebūtu vērojama iedzīvotāju skaita samazināšanās dabiskās kustības vai migrācijas rezultātā. Pat tad, ja valsts kopējais iedzīvotāju skaits pieaug, reģionu līmenī būs teritorijas, kurās iedzīvotāju skaits samazinās, un būs teritorijas, kurās iedzīvotāju skaits pieaugs straujāk par valsts vidējo. Pat Zviedrijā, valsts ziemeļos, iedzīvotāju skaits samazinās. Demogrāfisko rādītāju reģionālās atšķirības ir vērojamas visās valstīs.
– 2014. gadā bija vērojamas arī pozitīvas tendences. Dzimušo skaita attiecība pret reproduktīvā vecuma sieviešu skaitu bija visaugstākā kopš 1992. gada. 2014. gadā latviešu dzimstība bija lielāka par latviešu mirstību. Vai to var uzskatīt par ilgtermiņa tendences sākumu?
– Lai saprastu demogrāfiskos procesus, ir jāņem vērā vairāki rādītāji. Viens no tiem ir dzimstības intensitāte, kas raksturo dzimušo skaitu pret reproduktīvā vecuma sieviešu skaitu. Vēl ir vidējais mātes vecums. Šis radītājs Eiropā palielinās un tas pieaug arī Latvijā. Tad ir rādītājs – vidējais intervāls starp bērnu piedzimšanu. Lai saprastu tendenci, ir jānoskaidro, vai dzimstības samazināšanās nozīmē atteikšanos no bērna laišanas pasaulē vispār vai bērna laišana pasaulē tiek atlikta uz vēlāku laiku. Gan divdesmitā gadsimta deviņdesmito gadu sākuma krīzē, gan krīzē, kas sākās 2008. gadā, bērna laišana pasaulē tika atlikta. Krīzei beidzoties, atliktais ģimenes pieaugums tiks īstenots. Kaut kas līdzīgs notiek pēc ilgstoša kara. Kara laikā dzimstība samazinās, bet, karam noslēdzoties, tā ievērojami pieaug.
– Angliski to sauca baby boom.
– Jā! Pēc krīzes periodiem notiek šāds dzimstības pieaugums. Latvijā tas sakrīt ar ilglaicīgu tendenci – vidējā mātes vecuma pieaugumu.
Viens no svarīgākajiem valsts nākotnes rādītājiem ir perspektīvais iedzīvotāju skaits. To var tuvināti aprēķināt ikviens. Ja šogad Latvijā piedzims 20 000 bērnu, tad, pareizinot šo skaitli ar vidējo paredzamo dzīves ilgumu (70 gadu), mēs iegūsim 1,4 miljonus iedzīvotāju. Tas ir gaidāmais iedzīvotāju skaits, neņemot vērā migrāciju. Ja Latvijā gada laikā piedzimtu 40 000 bērnu, kā tas bija divdesmitā gadsimta astoņdesmito gadu beigās, tad, pareizinot šo skaitli ar 70 gadiem, tie būs 2,8 miljoni iedzīvotāju. Katrs no mums, zinot dzimušo skaitu un paredzamo dzīves ilgumu, var aprēķināt nākotnes iedzīvotāju skaitu. Protams, reālo skaitli ietekmēs arī citi faktori – migrācija, dzīves ilguma izmaiņas utt.
– Vienā no zinātniskiem darbiem bija dati, ka Zemgalē starpība starp dzimušajiem un tiem, kas sāka apmeklēt skolu pirms desmit gadiem, bija ar 5% deficītu. Tagad šī starpība jau ir ar 10–15% deficītu. Šie skaitļi parāda, ka iedzīvotāju skaits Latvijā ir mazāks par to, kas tiek deklarēts.
– Kopumā Latvijas statistikas datu ticamība ir uzlabojusies. Tomēr Latvijā ir divi iedzīvotāju skaita rādītāji. Viens, kuru rēķina CSP, un otrs, kuru, pēc Iedzīvotāju reģistra statistikas datiem, sniedz Pilsonības un migrācijas lietu pārvalde (tas uzrāda deklarēto iedzīvotāju skaitu). Pēdējā tautas skaitīšana 2011. gadā uzrādīja 7% atšķirību starp faktisko un novērtēto iedzīvotāju skaitu. Daļa valsts iedzīvotāju savu klātbūtni bija deklarējuši, bet uz vietas viņu nebija. Tāpēc informācija no Iedzīvotāju reģistra ir jāpapildina ar datiem no citiem reģistriem. Ja persona dzīvo Latvijā, tad informācijai par tās klātbūtni ir jāparādās arī citos reģistros un datubāzēs – kā nodokļu maksātājam, veselības pakalpojumu saņēmējam, darba ņēmējam, studentam vai skolēnam. Ja Iedzīvotāju reģistrā ieraksts ir, bet citos reģistros persona neparadās, tad, visticamāk, ka šāda persona Latvijā nedzīvo.
Jūsu nosauktais skaitlis ir tuvs tam, ko rāda statistikas un Iedzīvotāju reģistra atšķirīgie skaitļi. Starpība ir ap 8%, un šim skaitlim ir tendence lēnām palielināties. Cilvēks var būt reģistrēts vienā, bet dzīvot citā pašvaldībā, var dzīvot ārzemēs. Nesakritības cēlonis nav tikai Latvijas normatīvā regulējuma nepilnības, bet arī iedzīvotāju attieksmes rezultāts. Dānijā vai Somijā jau vairāk nekā 30 gadu nav notikusi tautas skaitīšana. Tur paļaujas uz Iedzīvotāju reģistru datiem. Ļaudis brauc strādāt un mācīties uz ārzemēm, bet viņiem ir augts tiesiskās apziņas līmenis. Pamatā tas ir saistīts ar nodokļu maksāšanas uzskaiti. Tāpēc pārvietošanās tiek deklarēta un dati ir ticami. Mēs atpaliekam iedzīvotāju tiesiskās apziņas līmeņa ziņā, un mums vēl ir jāpilnveido reģistru sistēma un datubāzes.
– Nākamā problēma – ja Latvijas iedzīvotājs saņem darba atļauju citā valstī un nedeklarē savu prombūtni Latvijā.
– Ja kāds ir reģistrēts, piemēram, Lielbritānijā vai Īrijā, bet kādā jaukā dienā aizbrauks no šīs valsts, nenokārtojot uzskaites jautājumus, tad, vēlreiz mēģinot tur atgriezties, viņam būs problēmas. No Latvijas puses šāda motivācija bieži vien izpaliek.
– Kā vērtējat reemigrācijas plānu?
– No vienas puses, tas ir deklaratīvs, bet, no otras puses, tas pievērš problēmai gan politiķu, gan sabiedrības uzmanību. Ja vērtējam pēdējo gadu statistiku, tad Latvijas pilsoņu īpatsvars 2012. gadā bija 72, bet 2013. gadā 56 procenti no imigrācijas apjoma Latvijā. Vairāk nekā puse no tiem, kas iebrauc no ārzemēm Latvijā uz pastāvīgu dzīvi vai vismaz uz vienu gadu, ir Latvijas pilsoņi.
– Vai dubultpilsonības norma neradīs pretēju efektu? Pēc likuma pieņemšanas ievērojami pieauga Latvijas pilsoņu skaits, kas Somijā pieteicās iegūt Somijas pilsonību.
– Jebkuras papildu pilsonības iegūšana rada papildu drošības izjūtu. Latvijas Otrā pasaules kara emigrantu paaudzes ieguva mītnes zemes pilsonību un tad, atbraucot uz padomju Latviju, jutās drošāk. Pilsonība rada papildu privilēģijas, un tā ir arī zināma atbildība. Piemēram, valstīs ar obligāto karaklausību pilsoņus var iesaukt militārajā dienestā.
– Vai demogrāfijas izpētes finansējums ir pietiekams?
– Protams, var žēloties, ka finansējums ir nepietiekams. Tomēr prezidentes Vairas VīķesFreibergas laikā darbojās Stratēģiskās analīzes komisija, kurā bija demogrāfijas virziens, kas tika atbalstīts. Tas pētniecībā deva pozitīvu rezultātu. Manuprāt, labas pārmaiņas iezīmējās 2014. gadā, kad tika pieņemts lēmums ar valsts pētījumu programmu atbalstīt arī sociālās zinātnes. Tas ļauj attīstīt pētījumus arī demogrāfijā, antropoloģijā un citās radniecīgās jomās. No desmit atbalstītajiem projektiem viens ir veltīts tieši demogrāfijas problemātikai.