Brīvprātīgi palīdz bērniem meklēt vecākus
Raidījuma Gaidi mani (Жди меня) brīvprātīgais palīgs jelgavnieks Mārtiņš Ziebergs Latvijā darbojas kā brīvprātīgais detektīvs un palīdz meklēt radiniekus, draugus, skolasbiedrus, ja laika gaitā kontakti un saikne pačibējusi vai arī cilvēki nekad nav tikušies. Kā gadījumos, kad mamma vai tētis, vai abi vecāki savu mazuli ir atstājuši citu cilvēku aprūpē. Tagad viņš uzņēmies palīdzēt aptuveni 40 bērniem, kuri dzen pēdas vecākiem.
Neatkarīgā par M. Ziebergu rakstīja pirms pāris mēnešiem, un tobrīd aktīvajam pensionāram bija 400 neatklātu lietu. Nu viņš stāsta, ka no meklējamo klāsta jāizdala ļoti daudz līdzīgu lietu – kad bērni meklē savus bioloģiskos vecākus. Lielākoties jau tēvus. Tas nekas, ka bērniem pašiem jau izveidota ģimene un aug savas atvasītes un ka formāli viņi ir pieauguši cilvēki – tik un tā saviem vecākiem viņi joprojām gribētu būt bērni. Nereti – bioloģiskajiem vecākiem, jo izauguši citā ģimenē.
M. Ziebergs noteic, ka stāsti ir dažādi. Ap desmit pieprasījumu ir no Latvijas iedzīvotājiem, bet kopumā lūgumi palīdzēt tiek sūtīti no malu malām – no Gruzijas, Baltkrievijas, Ukrainas... Zināms, ka daudzi tēvi dzīvojot Rīgā. Piemēram, adoptēts bērns no Gruzijas meklē māti Latvijā. Kāds cits atceras, ka mamma ar tēti izšķīrās 1992. gadā un kopš tā laika par tēvu nav nekas dzirdēts, jo bērns ar mammu Latviju ir atstājuši. Kāda jelgavniece meklē mammu Rīgā. Arī viņas ģimenē vecāki šķīrušies. Vai vēl kāds lūgums – cilvēks raksta: piedzimu Rīgā, mamma mani atstāja slimnīcā, zinu mammas vārdu, kā sauc tēvu un aptuvenu gadu, kad dzimusi mamma. Palīdziet viņu atrast! M. Zieberga kartotēkā ir arī stāsts par kādu 18 gadus vecu meiteni, kurai piedzimis bērns, no kura viņa atteikusies, bet vēlāk mazo audzinājusi cita sieviete. Tagad dēls grib sameklēt savu bioloģisko māti.
Brīvprātīgajam meklētājam nācies e-pastā izlasīt arī atteikumu – kāds vīrietis nevēlējies sastapt savu bērnu un atklāti pateicis, ka tas, kas notika, esot norakstāms uz jaunības gadiem – «es negribu to atcerēties, lūdzu, liec man mieru». Tā arī uzrakstījis. «Sāpīgi,» neslēpj M. Ziebergs. «Bet man bija jāraksta atbilde bērnam uz raidījumu.» Tomēr ļoti bieži atrastie vecāki ir priecīgi un pirmais, ko palūdz – lai iedod bērna telefonu vai adresi. Daži nespējot noturēties, un, iespējams, ilgi neizrunāto seno notikumu sāpi vai taisnošanos tad nākoties uzklausīt Mārtiņam. «Stāsta man savu dzīves gājumu, bet es atbildu – nestāstiet to man, savam bērnam pastāstīsiet.»
Viņš secina, ka vecākus visbiežāk sāk meklēt jauni cilvēki, mazliet pēc divdesmit. Katru dienu viņš saņem gan pa pastu sūtītas vēstules, gan elektroniskos ziņojumus, un visos ir lūgums palīdzēt atrast kādu tuvu cilvēku. Tikai pirms divām dienām M. Ziebergs esot pielicis punktu vēl vienai lietai – jelgavniece pēc 30 gadiem uzzinājusi, ka Ukrainā viņai dzīvo radiniece.