Valsts kancelejas (VK) direktore Elita Dreimane ir valsts galvenā ierēdne. Pēdējā laikā viņa nonākusi sabiedrības uzmanības lokā, asi konfrontējot ar Satversmes aizsardzības biroju (SAB) un tās direktoru Jāni Maizīti. Saruna ar E. Dreimani par šo domstarpību iemesliem; par speciālo pielaižu piešķiršanas kārtību; par VK principiālajiem atzinumiem, kuri varētu būt izraisījuši nepatiku aprindās, kurās J. Maizītis vēl kopš darba Ģenerālprokuratūrā skaitās «savs» cilvēks, un Satversmē garantētajām tiesībām, kuras SAB ignorē.
– LNT raidījumā 900” jūs izteicāties, ka esot apdraudēta jūsu atrašanās šajā amatā. Kopš kura laika jūtat šo apdraudējumu?
– Gribu precizēt, ka apdraudējums nav tas īstais vārds. Līdz šim man nebija pamata uzskatīt, ka varētu būt negatīvs vērtējums par manu darbu. Negatīvās tendences pamanīju tieši manas darbības vērtēšanas laikā, un tas man lika izdarīt šos secinājumus, kurus esmu paudusi medijiem.
– Jūs esat valsts ierēdne nr. 1. Arī premjere Laimdota Straujuma ilgus gadus bija ierēdne un tikai nesen kļuva par tīru politiķi. Kā ierēdnim ar ierēdni jums vajadzētu labi saprast vienai otru, bet izskatās, ka arī starp jums parādījušās domstarpības.
– Kas attiecas uz profesionāliem, ikdienas MK sēdēs izskatāmiem jautājumiem, mums ir ļoti konstruktīva, laba sadarbība ar Straujumas kundzi. Attiecībā uz manu vērtēšanu esmu viņu informējusi, ka tā neatbilst esošajiem normatīvajiem aktiem no ierēdnieciskā skatu punkta, jo SAB nav vērtēšanas komisijā. Vērtēšanas komisijas intervijā, kas notika 5. martā, visu vērtēšanas locekļu atzinums bija ļoti labs. Arī Ministru prezidente savā anketā norādīja, ka vērtējuma rezultāti bija teicami, vairākās vietās – ļoti labi un tikai vienā vietā – labi. Tas, ka tika vairākkārt atlikta šī vērtēšana...
– Paskaidrojiet, kas tika atlikts? Kāda bija notikumu hronoloģija?
– Šā gada 18. februārī bija paredzēta vērtēšana, bet tā tika pārcelta uz 5. martu. 5. martā notika vērtēšanas intervija, kurā prezentēju padarīto divu gadu laikā, jo iestādes vadītāju vērtē reizi divos gados. Visi izteica savus priekšlikumus, komentārus, un sekretāre paziņoja gala vērtējumu, izejot no tiem vērtējumiem, ko bija iesnieguši komisijas locekļi. Kad izteica gala vērtējumu – ļoti labi, pēkšņi pacēla roku Drošības policijas vadītājs un teica, ka nevarot likt ļoti labi, jo esot SAB vēstule, kurā minēti dažādi aspekti. Tā bija pirmā reize, kad to uzzināju. Vaicāju, kas tie par aspektiem? Tas man netika darīts zināms, un Drošības policijas vadītājs teica, ko nosūtīšot šo vēstuli Ministru prezidentei. Ar to arī šī vērtēšanas komisija beidzās.
– Pirmās pazīmes, ka esat kādam «pārgājusi ceļu», parādījās Citadeles bankas pārdošanas procesā, kad VK sniedza diezgan kritisku atzinumu.
– Tas nav vienīgais [kritiskais] atzinums. VK iepriekšējā darbība liek domāt, ka tās atzinumi valstij nozīmīgās lietās varētu būt pamats, lai vērtēšanas procesa laikā izteiktu man neuzticību.
– Kuri atzinumi?
– Mēs esam snieguši virkni atzinumu par svarīgiem jautājumiem. Tie ir lieli, daudzu miljonu vērti projekti, kas skar visu valsti un kuriem varētu būt tālejošas sekas nākotnē. Tie bija atzinumi gan par Parex banku, gan Citadeles bankas atsavināšanu, gan starptautisko investīciju strīdu Winergy lietā. Pagājušajā gadā mēs sniedzām arī atzinumu Eiropas Cilvēktiesību tiesas (ECT) spriedumā Ternovskis pret Latviju un arī par speciālo pielaižu sistēmas neatbilstību starptautiskajiem cilvēktiesību dokumentiem. Pēdējā laikā tiek aktīvi ekspluatēta strīdīgā norma likumā par valsts noslēpumu par to, ka uz pamatotu šaubu pamata var personai anulēt vai atteikt pielaidi valsts noslēpumam. Minētajā ECT spriedumā tika akcentēts, ka šī sistēma nav demokrātiska. Tā neļauj cilvēkam aizstāvēt savas tiesības, un valsts ir pārākā pozīcijā par personu. Mēs sniedzām šajā jautājumā savu atzinumu, un par to es septembrī Ministru kabineta (MK) sēdē izteicos. Valdība ieklausījās mūsu argumentos un jau tad uzdeva SAB strādāt pie sistēmas sakārtošanas, norādot uz šo strīdīgo normu, kura būtu precizējama. Tāpat tika uzdots izstrādāt konkrētu instrukciju, kādā veidā notiek šī pielaides piešķiršanas procedūra.
– Kādas izmaiņas vēlas panākt VK?
– VK piekrīt uzskatam, ka valstij ir ekskluzīvas tiesības noteikt visas prasības, kritērijus, kādi jāievēro, lai cilvēkam varētu piešķirt pielaidi valsts noslēpumam. Šie kritēriji var būt ļoti stingri, bet tiem jābūt precīziem, kas izslēgtu šo subjektivitātes momentu. Nevar būt kritērijs – pamatotas šaubas. Kuram rodas šīs šaubas? Vai SAB direktoram? Vai kādam darbiniekam? Kā šīs šaubas reglamentē un pēc kādiem kritērijiem tās tiek noteiktas?
– Varbūt SAB ir radušās šaubas – vai neesat spiedze?
– Negribu spekulēt par to, kādas šaubas ir radušās SAB, balstoties uz šo apšaubāmo kritēriju. Arī MK divas reizes uzdeva SAB konkretizēt šo «šaubu» kritēriju, kurš neatbilst demokrātiskas valsts principiem.
– Tātad, ja nebūtu šīs SAB vēstules, tad jūs būtu saņēmusi ļoti labu novērtējumu un viss būtu kārtībā. Tagad jūs sauc uz SAB, bet uz turieni jūs atsakāties iet bez advokāta klātbūtnes.
– Gribu kliedēt publiski izskanējušo informāciju, ka es it kā ignorēju SAB aicinājumus. Esmu nosūtījusi vēstules, kurās informēju, ka labprāt ieradīšos, bet ieradīšos ar savu advokātu, izmantojot Satversmes 92. pantā paredzētās tiesības. Ir vairāki Satversmes tiesas spriedumi, kuri nosaka, ka ne tikai administratīvā, kriminālā vai civilā procesā ir iespējas piesaistīt advokātu. Tas SAB, kura nosaukumā rakstīts – Satversmes aizsardzība, būtu tomēr jāņem vērā un jāaizsargā, nevis jāignorē Satversme.
– SAB vadītājs Jānis Maizītis ir teicis, ka šis ir pēdējais aicinājums jums ierasties SAB. Kas var sekot?
– To arī esmu jautājusi – vai tie būs roku dzelži, vai piespiedu kārtā vedīs uz SAB? Tā, protams, ir ironija, bet nevaru pieņemt, ka kaut kas tāds notiek demokrātiskā valstī. Neprasu neko, kas ir ārpus likuma. Tās ir manas Satversmē paredzētās tiesības. Tas ir plašāks jautājums. Vai mūsu valstī demokrātiskie principi strādā vai tiek ignorēti? Tas jau ir principa jautājums.
– Vai tas nenozīmē, ka jau gatavojieties prasības iesniegšanai ECT?
– Neapšaubāmi. Uzskatu, ka pielaižu piešķiršanas process ir klaji nedemokrātisks. Vēlreiz uzsveru, ka kritēriji, pēc kādiem nosaka pielaides, nav cilvēktiesības un valsts var noteikt, cik stingras prasības vien grib. Taču šiem kritērijiem ir jābūt skaidriem. Savukārt pielaides piešķiršana, anulēšana, atteikšana – tās nu gan ir cilvēktiesības. Te jāievēro viss, ko saka mūsu Satversme un ECT. Ne intervija SAB, ne vēlākā pārsūdzības procedūra nenodrošina šo demokrātisko principu ievērošanu. Personai nav iespēju aizstāvēt savas tiesības, jo valsts ir pārākā pozīcijā. Personai nav iespēju iepazīties ar pamatojumu, kāpēc tai tiek atteikta pielaide, un vēlākā pārsūdzība prokuroram ir fikcija, jo nav jau iespēju argumentēt šo sūdzību. Var rakstīt prokuroram kā tādam gaišam tēlam – nepiekrītu, lūdzu atcelt. Kam nepiekrītu, ko lūdzu atcelt? Tas nav skaidrs. Sekas ir dramatiskas, jo tas ir liegums ieņemt augstākos valsts amatus uz mūžu. Tas ir nopietns reputācijas jautājums.
– Mēs esam NATO dalībvalsts, un SAB jānodrošina arī NATO noslēpumi. Varbūt šādu pielaižu piešķiršanas procedūru diktē mūsu starptautiskie partneri?
– Esam pētījuši, kāda ir citu valstu pieredze. Vācijā, Spānijā, Nīderlandē, arī Igaunijā ir demokrātisks process, kura ietvaros personai ir tiesības iepazīties ar atteikuma pamatu un ir konkrēti noteikta procedūra, kādā to var pārsūdzēt. Tas nav ģenerālprokurors, bet tā ir tiesa. Neatkarīga institūcija, nevis kā mūsu valstī prokurors, kurš pats saņem pielaidi no SAB. Teorētiski, ja viņš vairākkārt atcels SAB lēmumus, tad viņam pašam var noņemt pielaidi. Minētajās valstīs ir konkrēti kritēriji un nav šī subjektīvā «šaubu» kritērija.
– Kādi ir tie argumenti, kurus min cilvēki, kas grib saglabāt pastāvošo kārtību?
– Gandrīz visi, ar kuriem esmu runājusi, tajā skaitā politiķi, kuriem ar pielaidēm viss ir kārtībā, atzīst, ka sistēma ir jāmaina un tā nav demokrātiska. VK uzdevums ir sabiedrībai norādīt uz šīm sistēmiskajām nepilnībām. Tie, kas nepiekrīt, parasti liek vienā maisā šīs abas lietas [kritērijus un procedūru] un saka, ka tas nav attiecināms uz cilvēktiesībām. Piekrītu, ka pielaide valsts noslēpumam ir ekskluzīva lieta un tā nav pieejama visiem. Kritēriji patiešām nav cilvēktiesības, taču procedūra gan ir cilvēktiesības, par ko ECT procesā Ternovskis pret Latviju ir norādījusi.
– Bieži tiek piesaukta Ternovska lieta. Divos vārdos tās būtība.
– Ternovskis bija robežsargs, kuram savulaik noņēma speciālo pielaidi. Viņš 2002. gada 23. janvārī iesniedza sūdzību ECT, ka Rīgas apgabaltiesa izskatījusi viņa sūdzību bez viņa klātbūtnes, pārkāpjot tiesības uz taisnīgu tiesu, un apgalvoja, ka Latvijā pastāvošais process, kādā tiek izskatīta speciālo pielaižu piešķiršana valsts noslēpumam, neatbilst Eiropas Cilvēktiesību konvencijai. Savā pieteikumā viņš rakstīja, ka personām, kurām atļauja netiek izsniegta, nav iespējams iepazīties ar lēmuma pamatojumu un apstrīdēt atļaujas neizsniegšanu tiesā. Publiskā telpā šo lēmumu komentēja Ārlietu ministrija, bet tikai par sūdzības pirmo daļu, proti, ka lieta izskatīta bez viņa klātbūtnes, nepieminot otro daļu, kur teikts, ka pati pielaižu izsniegšanas kārtība neatbilst cilvēktiesību konvencijai. ECT savā 45. paragrāfā norādīja, ka tiesa analizē abus šos argumentus kopā. Par to ĀM klusē, bet tur arī ir tas sāls – ka tiesa izteicās par abiem šiem argumentiem. Kāpēc tiek noklusēts otrs, man nav skaidrs. Pirms tam arī tika sniegta nepatiesa informācija, ka valsts neko nav samaksājusi saistībā ar šo lietu. Tie ir meli. Valsts samaksāja kompensāciju 5000 eiro apmērā, un tas, ka valsts neizmantoja savas pārsūdzības iespējas, liecina, ka jau pirmajā instancē mēs atzinām savu kļūdu.
– Ja visi, kā jūs sakāt, atzīst, ka sistēma ir ačgārna, kāpēc netiek ierosinātas likuma izmaiņas?
– Tas, ka šī diskusija ir uzsākta, ir ļoti svētīgi, jo arvien vairāk arī cilvēktiesību speciālisti iesaistās šajā diskusijā un viss virzās, lai sistēma tiktu sakārtota. Mana versija, kāpēc tas līdz šim nav izdarīts, ir tāda, ka jebkurš no politiķiem jebkurā brīdī var nonākt situācijā, kad var saņemt vēstuli, ka viņa pielaide ir anulēta.
– Tātad jūs uzskatāt, ka cilvēki baidās?
– Jā. Man ir pamats tā domāt, jo netiešā komunikācijā visi atbalsta.
– Jūs minējāt, ka VK ir sniegusi atzinumus par vairākiem nozīmīgiem projektiem. Vai jums nerodas iespaids, ka esat nonākusi starp dažādu politisko grupējumu dzirnakmeņiem?
– Tādu versiju esmu dzirdējusi vairākkārt, bet gribu uzsvērt, ka VK vienmēr ir distancējusies no šādām dažādu grupu iespējamām interesēm. Mūsu uzdevums ir sniegt neatkarīgu, profesionālu ekspertīzi, pamatojoties uz tiem dokumentiem, kas ir mūsu rīcībā. Ja mēs uzrakstām atzinumu, tad kādam var likties, ka tas saskan ar kādu interesēm, bet tas nenozīmē, ka šis atzinums ir rakstīts viņu interesēs.
– Ir dzirdēts, ka VK darbiniecei, kura izstrādāja atzinumu par izmaiņām likumdošanā, kas saistīta ar KNAB darba reglamentāciju, radušās problēmas ar pielaidi.
– Jā, tas ir ļoti aizdomīgs gadījums. Šī darbiniece, Juridiskā departamenta vadītāja vietniece, strādā VK jau vairāk nekā desmit gadus un ir augstas raudzes profesionāle. Viņa šo jautājumu pētīja jau kopš KNAB izveidošanas brīža un skatīja visus ar KNAB saistītos jautājumus, kuri tika iesniegti MK. Kad viņai beidzās pielaides termiņš, viņa aizpildīja jaunu anketu. Aizsūtījām pieprasījumu, un viņai pielaidi piešķīra. Tad sākās publiskā diskusija par KNAB likumprojektu un publiski atklājās, ka tieši viņa ir izstrādājusi šo likumprojektu. Uzreiz viņai sākās zvani no SAB un aicinājumi ierasties uz interviju. Ko SAB bija pētījis pirms tam, ja pielaide tikko tika pagarināta?
– Vai pielaide viņai ir saglabāta?
– Pagaidām jā, bet atkal ir sākušās SAB intervijas. Ir uzsākta ārkārtas pārbaude, lai gan pielaide tikko kā piešķirta. Gada laikā jau trijiem VK augstas raudzes ekspertiem ir noņemtas pielaides. Viņa ir ceturtais cilvēks, un es esmu piektā, kuru tagad sauc uz SAB. Citādi kā par rindu tīrīšanu es to nevaru nosaukt.
– Varbūt notiek informācijas noplūde no VK, SAB meklē «slepeno ziņotāju» un šai rindu tīrīšanai ir pamats?
– Pagājušajā gadā tikai veiktas vairākas dienesta pārbaudes saistībā ar iespējamām aizdomām, kurās piedalījās arī SAB, un visi pārbaužu rezultāti bija pozitīvi. Kad 2011. gadā stājos amatā, izvirzīju drošības jautājumu kā savu prioritāti un pēckrīzes periodā man izdevās pārliecināt valdību drošības pasākumu uzlabošanai piešķirt 1,5 miljonus eiro lielu budžeta pieaugumu. Mums ir plāns, kā sakārtot drošības sistēmu, un šo plānu mēs konsekventi realizējam. Esam saņēmuši pozitīvas atsauksmes par šo darbu gan no Ministru prezidentes, gan drošības jautājumu speciālistiem.
– Jums šogad beidzas amata termiņš. Vai domājat turpināt darbu?
– Līdz 1. jūnijam MK ir jāpieņem lēmums un jādara man zināms, vai es turpinu strādāt nākamo periodu, vai arī jāpieņem lēmums par manu atbrīvošanu.
– Vai jūs var atbrīvot no darba vienkārši tāpēc, ka izbeidzas termiņš?
– Ir tomēr jābūt pamatojumam. Protams, ierēdnis nav pieaudzis pie krēsla. Mani iecēla uz pieciem gadiem, bet atbrīvojot vajadzēs to pamatot.
– Vai visa šī jezga nevarētu būt ierosināta, lai tiktu no jums vienkārši vaļā?
– Tā patiešām ir jezga. Var tādus pieņēmumus izdarīt, ņemot vērā, ka no dažādām pusēm ir bijusi neapmierinātība par šiem drosmīgajiem atzinumiem. Uzskatu, ka tā ir ilgstoša neapmierinātība ar mūsu principiālajiem un drosmīgajiem atzinumiem. Tas, ka tiek noņemtas pielaides tieši šiem augstas raudzes speciālistiem, manas aizdomas vēl vairāk pastiprina.