SARUNA: Valda Bisenieka dzīves baudas
Skriešana, tulkošana, graķītis mūku dzēriena un pīpes dūms pie kafijas – tulkotājs Valdis Bisenieks dzīvi neveļ kā akmeni kalnā, bet izbauda ik dienu. Vēl viņš atklājis, ka spēj un prot noturēt meldiņu. Paskrien sīkā riksītī un dzied zem savām Dreiliņu debesīm. Tie, kuri bija pieraduši tulkotāju redzēt skrienam Rīgas centrā, visticamāk, nezina, ka šo nodarbi viņš uzsāka, lai tiktu galā ar astmu.
Cik reižu viņš jau apjozis apkārt zemeslodei? Valdis Bisenieks smej savu mīksto smiekliņu un purina galvu – neesot skaitījis. Agrāk dienas norma bijusi ceturtdaļmaratons, bet tagad, skrienot divreiz dienā, astoņi kilometri sanākšot.
Par savu dienas režīmu attrauc: strādāt un skriet. Neko nepārspīlēt. Nesen literatūrzinātniecei Gundegai Grīnumai tulkojis referātu uz vācu valodu, tad gan nācies rauties, bet normāli, pa druskai strādājot, var ārkārtīgi daudz padarīt, noteic dzejnieks, atdzejotājs, poliglots, daudzu vārdnīcu sastādītājs un filoloģijas zinātņu doktors vienā personā.
Saules cilvēks
«Es ceļos trijos no rīta kā latviešu zemnieki. Mans pirmais brokasts ir kviešu asnu pārslas ar kefīru un karotīti medus. To kādreiz man sieva ieteica. Jā, jā, sievai es vienmēr klausu.» Pēc tam viņš ieslēdz radio, klasiskās mūzikas programmu, un ķeras pie darba – no četriem līdz sešiem rītā. Pirms tiek dzerta pirmspusdienas kafija, ir jāizbauda otrās brokastis ap pulksten astoņiem. Ēst gatavotāja lielākoties ir Valda Bisenieka sieva, bet, kad viņai nav laika vai viņas nav mājās, tad – «es pats sev arī kaut ko varu». Veģetārietis neesot, ēdot visu – kā cūka. Un atkal smiekliņš kā flaneļa lupatiņa – cūka taču esot cilvēkam visradnieciskākais dzīvnieks. Dienas vidū viņš mēdz nosnausties, lai var turpināt rakstīt, tulkot, skriet un aizbraukt uz kādu sabiedrisku un saviesīgu pasākumu Rīgas centrā.
Pīpīte un mūku dzēriens
Darbistabā grāmatu plauktā no māla krūkas snaikstās pīpju galvas, lejāk nolikta liķiera pudele. «Pīpes pieder pie rituāla. Es neesmu pīpētājs, kam obligāti katru brīdi vajag. No rīta pēc četriem ir pirmā pīpīte, un otrā pīpīte pie kafffijas – ar svecītēm, mūziku. Tas ir dvēselei,» Valdis Bisenieks saldi novelk daudzos f, sajūtās jau izgaršojot kafiju.
Benediktīns – mūku dzēriens – tiek baudīts pa mazai lāsītei. Sevi par galējību cilvēku viņš neuzskata. «Lai nav jāzaudē saprāts,» piebilst ņiprais astoņdesmitgadnieks. Viņam ir sulīgas atmiņas arī par bohēmu: «Bohēma bija jauka, dzēra, dzēra, bet nepiedzērās, jo garīgā enerģija patērē alkoholu tā, ka cilvēks nekļūst stulbs.» Viens ilgi neredzēts dzejnieks pirms daudziem gadiem ievēlies Bisenieka mājvietā tieši tad, kad «es ņēmos ar tulkošanu» pēc kādas lugas noskatīšanās. Dzejnieks nokritis guļus uz kaut kādas guļammēbeles un skaisti krācis. «Un man šis labais noskaņojums... Un tā luga... Man tā rukājās uz priekšu...»
«Biju tiešām uz nāvi slims»
«Biju tiešām uz nāvi slims ar astmu. Nu šausmīgi, nemitējās ne brīdi, lēkmes vienā gabalā. Un tad es domāju: ir kaut kas radikāli jādara. Noīrēju Carnikavā vasarnīciņu, tādu būdeli, jāsaka, kur netraucēti varētu dzīvot. Iegādājos hantelītes. Sākumā pieckilogramīgas, pēc tam aizgāju uz desmitkilogramīgām. Tovasar sākumā varēju paskriet gabaliņu un lēnām paiet, bet vasaras beigās biju sevi ietrenējis tik tālu, ka varēju no Carnikavas līdz Vecāķiem un atpakaļ – visu to gabalu – noskriet bez apstājas un pie tam vēl smuki izpeldēties jūrā,» viņš atceras pievēršanos sportiskajām aktivitātēm.
Valda Bisenieka ikdienas skrējieni peldbiksēs ir kļuvuši par pilsētas leģendu. Tagad viņš Rīgas centrā vairs nedzīvo, skriešanai izmanto Dreiliņu apkārtni. Vasarā bizenē basām kājām. Kad dzīvošana bijusi Mellužos, tad stabils kompanjons bijis režisors Ansis Epners. Tomēr viena Dreiliņu sieva Bisenieku arī tagad esot apstādinājusi, lai izstāstītu, cik lipīgs ir labs piemērs. No viņa iedvesmojušies citi. «Jums ir tik daudz sekotāju, kā jūs sākāt to skriešanu,» viņš omulīgi atreferē kaimiņienes teikto.
Un tā – visu gadu. «Tagad gabali īsāki, bet divreiz dienā skrienu, iesāku vēl citu dziedniecisku procedūru – tā ir dziedāšana. Varu pat meldiņu noturēt. Ārā, protams. Tagad uz vecumu nav vairs tās dukas. Kad gabals noskriets, tad staigāju dziedādams. Esmu izveidojis savu pastičo, manu dziesmiņu loku.»
Prāta asināšanai – galvasgabali
Vēl viņš trenē atmiņu. «Protams, mācos no galvas, jo galva man ir grūta. Ir pamatīgi jānoņemas, lai tekstus dabūtu galvā,» nevar saprast, vai poliglots tagad joko vai koķetē. Bet citādi – «kas nu pasviežas, to daru, atdzejoju, tulkoju, kaut kas pašam arī rakstās». Monitors uz rakstāmgalda midžina raibas bildītes. «Ar datoru rakstu kā ar rakstāmmašīnu, bet ar internetu neprotu apieties. Sieva internetu iegādājās, bet esmu pārāk vecs, lai ķertos klāt, un man nav laika. Sieva gāja kursos, kaut ko drusciņ apguva.»
Darba Valdim Biseniekam netrūkst. Beidzot pabeidzis savu 30 gadu ilgo darbu – latviešu–vācu valodas vārdnīcu, kuru uzlabojis, bet pats saka – pārtaisījis ar visām zilbes intonācijām. Nu jāmeklē, kas to drukās. «Man nav laika meklēt,» viņš atkal ir darbos līdz ausīm. Šodien, piemēram, jādodas uz grāmatas Valoda tulkojumā atvēršanu.
Valdis Bisenieks nav slēpis, ka Raiņa tulkojums Gētes Faustam nav sanācis tik labs kā viņējais. Toties Aspaziju uzteic, ka viņa, aizstāvot Raiņa ieviesto vārdu «mīla», teikusi – mīlai nav jāiet pakaļ ar stibu. Jo tolaik latviešu valodā tika rakstīts: mīlestiba. Viņu kaitina «visa stulbā pareizrakstība, kas mums ir pēc krievu modes», jo lēkājošās garumzīmes ir latviešu valodai neraksturīga lieta. Tāpēc cepuri nost Endzelīna priekšā, kurš spējis ielikt trīs garumzīmes blakus – kā vārdā «mācītājs]. Valdis Bisenieks piekrīt, ka valoda neizbēgami mainās, bet aicina nepazaudēt latviešu valodas īpatnējo raksturu.
