"Tāpat kā cilvēki kādreiz baidījās no vakcīnām arī bailes no ĢMO ir zemapziņā iekodēts arhetips, kas liek vairīties no neizprotamā un jaunā, lai netiktu apdraudēta sugas identitāte, un galu galā, tradicionāli mēs vairs neēdīsim nekad, jo, piemēram, Latvijas kontekstā skatoties, nebūs kaut vai tik iecienīta ēdiena kā kartupeļi un tad rodas nākamais jautājums - cik tālu pagātnē, īstās virtuves meklējumos, mēs vēlamies atgriezties,” savu viedokli par sabiedrības nostāju pret ģenētiski modificētiem organismiem (ĢMO) pauž Latvijas Universitātes profesors, zinātņu protektors Indriķis Muižnieks.
Ceturtdien, 25. septembrī Rīgas Stradiņa universitātē (RSU) notika konference, veltīta veselīga uztura nozīmīgumam. Tajā dalību ņēma arī profesors Indriķis Muižnieks, kurš informēja klātesošos par ĢMO izmantošanu lauksaimniecībā, „Šobrīd ir Eiropā attieksme pret ĢMO izmantošanu pārtikā ir klaji negatīva, tomēr, tad jārunā, kas īsti ir ĢMO un, kur tad tieši to pielieto. Lai gan transgēni organismi tiek izmantoti gan farmācijā, gan dzīvnieku audzēšanā, pamatā visi uztraucas par augiem, kuru genoma daļas izmainītas strādājot ar tiem ārpus paša organisma. Faktiski tas, kas organismos modificēts ir viens vai daži gēni, ņemti un pārnesti no augsnes mikrofloras, garantējot to, ka augi labāk aug un saglabājās,” skaidro Muižnieks. Var gadīties, ka jaunie gēni neprognozēti mijiedarbojas ar jau esošajiem un rezultātā rodas iepriekš nezināmas blaknes, tomēr, tieši tādēļ jaunu ĢMO augu sugu ražošana tiek rūpīgi uzraudzīta. Jāpiemin arī, ka tik ierastā selekcija gadsimtu gaitā ir mainījusies un vairs nebūt nav pats nekaitīgākais veids, kā iegūt sev vēlamo augu sugu. „Augi jau sen vairs nav tādi, kā pašos pirmsākumos, tie ar klasiskās selekcijas palīdzību gadsimtiem ilgi uzlaboti un mainīti. Tiem mākslīgi palielināts mutāciju daudzums, cerībā iegūt vajadzīgo gēnu. Ja salīdzinām klasisko selekciju ar ĢMO jānorāda, ka pēdējais ir gudrāks un efektīvāks veids, kā iegūt sev vēlamo gēnu kombināciju, jo ar to ir iespējams izgriezt ārā tieši vajadzīgo gēnu un pārnest to uz citu organismu. Var teikt, ka klasiskā selekcija ir kā mēģinājums labot televizoru dauzot to pa sāniem, kamēr gēnu modifikācija ir, kā sabojātās detaļas apmainīšana ar analogu detaļu no veļas mašīnas un cerēt, ka tas darbosies un neradīsies nekādi blakus efekti,” tēlaini skaidro profesors Muižnieks. Ik pa brīdim sabiedrībā, gan izskan pieņēmumi, ka transgēnie organismi cilvēkam, tomēr, kaitīgi. „Šie sensacionālie pētījumi, par ĢMO kaitīgumu īsti nav apstiprinājušies un izturējuši pārbaudes. Piemēram, pēc tam, kad tika pārbaudīts krievu zinātnieces Jermakovas pētījums, kurā viņa baroja žurkas ar miltiem, kuri it kā ražoti no ģenētiski modificētas sojas, atklājās, ka soja bija nevis ģenētiski modificēta, bet piesārņota ar toksīniem. Atļautā ĢMO produkcija, pirms laišanas apgrozībā, tiek ilgi un dikti pētīta, pārbaudīta un nekādai negatīvai iedarbībai no tās lietošanas pārtikā nevajadzētu būt. Mans personīgais uzskats ir, ka ĢMO kaitīgums parādās nevis tajā, ka tie varētu apdraudēt veselību, bet gan, ka to izmantošana neatrisina sociālās un ekonomiskās problēmas, kuru dēļ pašos pirmsākumā sāka to ražošanu,” nobeigumā uzsver I. Muižnieks.