Gaišreģi spēj palīdzēt cīņā ar slimībām

 
©F64

Gaiš­re­ģei Mā­rī­tei Stro­dei pa­tīk veikt ve­se­lī­bas di­ag­nos­ti­ku klien­tiem. Pēc tās vi­ņa pa­sa­ka, kā­du ār­stu ie­tei­cams ap­mek­lēt. «Tas ir mans pie­nā­kums, ja cil­vēks at­nā­cis pēc pa­lī­dzī­bas. Ve­se­lī­ba ir pats gal­ve­nais, es­mu iz­glā­bu­si dau­dzus cil­vē­kus,» sa­ka gaiš­re­ģe Mā­rī­te.

Vi­ņa at­ce­ras kā­du klien­ti, ku­rai pirms des­mit ga­diem, it kā ga­rām­ejot, pa­tei­ku­si, kas vi­ņai kaiš, ta­ču sie­vie­te to nav ņē­mu­si vē­rā. «Pēc kā­da lai­ka vi­ņa at­nā­ca pie ma­nis, vēl­reiz pa­tei­cu to pa­šu, un at­kal sie­vie­te ne­ie­klau­sī­jās teik­ta­jā. Vē­lāk vi­ņa tei­ca: man bi­ju­si tais­nī­ba.»      

Pirms dau­dziem ga­diem bi­ja pe­ri­ods, kad Mā­rī­te vē­lē­ju­sies kā­du lai­ku at­pūs­ties un prak­tis­ki klien­tus ne­pie­ņemt. No­do­mā­ju­si, lai ne­viens ne­zva­na, un tā arī no­ti­cis. «Kad es­mu mā­jās, cit­reiz do­mā­ju – lai cil­vē­ki zva­na, un zvans se­ko cits ci­tam,» sa­ka vi­ņa. Tas no­tiek da­bis­ki un ne­iz­skaid­ro­ja­mi, un Mā­rī­te iz­skaid­ro­ju­mus ne­mek­lē. Ta­ču vi­ņa pa­ras­ti zi­na, kā­di no­ti­ku­mi dzī­vē se­kos.  

«Ne­zi­nu, vai man pie­mīt īpa­šas spē­jas vai in­for­mā­ci­ja nāk no kos­mo­sa,» sa­ka Mā­rī­te un iz­stās­ta ga­dī­ju­mu no sa­vas dzī­ves. Ne­jau­ši mā­jās iz­bi­ris sāls, it kā jau do­dot brī­di­nā­ju­mu par tā­lā­ka­jiem no­ti­ku­miem. Pie vi­ņas pēc pār­is die­nām at­nā­cis klients – jauns vī­rie­tis, ku­ram bi­ju­šas pro­blē­mas, līdz­i pa­ņē­mis rup­jo sā­li, un Mā­rī­te stās­tī­ju­si par tā lie­to­ša­nu – ka sā­li ne­kur ap­zi­nā­ti ne­drīkst bērt, ka tas ār­stē, bet da­ra arī slik­tu. Kad vi­ņa at­vē­ru­si ār­dur­vis, lai sa­gai­dī­tu nā­ka­mo klien­ti, pār­kā­pu­si pār­i iz­bēr­tam sā­lim, par ko at­vai­no­ju­sies sa­vai klien­tei. «Di­vas ne­dē­ļas pirms tam jau slik­ti ju­tos. Ta­jā die­nā bi­ju aiz­de­dzi­nā­ju­si sve­ces, pirms tam strā­dā­ju ar fo­to­grā­fi­jām, tā­pēc vē­lē­jos at­tī­rīt tel­pu. Ne­ap­zi­nā­ti man ro­kās bi­ja pu­de­lī­te ar svē­to ūde­ni, ko ne­pa­spē­ju no­likt, kad sa­gai­dī­ju klien­ti.» Mā­rī­te teic, ka ap­lē­ju­si sā­li ar svē­to ūde­ni, sa­vā­ku­si to un sa­ju­tu­si at­vieg­lo­ju­mu. «Cil­vē­kiem jā­zi­na, ka ar šā­dām lie­tām ne­drīkst jo­ko­ties. Tad, kad man sā­pē­ja, sā­pes pēc tam at­grie­zās pie tā, kas man pār­i da­rī­ja,» stin­gri sa­ka Mā­rī­te. Ne­lab­vē­ļiem vi­ņa vien­mēr vēl gan la­bu ve­se­lī­bu, gan veik­smi un sa­ka pal­dies. Vi­ņa ie­sa­ka klien­tiem ie­vē­rot šo at­zi­ņu – ne­da­ri ci­tam to, kas pa­šam ne­pa­tīk, jo ļau­ni da­rī­tais var at­griez­ties pie da­rī­tā­ja arī pēc kriet­ni il­gā­ka lai­ka pe­ri­oda.    

Mā­rī­te teic, ka daž­kārt klien­ti brī­no­ties, kā vi­ņa tik la­bi zi­na, kā­das ve­se­lī­bas kai­tes vi­ņiem pie­mīt. «To, kas sāp ci­tam, es jū­tu – sāp man. Šā­da si­tu­āci­ja pa­rā­da, kā­da cil­vē­kam ir pro­blē­ma. Tik­līdz cil­vē­kam to pa­sa­ku, tā sā­pe aiziet pro­jām no ma­nis. Tad, kad man sā­pē­ja (ga­dī­jums ar no­bēr­to sā­li), sā­pe pēc tam at­grie­zās pie tā, kas man da­rī­ja pār­i,» ir pār­lie­ci­nā­ta Mā­rī­te. Vi­ņa ie­sa­ka cil­vē­kiem ne­teikt «ne­kad» un «es tam ne­ti­cu», jo pār­lie­ci­nā­ju­sies, ka cil­vē­ki mēdz pēc tam ap­gal­vot pre­tē­jo. «Tos, ku­ri at­nāk pie ma­nis un sa­ka, ka ne­tic teik­ta­jam, un sme­jas, ska­to­ties acīs, otr­reiz ne­pie­ņem­šu. Tā ir kat­ra iz­vē­le. Ja klients ir at­nā­cis pie ma­nis, tad jā­nok­lau­sās, ko stās­tu, jā­iz­tu­ras ar cie­ņu,» strik­ti sa­ka gaiš­re­ģe. Sa­vu­laik kā­dai sie­vie­tei, ku­ra pie Mā­rī­tes at­nā­ku­si ar drau­dze­ni, pa­tei­ku­si par ve­se­lī­bas pro­blē­mām ar nie­rēm. «Klien­te iz­tu­rē­jās bez­kau­nī­gi, ņir­gā­jās par teik­to un iz­ai­ci­nā­ja ma­ni. Tad vi­ņai pa­tei­cu, ka pie­nāks die­na, kad vi­ņa nāks pie ma­nis un lūg­sies, jo ār­sti ne­spēs pa­teikt di­ag­no­zi. Tā arī no­ti­ka. Vis­pirms at­nā­ca vi­ņas drau­dze­ne ar sli­mās sie­vie­tes fo­to­grā­fi­ju un lū­dza, lai vei­cu ve­se­lī­bas di­ag­nos­ti­ku. Ta­ču man ir la­ba at­mi­ņa – at­ce­rē­jos gan sie­vie­ti, ku­ra ne­kau­nī­gi iz­tu­rē­jās, gan mū­su sa­ru­nu. Sli­mā sie­vie­te ar sa­pam­pu­šu kā­ju pēc tam pa­ti at­nā­ca pie ma­nis un lū­dza pie­do­ša­nu.» Mā­rī­te teic, ka vi­sa dzī­ve sa­stāv no emo­ci­jām, arī vi­ņa esot emo­ci­onā­la, mēdz pa­teikt asā­ku vār­du, ta­ču tas nav ap­zi­nā­ti, bet tais­nī­gi. Vi­ņa bilst, ka vis­bie­žāk emo­ci­jas ne­spēj val­dīt cil­vē­ki, ku­ri no­ti­ku­šo ļo­ti pār­dzī­vo, ku­riem dzī­vē trūkst mī­les­tī­bas no ve­cā­kiem vai nav mī­ļo­ta cil­vē­ka bla­kus. «To, ko es da­ru, da­ru cil­vē­ku, ne­vis sa­vā la­bā. Cil­vē­ki pie ma­nis nāk, jo viens ie­sa­ka ot­ram,» teic gaiš­re­ģe.