"Neatkarīgās" speciālkorespondents Ukrainā - kas patiesībā notiek Kijevā
Viens no 23. janvārī nolaupītajiem Ukrainas protesta kustības – Automaidana – koordinatoriem Dmitro Bulatovs, kurš nedēļu pavadīja gūstā un no tā izbēga sakropļots, šobrīd ārstējas, taču nolaupītāju nogriezto auss gabalu viņam neviens vairs neatdos.
Un Bulatovs sevi var uzskatīt par veiksminieku, jo pieci citi aktīvisti Ukrainas revolūcijas gaitā ir miruši. Tāpēc ukraiņus nodarbina jautājums – kāpēc Bulatovs atšķirībā no Ļvovas zinātnieka Jurija Verbicka un citiem pēc nedēļu ilgas spīdzināšanas ticis atbrīvots? Bulatovs stāsta, ka ticis sists, viņam rokās durtas naglas, viņš piesiets pie krusta, tad nogriezta vienas auss apakšdaļa, turklāt visu nedēļu viņš turēts pilnīgā tumsā, kā rezultātā viņa redze kļuvusi miglaina. Visbeidzot viņš izkļuvis no gūsta vietas un cauri mežam aizklīdis līdz pirmajai apdzīvotajai vietai, kur sazinājies ar biedriem. Maidanā (Neatkarības laukums) Kijevā aktīvists atgriezās, vēl būdams asinīm klāts, un tikai tad devās pie ārsta.
Ļāvuši Bulatovam izglābties
Dmitro Bulatovs tika sagūstīts operācijā, kurā milicija vairākās vietās Kijevā bija izveidojusi lamatas opozīcijas aktīvistu mobilajām patruļām jeb tā dēvētā Automaidana dalībniekiem. Īpašo uzdevumu vienības Berkut kaujinieki sadauzīja aktīvistu mašīnas, pašus piekāva un aizveda nezināmā virzienā. Vienubrīd bezvēsts prombūtnē skaitījās pat 15 aktīvisti, taču spīdzināts Bulatovs kā viens no galvenajiem.
Kāpēc Bulatovam izdevies izbēgt – šis jautājums nodarbina Maidanu visu nedēļas nogali, un viena no ticamākajām atbildēm ir tāda, ka kontrrevolucionārie spēki (lai kas tie arī būtu – armija, milicija, berkutieši vai privāti bandītu formējumi, saukti par «tituškām») apzināti ļāvuši Bulatovam izglābties, lai viņš kļūtu par dzīvu apliecinājumu tām šausmām, kādas aktīvistus gaidīs brīdī, kad viņi kritīs iekšlietu iestāžu nagos. Taču šis plāns nav devis rezultātus, tāpat kā praktiski jebkura cita valdības rīcība aizvadīto divu mēnešu laikā: Bulatova liktenis tikai radījis papildu apņēmību Maidana cilvēkiem panākt demokrātiskas pārmaiņas Ukrainā. Ik brīdi laukumā redzamas pašaizsardzības spēku vienības, kuras trenējas vai atpūšas, un viņu simtnieki («sotņas»), apbruņojušies ar dažādiem sitamajiem, raibām ķiverēm un seju aizklājošām maskām, nomaršē pāri Kijevas galvenajai ielai Hreščatik, lai demonstrētu, ka Maidans ir gatavs uzbrukumiem.
Aculieciniece kādā vietā, kur tika piekauti Automaidana aktīvisti, ar telefonu uzfilmējusi kadrus, kuros redzami cilvēki iekšlietu karaspēka uniformās, kas stiepj aizdomīgus maisus, kuros varētu atrasties līķi. Abi uzfilmētie maisi izvilkti no aktīvistu mikroautobusa, kurā pirms tam miliči bija iemetuši granātu. Par šo incidentu izsmeļošu ziņu nav joprojām. Iekšlietu ministrija apgalvo, ka esot ierosinātas dienesta pārbaudes un izmeklēšanas. Taču rezultātu nav.
Par Kļičko centieniem smīkņā
Pēdējās dienas Kijevā ir bijušas salīdzinoši mierīgas viena iemesla dēļ: pagājušajā nedēļā beidzot sākās sarunas starp aktīvistiem, politisko opozīciju un prezidenta administrāciju. Parlamenta opozīcijas partijas UDAR līderis, bokseris Vitālijs Kļičko pat bija ieradies Minhenes samitā, lai izmantotu iespēju runāt arī ar Eiropas Savienības, ASV līderiem un Krievijas ārlietu ministru Sergeju Lavrovu. Tikmēr par Kļičko centieniem Maidans pārsvarā smīkņā: protestētāji savas aktivitātes uzsāka bez partiju līdzdalības (tās ar savām politteltīm pievienojās tikai vēlāk – apmēram nedēļu pēc protestu sākuma) un ir gatavi pabeigt cīņu arī bez politiķu līdzdalības.
Maidana koordinācija un līderība ir visai interesants tiešās demokrātijas paraugs. Medicīniskie punkti, iesaukšanas punkti, kārtības sargu brigādes, lauka virtuves, to sagādnieki, drēbju savākšanas un izdales punkti, nelegālās avīzītes un skrejlapu izplatīšanas punkti – Maidanam ātri ir izveidojies savs sabiedriskais organisms. Ik pa laikam cilvēki no visām šīm brīvprātīgo struktūrām dodas uz lielo skatuvi, kur viņu ziņas, ja ir kas ziņojams, no skatuves pavēsta visiem pārējiem. Taču svētdienās ieplānota būtiskāko jautājumu izlemšana, kas notiek tautas sapulcē. Piemēram, vakar pulksten 12.30 sapulce sākās ar lūgšanām, pusstundu vēlāk notika informatīvā sapulce, jautājumu uzdošana, viedokļu izteikšana un balsošana, un pēc tam netālajā Eiropas laukumā Automaidans noturēja parādi.
Tautas mandāts sarunām
Pirms nedēļas šādā veidā – ar tautas balsojumu – nolemts, ka jāmēģina virzīt sarunas ar prezidenta administrāciju. Tas notika tā: Nacionālās apvienības Svoboda parlamenta frakcijas līderis Oļegs Tjagņiboks (viens no retajiem politiķiem, kam protestētāji daudzmaz uzticas) atnāca uz Maidanu, uzstājās ar runu, kurā argumentēja – no runāšanas ar valdību sliktāk kļūt nevar, un balsojumā saņēma mandātu sarunām ar valdību. Tie, kas balsoja pret, bija radikālie nacionālisti, kuru elks ir Semjons Bandera un kas uzskata – ar prokremlisko Reģionu partiju runāt nav nekādas vajadzības, bet tās koalīcijas partneri komunisti ir aizliedzami un izformējami. Opozīcijas sarunas ar prezidenta administrāciju pašlaik notiek nevis tāpēc, ka Kļičko vai Batkivščinas vadītājam Arsēnijam Jaceņukam būtu izdevies pārliecināt prezidentu par sarunu nepieciešamību, bet tās notiek tāpēc, ka Maidans ir nobalsojis par sarunu mandāta piešķiršanu nacionālistu frakcijas līderim Tjagņibokam. Ja viņam sarunas neizdosies pabeigt ar Maidanam pieņemamu rezultātu, ar tādu pašu tautas balsojumu šo mandātu viņam var izbeigt, vai arī Tjagņiboks nākamajā sapulcē var pats paziņot, ka atdod mandātu.
Sagaidāms, ka nosacīts pamiers varētu turpināties vēl šonedēļ. Prezidents ir parakstījis amnestijas likumu, taču ar vienu āķi: Maidanam ir jāparāda, ka tas šo likumu akceptē, divu nedēļu laikā aizvācoties no Neatkarības laukuma. Protestētāji no savām prasībām – prezidenta demisijas un jaunu vēlēšanu izsludināšanas, pretkorupcijas un citu reformu ieviešanas – atkāpties nedomā. Tas nozīmē, ka nosacītais pamiers beigsies laikā, kad jau būs sākušās ziemas olimpiskās spēles Sočos, un aktīvisti saprot, ka tieši tāds ir prezidenta administrācijas māsterplāns: sagaidīt brīdi, kad visas pasaules uzmanība būs pievērsta olimpiskajām spēlēm, un tad ar pilnu jaudu uzbrukt Maidanam, cenšoties to iznīcināt.