Tiklīdz grūstoša ēka aizrauj sev līdzi cilvēku dzīvības, atskan amatpersonu solījumi rīkoties un novērst nākamās traģēdijas. Katra nākamā traģēdija atklāj, ka nekāda rīcība nav sekojusi.
Tā laikam ir labā ziņa, ka ēkas Latvijā grūst pietiekami reti un nav pieradinājušas to sagrūšanu uztvert pilnīgi tāpat kā autoavārijas ar caurmērā līdzīgu upuru skaitu. Pārlūkojot traģiskos notikumus kopš 2000. gada, iepriekšējais lielākais upuru skaits bija pieci cilvēki Mālpilī, kur ēku sagrāva gāzes sprādziens. Autoavārijas ar šādu vienlaikus bojāgājušo skaitu Latvijā atgadās ja ne ik gadu, tad pāris gados reizi jau nu noteikti. Zolitūdes traģēdija pēc notikuma laika un bojāgājušo skaita atbilst lidmašīnas avārijai Krievijā (Kazaņā), kādas jau ļoti sen nav notikušas ne ar lidmašīnām, ne kuģiem, ne vilcieniem saistībā ar Latviju.
Zolitūdes traģēdijai tipoloģiski līdzīgākais notikums ir griestu un grīdas iegruvums veikalā Essa Rīgā, Pulkveža Brieža ielā 7, kas notika 2000. gada 22. decembrī. Tur aizgāja bojā divi un tika savainoti trīs cilvēki. Sabiedrības vairākums to uztvēra līdzīgi kā caurmēra satiksmes negadījumu – neuztvēra nekā. Tikai žurnālisti nezin kāpēc uztraucās, ka nedrīkst būt tā, kā bija:
– ka 1998. gadā tiek atļauts atvērt veikalu ēkā, kas jau 1995. gadā pasludināta par graustu,
– ka pat mazam veikaliņam nepieciešamo telpu paplašināšanu izdara, izlaužot nesošās starpsienas,
– ka nav saprotams, vai atļauja iebūvēt veikalu graustā nozīmē vai nenozīmē atļauju veikt remontdarbus visā ēkā.
Šādu un vēl smalkāk klasificējamu nejēdzību apraksts 2000. gada nogalē turpinājās no viena Neatkarīgās numura uz nākamo, toreiz pie šīs lietas strādāja Sandris Vanzovičs un Jānis Goldbergs. 28. decembra numurā parādījās, kā ar spiešanu izspiests toreizējā Rīgas domes priekšsēdētāja Andra Ārgaļa solījums painteresēties, kas notiek ar pilsētas graustiem. Policija sāka kriminālprocesu, kas pēc pieciem gadiem beidzās ar nosacītu spriedumu šā vārda burtiskajā nozīmē.
Brieža ielas notikuma mācība galu galā izrādījās tāda, ka nekādas mācības nav, jo no atbildības izspruka visi. Grēkāža lomai tika izvēlēts ēkas pārvaldnieks Ilmārs Limbēns. Būvinspekcija jau pirms 2000. gada beigām paguva uzlikt viņam 250 latu naudas sodu. Rīgas Ziemeļu rajona tiesa 2002. gada decembrī viņu notiesāja uz diviem gadiem cietumā, kur viņš tā arī nenokļuva, jo noģība tiesas zālē un tika vests uz slimnīcu. Laikam jau tiesnešiem bija kauns izturēties pret I. Limbēnu citādi nekā pret Bankas Baltija īpašnieku Aleksandru Laventu. Domāt var dažādi, cik slimi viņi patiesībā bija vai nebija, bet izziņas par sirds slimību viņiem bija, tās tika respektētas. Pagāja trīs gadi, un Rīgas apgabaltiesa 2005. gada vasarā notiesāja I. Limbēnu uz tiem pašiem diviem gadiem – bet nosacīti. Tiesājamā advokāts Egils Radziņš pauda, ka tas esot taisnīgs spriedums.
Līdzīgi varētu teikt par attiecībām starp I. Limbēnu un Essa. No sākuma abas puses apmainījās ar kareivīgiem paziņojumiem piedzīt no pretējās puses ne gluži miljonos, bet simtos tūkstošos latu izteiktas kompensācijas par ēkām un veikalam nodarītajiem zaudējumiem, bet pēc tam puses vienojās, neatstājot ziņas, kurš kuram un cik samaksāja. Nauda šajā gadījumā grozījās, jo grausts Rīgas klusajā centrā jau 2002. gadā tika pārdots nekustamo īpašumu attīstītājam Kolonna, kas ēku patiešām saveda kārtībā. Essa turpina darboties tirdzniecības un ēdināšanas biznesā.
Nekur ne ar pušplēstu vārdu nav minētas kompensācijas bojā gājušo ģimenēm un ievainotajiem, jo no masu psiholoģijas un politisko spēļu viedokļa cilvēka nāve lielā grupā ir pilnīgi kas cits nekā tā paša cilvēka nāve atsevišķi vai grupiņā, kāda var ietilpt vienā vieglajā automašīnā.
Ēka un tieši veikals Pulkveža Brieža ielā 7 vēlreiz iekļuva ziņu plūsmā 2010. gada 1. martā, kad veikala telpas jau bija iekļautas Maxima tīklā. Veikalu nācies uz brīdi slēgt, kad uz piecstāvu ēkas jumta sakrājusies sniega kaudze novēlusies lejā kā lavīna un sadragājusi Maxima stiklus pirmā stāva līmenī. Tas bija signāls, ka kaut kas ar šīs ēkas atjaunošanu nav bijis kārtībā, jo sniega lavīna taču varēja uzgāzties cilvēkiem. Ja upuru nebija, tad gadījums neizpelnījās pat tukšus solījumus kaut ko darīt, lai draudus cilvēkiem novērstu.
***
HRONIKA. Šajā tūkstošgadē Latvijā gruvušās ēkas
Sprādzienu sagrautās:
– 2004. gada 31. martā Brocēnos, trīs bojāgājušie;
– 2005. gada 7. aprīlī Rīgā, Avotu ielā 60, viens bojāgājušais;
– 2009. gada 16. februārī Rīgā, Miera ielā 39, viens bojāgājušais;
– 2011. gada 16. oktobrī Mālpilī, pieci bojāgājušie.
Ar nemākulīgu remontu sakustinātās:
– 2000. gada 22. decembrī Rīgā, Pulkveža Brieža ielā 7, divi bojāgājušie;
– 2004. gada 11. jūlijā un 23. decembrī Rīgā, bez cilvēku upuriem.