Mārupes novada dzīvā vēsture omīšu leģendās
Gatavojoties Latvijas valsts simtgadei, arī novados norisinās vietēji valsts simtgades projekti. Mārupes novadā tādu iniciējusi un realizē Tīrainē dzīvojošā māksliniece Ieva Caruka.
Dzīvās vēstures liecinieces
Kad Mārupes novads izsludinājis pieteikšanos vietējiem simtgades projektiem, tādu iesniegusi arī māksliniece Ieva Caruka un, pašai par pārsteigumu, izkonkurējusi mūsdienās daudz populārākus, piemēram, sportu, saņēmusi nelielu finansējumu un ķērusies pie darba - Mārupes novada administratīvajā teritorijā esošajos ciemos meklējusi senus iedzīvotājus, aicinājusi stāstīt savus dzīvesstāstus, tos fiksējusi fotogrāfijās, arī audio ierakstos un, kā jau māksliniece, nevarējusi atturēties no profesionālas vēlmes - veidot šā projekta varoņu portretus. «Nenoliegšu - šis man bija traks projekts. Turklāt es esmu no tiem nekaunīgajiem cilvēkiem, kas iet un klauvē, cerot, ka kādas durvis tiks arī atvērtas. Mūsdienu pasaulē kultūrā ir projektu laiks, māksliniekiem nav iespējams ik mēnesi pārdot kādu savu darbu, tādējādi nodrošinot savu dzīvošanu, tāpēc ir jāpielāgojas. Varbūt skan pārāk skaļi un vecmodīgi, bet esmu no tās paaudzes, kas saprot mākslinieku sūtību sabiedrībā, es tiešām uzskatu, ka mākslinieks ir tautas sirdsapziņa un dvēsele. Domājot par to, kā es varētu būt noderīga sabiedrībai un vienlaikus izpausties kā māksliniece, radās ideja par šādu projektu, kas nu guvis nosaukumu Omītes leģendas,» stāsta Ieva Caruka. Šajā projektā viņai palīdz divas jaunas mākslinieces - Ievas meita Anna Marija Caruka un Santa Vasiļjeva (kura pati dzīvo Ķengaragā).
2017. gadā Ieva Caruka sākusi ar sev tuvākās vietas - Tīraines - izpēti. Meklējusi trīs sievietes ar interesantu dzīvesstāstu, kas Tīrainē dzīvo daudz ilgāk nekā vairākums jaunpienācēju. «Kā ukraiņi saka - mēle līdz Kijevai aizvedīs, tas nozīmē - runājot, jautājot es atradu, manuprāt, leģendāras dāmas, kuras varēja pastāstīt par Tīraini senos laikos, teiksim, pirms 70, 60 vai 50 gadiem. Un mani interesēja ne tikai tas, kāda tolaik bija Tīraine, bet arī konkrēto cilvēku dzīvesgājumi, un caur tiem izdevās atklāt konkrētā vēsturiskā perioda gaisotni. Tagad jau viss ir citādāk - laiks skrien ātrāk, pasaule kļuvusi materiālistiskāka...» stāsta Ieva Caruka. Sarunu laikā «dzīvās vēstures varones», kuras bijis visai grūti pierunāt atklāt savus dzīvesstāstus, jo vecumdienās daudzi ir arī kautrīgi, ne katrs grib par sevi stāstīt, tika arī fotografētas, bet pēc tam Ieva rakstījusi savas emocijas par iepazītajām sievietēm, kā arī zīmējusi portretus, un viss materiāls tiek demonstrēts izstādē - šobrīd Mārupes kultūras namā apskatāma izstāde Omītes leģendas. Skulte.
«Tīraines izpēte bija sekmīga gan man personiski, gan ar burvīgu rezonansi - daudzi teica, ka viņus ir uzrunājuši šie stāsti, un projekts turpinājās,» atzīst Ieva Caruka. Nākamais izpētes objekts bija noslēpumainā Skulte, protams, nevis tā, kas atrodas Vidzemē, aiz Saulkrastiem, bet tā, kura atrodas netālu no lidostas Rīga. Tā ir samērā jauna apdzīvota vieta, jo savulaik veidojies kā padomju armijas ciemats un pagājušā gadsimta 60.-70. gados attīstījies kā kolhoza Mārupe ciemats. Vasaras atlikusī daļa tiks veltīta Mārupes centra un Jaunmārupes izpētei, pēc tam viss materiāls tiks apkopots nelielā brošūrā Dzimtu burtnīca, to izdot apņēmies Mārupes novads.
«Man nav vēsturnieka ambīciju... Man gribējās sarunāties bez steigas. Uzzināt stāstus. Tagad ir tik dinamisks laiks, viss notiek pavisam citādāk... Šī ir dzīvā vēsture. Šīs kundzes drīz vairs nebūs, vecākā no manām «varonēm» dzimusi 1929. gadā. Manai meitai vecmāmiņas nav, arī Santai nav, un viņām ir interesanti dzirdēt šos stāstus,» atzīst Ieva Caruka.
Nākamais - uzcelt baznīcu
«Tieši tāpēc, ka Mārupes novads šobrīd ir tik strauji augošs, te ir ļoti daudz ienācēju, daudz jaunu ģimeņu, arī pat ļoti turīgu cilvēku dzīvesvieta, senāko iedzīvotāju stāsti ir īpaši vērtīgi. Es domāju par to, kāds ir šis rajons - pietiekami komercializēts, bet kāda ir tā vēsture? Ar ko var lepoties Mārupe? Ne jau ar krutām mājām. Te ir skaista daba un dzīvā vēsture jeb cilvēki,» uzskata Ieva Caruka. Mārupes vēstures zinātājiem, protams, nav nekāds jaunums, ka novads savu vārdu guvis no Mārupītes, oficiāli izveidots 1925. gada 3. augustā, kad 1910. gadā no Olaines atdalītais Bieriņu pagasts tika pārdēvēts par Mārupes pagastu. Tas veidojies mežiem un purviem bagātā Rīgas pilsētas tuvumā esošajā lauku teritorijā, kur jau no 15. gadsimta patvērumu meklēja no Vidzemes un Kurzemes izbēgušie dzimtļaudis, lai pēc divu gadu bēguļošanas kļūtu par brīvzemniekiem. Pirms Otrā pasaules kara Mārupes pagasts bija mazākais, bet visblīvāk apdzīvotais Rīgas apriņķī.
«Es nevaru uzcelt baznīcu, man nav tādas materiālās varēšanas. Reiz ar kādu vietējo uzņēmēju es runāju par mākslu, par dzīvi. Ieminējos, ka viens no maniem sapņiem ir, lai Mārupē būtu baznīca. Mārupe ir bagāts novads, bet tajā neviens ceļš neved uz dievnamu, te varētu būt ekumēniska baznīca, lai dažādas ticības pārstāvji varētu tajā iet. Cik zinu, tāda baznīca Latvijā ir tikai viena - Igatē. Tā Mārupe arī varētu kļūt slavena. Ceru, ka ideja par baznīcas celtniecību neapsīks, process turpināsies, lai arī tas tiešām ir nenormāli dārgs,» nosaka Ieva Caruka.
Varbūt taps muzejs
Nu jau tīrainiete ar teju desmit gadu stāžu Ieva Caruka ar ģimeni šurp pārcēlusies no Atgāzenes ielas - rajona, kas atrodas netālu no Mārupes. No šā projekta, iespējams, radīsies vēl kāds. Netālu no Ievas mājas Tīrainē ir fantastiska ozolu aleja, kura māksliniecei esot kā spēka vieta. «Bet tā aleja ved uz nekurieni... Tas nozīmē, ka kādreiz tur bijusi muiža, ja reiz stādīta tāda aleja. Kā jau ienācēja, es nezināju stāstus par to,» stāsta Ieva. Vecākie mārupieši zina teikt, ka 1829. gadā celto Katrīnmuižu 1870. gadā nopircis Mārtiņš Lapiņš, no kura uzvārda izveidojās otrs nosaukums - Lapiņmuiža. Cita leģenda stāsta, ka Mārtiņš Lapiņš bijis ļoti strādīgs, labs saimnieks, pazīstams kā krietns zirgkopis, tāpēc muižnieks, kuram bērnu nav bijis, viņam novēlējis Katrīnmuižu. Vecākie mārupieši atminas Mārtiņa Lapiņa meitu Austru Lapiņu kā smalku dāmu ar groziņu uz rokas. «Austra Lapiņa - skaista, stipra sieviete, kurai daudz kas piederēja, bet viņai nebija ne vīra, ne bērnu - savu mantojumu atstāja savai kopējai un dakterim, un tagad tur dzīvo viņa dzimtas turpinātāji. Savukārt kopējai arī nebija bērnu, un savu mantojumu viņa atstāja saviem radiniekiem, no kuriem viens ir Latvijā labi zināms rakstnieks - Māris Bērziņš, ar kuru arī tikos, viņam ir unikāli dokumenti vēl no 19. gadsimta. Par šo kundzi jātaisa pavisam cits projekts, tā man ir kā sēkla nākamajam darbiņam,» atzīst māksliniece un piebilst, ka tad, kad Mārupē būs muzejs, iespējams, daudzi vilks ārā unikālus materiālus. «Man pašai ļoti patīk Tīrainē. Netālu no manām mājām ganās zirgi, ziemā, kad skatu neaizsedz lapas, tos redzu pat pa virtuves logu.
*********
Stāsti par Tīraines un Skultes senajām iedzīvotājām
Genoveva
Genoveva - viena no skaistākām sievietēm, kādu esmu satikusi savā dzīvē.
Mans mērķis bija uzzināt par Tīraines vēsturi, bet nokļuvu mājās, kur visgardākie salātiņi, kompots kā visas vasaras kvintesence, skābēti gurķīši un pudelē etniskā Latgales dzira šmakovka. Jautājumi aizmirsās, sarunas raisījās par meitenēm katūna kleitiņās, gumijas zābakos. Par dzīvi Tīraines Šanhajā, kuras cēla 2. pasaules kara gūstekņi, par dančiem šajā pusē un kautiņiem. Par smago darbu kūdras fabrikā.
Nerunājām tikai par to, kas sāpēja šīs sievietes liktenī... Neskatoties uz to, ka Genoveva ir palikusi viena, blakus suņuks Žiks, un rajona draudzenes, kurām viņa ada un dāvina zeķes ar latvju rakstiem.
Tīraine tālajā 1961. gadā jaunajai meitenei katūna kleitiņā palika atmiņā ar dzeloņdrāšu žogiem, jo te bija teritorija, kurā dzīvoja un strādāja vācu karagūstekņi. Tieši viņi būvēja barakas un slaveno pirti. Stunīšu pusē baraku komplekss tautā tika iesaukts par Šanhaju. Netālu bija deju placis, kur vasarā sabrauca puiši no visām Rīgas pusēm pie Tīraines meitenēm sievas lūkoties. Un kautiņi vietējā akardeonista pavadījumā spraigi gāja vaļā. Bieži barakās notika kāzas.
Arī Genoveva te sāka savu ģimenes dzīvi. Ziemassvētku dienā reģistrēja laulību ar nākamo vīru Andreju Mārupes ciema padomē. Abi strādāja kūdras fabrikā, dzīvoja barakās sešus gadus, auga dēliņš. Viņas draudzene Zinaida (80 gadi) piebilst, ka atbrauca 1950. gadā no tālās Krievijas strādāt kūdras fabrikā. Viņas ģimene, pieci cilvēki, dzīvoja Šanhajā
14 m2 istabiņā, kurā atradās vieta arī plītiņai. Toreiz netālu no Tīraines veikaliņā atradās neliela krievu skola.
Genoveva nespēja ilgi strādāt smago
darbu - gatavot kūdras briketes, tādēļ devās uz Rīgas taukvielu kombinātu un vēlāk 26 gadus nostrādāja Kurzemes manufaktūrā Pārdaugavā.
Tīrainē katrai ģimenei bija savi lopiņi: cūciņa, vistas, dažam pat govis. Sievas paspēja visu - gan strādāt, gan lopiņus apkopt, gan svētkos pucēties un kopējos galdus klāt.
Dienā, kad vīru apbedīja, sievas dzīvē ienāca Žiks, mazs suņu klaidonītis atrada siltumu un saimnieci. Genoveva tic visam labajam, tic Dievam. Katru svētdienu 75 gadus vecā sieva dodas uz Rīgu, uz svētās Magdalēnas baznīcu. Neskatoties uz padomju režīmu, 1964. gadā šajā baznīcā arī laulājās un kristīja dēlu.
Ar latgalisku sirsnību manai varonei patīk cienāt viesus pie bagāta galda, palīdzēt cilvēkiem, izskatīties skaisti smukās kleitās, parunāt par dzīvi ar smaidu.
Vislabākā šmakovka, no medus, ķirbja un ogām, padodas Genovevai, sirdī liela saule, pie kuras sasildījos arī es, un acīs zaigo dzirksteles - dzīvesprieka un dzīves sāls dzirksteles.
Valentīna Pančenko
Sirmā sieviete ar spriganām acīm, ar pusaugu kaķēnu pie kājām pieņem mūs savā Skultes ielas dzīvoklītī. Krievu sieviņai ir savs stāsts par dzimtu: vecāku dzīvi salauza Staļina represijas, bet viņas bērnību nozaga Hitlers.
Valentīna Pančenko, dzimusi 1929. gadā tālajā Jaroslavļā, ver vaļā savu sārto samta albumu, kur viņas jaunības foto tālajā Urālā, jo tieši tur Staļins izsūtīja viņas ģimeni. Tēvs bija labs kalējs, saimnieks. Tādēļ kļuva par «tautas ienaidnieku». Zaudējot mājas, dzīve Urālā bija smaga, bet 2. pasaules karš nesa jaunus pārbaudījumus. Jau 1941. gadā Kurskas cīņās tētis iet bojā un četru bērnu ģimene uzzina, kas ir bads. Pēc kara meitene studē biškopību Urālā, jo gribējās saldāku dzīvi... Pēc studijām, braucot uz mājām, vilcienā satika savu likteni - kara lidotāju no Ukrainas - Grišu. Tā visa dzīve mainījās un mana varone, sekojot mīlestībai, savam vīram, nonāk tālajā Latvijā, Skultē, jo padomju laikā te atradās Baltijas flotes jūras gaisa karaspēku garnizons.
Kāda tad bija Skulte toreiz, 1963. gadā? Mūsdienu māju vietā aļoja mežs, lidostas Rīga lidlauka vietā - lauki ar ganībām un mazdārziņi. Lidlauka teritorijā bija slavena viesnīca Zelta blakts un sava Skultes Šanhaja ar mazām sārto ķieģeļu mājām, kur dzīvoja kara celtnieki, strojbats, garnizona apkalpojošais personāls. Lai apkurinātu savas istabas, cilvēki paši gādāja malku mežā, un ūdens bija tikai pagalmā. Upe Neriņa bija dziļa un tīra, līdaku pilna. Būvējās tagadējā galvenā iela ar dzīvojamiem namiem. Te mierīgi auga bērni, un garnizona ciematā bija medpunkts, ēdnīca, bibliotēka, klubs, bērnudārzs, veikali. Ar zirgiem apkaimes zemnieki veda lauku produktus. Par politiku nerakstīšu, jo galvenais mans Skultes vēstījums ir -sievietes stāsts par dzīvi un Skulti...
Drīz, no 70. gadiem, Valentīna un vīrs savu dzīvi saistīja ar starptautisko lidostu Rīga. Grigorijs 17 gadus pārzināja lidlauka drošību jebkuros laika apstākļos, ģimene nezināja kopējas Jaungada svētku svinības, jo bija atbildīgs darbs lidostā arī svētkos.
Auga divi zēni... un nu jau skaistās, sirmās sievietes dēliem - 62 un 55 gadi. Tāda plaša, gara dzīve - kā upe. Valentīna saka, ka liktenis lēmis viņai dzīvot par visiem tuvajiem - brāļiem, māsām, vecākiem, kuru dzīve aprāvās agri. Un vienkāršā krievu sieviete man atgādina pasaules gudrību: dzīvība ir kustībā. Ja ir brīdis, kad grūti piecelties - vingro kaut vai ar roku un kāju pirkstiem, jo tikai kustībā ir cerība... Viss pasaules enerģijas un spēka avots ir pašā cilvēkā, to vajag tikai apzināt un attīstīt...
Gunta Skoboleva
Mans pirmais personāžs un palīgs omīšu noslēpumu izpētē. Gunta ir Tīraines senioru biedrības vadītāja. Sieviete ar dzirkstelēm acīs un sportisku formu stāsta par jaunību.
Meitene no Jelgavas novada 1967. gadā kļuva par rīdzinieci, strādājot pašā Vecrīgas sirdī, Kaļķu ielā 8 (toreiz Ļeņina iela), ēdnīcā nr. 82. Gunta pilnībā izjuta padomju laiku garu un nerakstītos likumus. Stāstīja par to, ka meitenes no ēdnīcas draudzējās ar dāmām no uzņēmuma Latvijas apģērbs. Mūsu jauniešiem neparastie vārdi «blats» un «deficīts» toreiz bija dzīves stils. Pateicoties brīnumainai izveicībai, meitenes no ēdnīcas jaunībā varēja pastaigāties pa Vecrīgu skaistos mētelīšos, kurus parasts padomju cilvēks nevarēja nopirkt.
Tieši mīlestība ar puisi no Tīraines atveda Guntu no Rīgas uz vietējām barakām, kur jaunā ģimene veidoja ģimeni un audzināja meitu. Tikai 1980. gadā barakas tika nojauktas un ģimene ieguva dzīvokli kolhoza mājā. Daudz gadu nostrādāts Tīraines bērnudārzā, izaudzināts brašs mazdēls - NBS karavīrs. Nu Gunta rūpējas par vietējām seniorēm. Un, lai būtu spēks, sieviete sporto: nūjošana, basketbols, šautriņas.
Piedalās senioru sacensībās Olainē, Baložos, Ķekavā.
Gunta man pastāstīja mazu omīšu noslēpumu. Katru dienu pulksten 18.00 Tīraines sirmās dāmas tiekas uz Jelgavas ceļa, netālu no vietējā veikala ir Jēzus Kristus skulptūra un soliņš pie privātmājas - visiem ceļiniekiem. Arī šīs sievas ir ceļā. Ceļā uz sapņu piepildījumiem, uz sapņiem, kurus nepaspēja izdzīvot jaunībā. Sievas lūdz par bērniem, mazbērniem, par mieru sirdīs -visiem mums.
Dzidra Griškaite
Dzidra - sieviete ar zaļām acīm, ar aristokrātes manierēm un apses sīkstumu. Tieši Dzidrai Brigitai Griškaitei (dzimusi Sārts) Skulte ir visdārgākā un vistuvākā, jo šeit pagāja viņas bērnības vasaras vectēva saimniecībā Rimeļi - tagadējā lidostas Rīga teritorijā. Saruna raisījās pamazām, jo dzīve nav vienkārša lieta. Pamazām ataust bērnības atmiņas 1939. gadā dzimušai kundzei. Un aiziet stāsts par to, kā sviestu kūla pie vectēva, kā radu puika ielēja kanniņā pienu, piesēja pie riteņa un braukāja pa pakalniem, līdz piens sakūlās sviestā. Stāstīja par bērnības smaržām, kad sestdienās Rimeļos cepa karašas. Par to, kā ar zirgu veda pienu nodot pienotavā, kura atradās tagadējā Ulmaņa gatves Depo vietā.
Stāstīja par mazās ganītes dēkām, kad viņa govis ieveda armijas lidlauka zonā, kur zāle likās zaļāka. Meitenes ģimenei tika noteikts sods - 100 rubļi, un par skaļo raudāšanu pēriens ar nātrēm no zonas sarga. Lauku romantika stāstā apraujas ar skaudrām ziņām par Dzidras dzimtas likteni. Kara laikā bumba sagrāva māju, bet 50. gados nāca pie varas kolhozu sistēma. Vectēvu spieda iet kolhozā, iekopto zemi atņēma līdz pat slieksnim. Ģimene lopiņus ilgu laiku slēpa mežā, bet vēlāk nācās visu atdot padomju varai. Grospaps Valters zaudēja visu saimniecību, bet mīļoto zirgu neatdeva sistēmai. Maksāja lielu nodevu par savu ķēvi - 15 000 rubļu, ņēma aizņēmumu bankā, pat bērēm naudas nepalika. Dzimtai piederēja vairākas skaistas saimniecības ar augļu dārziem, lopiņiem, ganībām tagadējās lidostas Rīga lidlauka vietā. Traģiski bija stāsti par izsūtīšanu uz Sibīriju. Tēva māsas no Pēpu ģimenes, lai varētu atgriezties Latvijā, pārdeva Sibīrijā savas garās bizes.
Jaunība Dzidrai pagāja Rīgā, strādājot un studējot medicīnu. Bet nejauši liktenis meitenei pagriežas atkal ar skatu uz Skulti. Deju vakarā Virsnieku namā (tagadējā Latviešu biedrības namā) notiek liktenīgā tikšanās ar poļu izcelsmes puisi Vaclavu, kara lidotāju. Un 1971. gadā jaunā ģimene pārceļas dzīvot uz Skulti, jo padomju laikā te atradās PSRS Baltijas flotes jūras gaisa spēku garnizons, Vaclava darba vieta. Atmiņā Dzidrai palika garš ciemata veikals netālu no lidlauka, kultūras klubs, moderna viesnīca aviācijas studentiem no Indijas, liela slidotava bērniem ziemā. No Skultes izlidoja kara lidmašīnas uz Jemenu, kur notika karadarbības. Lidotājiem, kuri piedalījās Jemenas operācijā, algu maksāja čekos. Laikā, kad maizi un desu bija problēma nopirkt, tā bija bagātība, čeku īpašnieki varēja iegādāties pat tādu brīnumu kā džinsi speciālos veikals. Daudzi lidotāji no Jemenas tā arī neatgriezās.
Pastaigā pa Skultes nomali klejojam pa aizaugušu parku - mežu, kur kā romiešu drupas vīd mirusi padomju garnizona pilsētiņa, nonākam līdz lidostas Rīga nožogotajai teritorijai - Dzidras kundze man parāda zemes, kur bija dzimtas mājas, kur saimniekoja radu Pēpu ģimene, kur bija grospapa Valtera zeme un mājas.
Noslēgumā mana varone saka: «Vissāpīgākais ir nevis vilka, bet aitas kodiens.» Brīvās Latvijas gados, 90. gadu beigās, dzimta nespēja atgūt savas zemes, nedz arī kompensāciju par tām...
Ilgus gadus Dzidra ir Skultes Senioru biedrības vadītāja, saimnieko dārzā un ceļo pa pasauli.
Vēl saglabājas dzīvas atmiņas, vēl ir šīs vēstures liecinieki un ģimene nav izsīkusi, ir bērni u ir mazbērni. Tas priecē, jo ne jau īpašumos ir tas spēks, bet gan cilvēku garā.
Svetlana Pruska
Mani Skultes vēstījumi vijas ap mīlestību. Jo tieši mīlestība visas trīs manas varones atveda uz Skulti.
Svetlana Pruska, dzimusi 1939. gadā, vēlas stāstīt par savu jaunību. Par to, kā Ukrainā jaunā skaistule mācījās aktiermākslu, kā kļuva Mikolajevas pilsētas pirmā TV diktore (1959. gads). Par to, kā atveidoja mēmā kino aktrisi Veru Holodnuju, bet vēlāk dzīvē iepazina leģendārās aktrises mazmeitu, par uzvedumu Vij jaunā skatītāja teātrī Utjug, par karjeras sākumu Odesas kinostudijā.
Un tad notika liktenīgā tikšanās. Talantīgās meitenes sirdi iekaroja skaistais kara lidotājs no Baltkrievijas un atveda uz Latviju, jo PSRS kara bāzē Skultē bija viņa darba vieta.
Tā 1971. gadā apburošā Mikolajevas TV dīva nonāca pavisam citā vidē. Rakstot domāju, vai tagad, mūsdienās, notiek tā, ka satiekot, iemīlot mēs spējam mainīt visu savu dzīvi? Toreiz tā bija, un ģimenes bija uz mūžu...
Skulte Svetai patika, jo kā var nepatikt saulainās priedes, zaļā vide... Sēnes varēja lasīt jau pie mājas, un vasarā tepat ezeriņš, kur peldēties. Ciemā bija klubs, dejas brīvdienās, kinoteātris, bibliotēka un ēdnīca, kazarmas, sava Šanhaja. Dzīve virmoja, bet par politiku šoreiz nebūs stāsts... Svetlanas Pruskas darba dienas pagāja lidostas Rīga bibliotēkas vadītājas amatā. Arī tagad ģimenes darba gaitas saistās ar lidostu, jo tur strādā meita.
Taujājot par dzīvi Skultē, arvien saruna mūsu pārceļas uz jaunības teātra gadiem, toreiz «maize un dzīva puķe uz galda» bija galvenās vērtības studentu kopmītnē.
Kad Svetas vīrs mira, pēdējie vārdi, ko teica sievai: «Lūdzu, piedod, ka manis dēļ atteicies no teātra.» Bet Skultes dāma Svetlana neatteicās no teātra un radošuma. Katru nedēļu notiek spraigi mēģinājumi tepat Rīgā - Ukraiņu tautas teātrī.
Tāda ir Skultes dāma - aktrise un TV dīva Svetlana.
Vincentīne
Vincentīne. Lauku sieva lakatā. Tā par sevi saka sieviete ar kaprīzās princeses vārdu. Smuidra un stipra kā priede savos 77 gados.
Viņa stāsta par cidoniju pļavām uzņēmuma Siljas vietā un papeļu aleju Vecozola ceļā. Atceras, ka Amber cro ēkā bija klubs, kantoris un selekcijas izmēģinājuma stacija, kur radās saldo tomātu šķirne ‘Tīraine’ un ‘Jūrmala’. Mārupiete Agita Pāvule izmēģinājumu stacijā veica pētījumus par Latvijas mārrutku uzglabāšanu un izmantošanu. Brīvdienās klubā orķestra pavadībā notika dejas, arī kāzas un bēres. Valsts svētkos tīrainiešiem saimniecība dāvāja sivēnu kopējam svētku galdam.
Sieva lakatā stāstīja par dzīvi pēckara barakās un par to, kā cilvēki mācēja draudzīgi sadzīvot un saimniekot vienā kopējā virtuvē.
Pēc kara vecie ļaudis teikuši meitenei, ka Tīrainē senāk bija ūdens padeve ar vēja ģeneratoru. Kā sacēlās vējš, tā
ļaudīm prieks - ūdens mājās. Vietējās galdniecības ēkā bija graudu klēts, Tīraines ielas teritoriju aizņēma saimniecības siltumnīcas.
Stiprā sieva Vincentīne atceras kā Tīrainē ik pavasari uzara laukus un rīkoja loteriju - kuram kāda vaga tika kartupeļiem. Liela daļa mūža pagāja ar saimniecības teliņiem fermā.
Un lieka, tāda pašpietiekama vieta varētu būt Tīraine - ar saviem ābeļu dārziem, ar savu pienu vietējiem par 20 kapeikām litrā, vieta, kur stipras sievas rušinās savos dārzos un bērni var ieskatīties govij acīs.
Un vēl, gribas akcentēt, Vincentīne ir ne tikai nopietna, bet arī ar šarmantu humora izjūtu un iedzimtu sirds inteliģenci, kuru neiegūsi augstskolā un nenopirksi stilīgu brendu veikalā.