KULTŪRA: Latvijas vēsture nezināmā kontekstā

Latvijas Nacionālajā bibliotēkā (LNB) atklāta izstāde Reformēt reformāciju... Tas Vidzemes stāsts... Tā vēsta par Augusta Hermana Frankes (1663–1727) dibināto izglītības, kultūras, saimniecisko un sociālo iestāžu kultūrvēsturisko nozīmi pasaulē un Baltijas reģionā.

Izstādes pamatu veido Halles Frankes fondu ceļojošā izstāde, to papildina LNB veidotā Frankes fondiem un piētismam Vidzemē veltīta izstādes daļa. Izstāde iepazīstina ar Halles Frankes fondu devumu un nozīmi Eiropā apgaismības laikmetā un mūsdienās, īpaši akcentējot kultūrvēsturiskos sakarus ar Baltiju jau kopš Frankes fondu dibināšanas 17. gadsimta beigās. Neatkarīgā uz sarunu aicināja LNB Letonikas un Baltijas centra vadošo pētnieci Beati Paškevicu.

- Piētisms - reliģiskās atjaunotnes kustība luteriskās baznīcas ietvaros 17. un 18. gadsimtā Eiropā - un luterāņu teologa Augusta Hermaņa Frankes devums ir labi aizmirsts, bet kāpēc mūsdienās tik svarīgs?

- Tas tiešām ir labi aizmirsts, bet svarīgs ne tikai Eiropā. Mūsu modernajā vēsturē mēs šobrīd neapzināmies, cik liela saikne mums ar to ir ne tikai lielos jautājumos, bet šķietamās detaļās. Piemēram, kaut vai tāda ierasta izpausme kā grāmatu plauktu izkārtojums bibliotēkā - mūsdienās grāmatu plaukti izvietoti nevis gar sienām, bet rindās cits aiz cita, un viens no šī iekārtojuma pirmparaugiem ir Halles bāreņu nama tā dēvētā priekškaru bibliotēka - tieši tur pirmo reizi Vācijā sabiedriskajā bibliotēkā tiek ieviesta šī sistēma, lai varētu vairāk grāmatu novietot telpā.

Protams, daudzi vaicās, kas ir piētisms? Piētisms ir kustība, kas sākās nepilnu gadsimtu pēc Mārtiņa Lutera reformācijas, kad reformācija Eiropā jau tika pieņemta līdzās pastāvošu konfesiju - katoļu, pareizticīgajai - baznīcai. Piētisms tiek dēvēts arī par reformācijas reformu kustību. Saskaņā ar piētismu, katram atsevišķam indivīdam vajadzētu vairāk nodarboties ar jautājumiem, kas saistīti ar Dievu, un galvenais - viņiem ir tiesības ar to nodarboties.

- Arī atbildība.

- Arī atbildība. Viņi drīkst kā laji veidot savus lūgšanu pulciņus, vispār - paši pulcēties. Un tie ir pirmie sabiedrisko organizāciju aizmetņi. Tāpat viņi arī drīkst paši lasīt Bībeli, un tas svarīgi, jo līdz tam Bībeles lasīšana ir tikai mācītāju pārziņā, jo tikai mācītājs var pateikt, kā īsti viss jāsaprot un jātulko.

Piētisma kustība notiek tieši Mārtiņa Lutera reformētās Eiropas ietvaros. Protams, ja mēs skatāmies vēsturē, jebkurš jaunais nāk ar savām idejām un reformē iepriekšējo uzskatu kopumu. Grib iet vienu soli tālāk, un tas viens solis tālāk šajā kontekstā ir - tā kā sākas modernie laiki, ir pirmie apgaismības asni, tas, protams, iet kopsolī ar modernās sabiedrības attīstību, kurā liels ieguldījums ir arī Halles piētistiem.

- Ar ko sākās tas, ko mūsdienās zinām kā Frankes fondus?

- Leģenda vēsta - pie Augusta Hermaņa Frankes mācītāja mājas bija ziedojumu kastīte, 1695. gada pavasarī tur tika iemesti četri dālderi un sešpadsmit graši, un viņš esot teicis, ka ar šo naudu varētu sākt darīt ko labu, un tas bija bāreņu nama izveides sākums. Ir jāsaprot, ka tajos laikos bāreņi nebija retums. Mēs tagad cīnāmies par to, lai mūsu bērnu nami tiktu likvidēti, bet tajā laikā lielā bāreņu skaita dēļ tas vienkārši nebija iespējams.

Protams, viņš pats bija ļoti dievbijīgs cilvēks. Jebkuram piētistam svarīgs ir modināšanas moments - kādā brīdī Dievs viņu uzrunā, un viņš izvērtē savu dzīvi no jauna un sāk darboties citu cilvēku labā.

Jāatzīst, ka Franke bija arī ļoti labs uzņēmējs, jo no tiem dažiem naudas gabaliem rodas milzīgs skolu komplekss, kurā ap 18. gadsimta 20. gadiem jau dzīvoja aptuveni 2400 bērnu. Kompleksā bija arī grāmatu spiestuve un aptieka. Zinām, arī šodien aptiekas ir ienesīgs rūpals, un tajā laikā arī grāmatu izdošana tāds bija. Un vēl - tieši Franke panāca to, ka grāmatas maksāja arvien mazāk, tas nozīmē - tās varēja pārdot vairāk, tās lietoja lielāka daļas sabiedrības.

Liela loma bija arī attiecīgās vācu zemes valdniekam. Kā zināms, tobrīd Vācija bija sadrumstalota, tā nebija monolīta un vienota nacionāla valsts. Brandenburgas kūrfirsts Frankem piešķīra grāmatu drukāšanas privilēģiju. Frankem bija spējas piesaistīt arī ziedojumus, līdz ar to viss izvērtās tik vērienīgi, un, starp citu, naudu deva arī Vidzemes muižniecība. Tas ir arī mediju sabiedrības attīstības sākumposms, sāk iznākt pirmie periodiskie izdevumi. Arī zinātnes attīstībā liela nozīme ir tam, ka var diskutēt ar drukāta vārda palīdzību. Vēl svarīgi - katrs ir atbildīgs par to, cik viņš ir Dievam paklausīgs un bijīgs, tā ir arī katra cilvēka vērtības, pašvērtības apzināšanās sākums, individuālisms arī tiek veicināts, līdz ar to, protams, mūs ved arī uz moderno sabiedrības izpratni.

- Cik tas ietekmēja Vidzemi?

- Daudzējādi. Mēs droši varam apgalvot, ka Ernsta Glika Bībeles tulkojums bez piētistiem nebūtu noticis, vismaz tajā laikā.

Šajā sakarā arī Johans Fišers ir svarīga persona - Vidzemes ģenerālsuperintendents, kurš ir šī Bībeles tulkojuma, izsakoties modernā valodā, projekta vadītājs. Johans Fišers bija draugos ar Filipu Jakobu Špēneru, kurš ir šī dievbijības virziena - piētisma - iesācējs. Luterāņu mācītājs Filips Jākobs Špēners 1675. gadā Frankfurtē publicēja teoloģisku traktātu Pia Desideria (Dievbijīgās vēlmes), šis teksts kļuva par vienu no ietekmīgākajām reliģiskām un pat politiskām polemikām Eiropas apgaismības rītausmā, par kuru raisījušās nebeidzamas diskusijas. Pia Desideria kļuva par baznīcas reformācijas programmu ikkatra - garīdznieka vai laja - personīgās dievbijības veicināšanai, virsrakstā ietvertais vārds (lat. val. pius - dievbijīgs) kļuva par kustības - piētisma - nosaukumu.

Johans Fišers Rīgā organizēja grāmatu spiestuvi, kur tika iespiesta aktuāla piētisma literatūra. Fišers atbalstīja un koordinēja pirmā latviešu Bībeles izdevuma iznākšanu 1689./1694. gadā. Ernsta Glika latviski tulkotās Bībeles priekšvārdā Fišers atsaucās uz Luteru, sakot, ka Bībele jādara lasāma savā valodā. Svarīgi tas, ka visi priekšvārdi Glika Bībelē bija vācu valodā, tāpēc latviešu lasītājs tikai ļoti ierobežotā mērā bija šī izdevuma adresāts. Turklāt Bībele bija ļoti dārga (4-5 dālderi), tā svēra četrus kilogramus, tās metiens bija 1500 eksemplāru, un tajā bija 2487 lappuses. Otrs, nedaudz pārstrādāts latviešiem adresēts Bībeles izdevums iznāca 1739. gadā ar priekšvārdu latviešu valodā, tā metiens bija 8000 eksemplāru. Ideja par tautas Bībeli nāca no Halles.

- Cik daudz bija lasītpratēju latviešu valodā, ja grāmatas metiens bija tik liels?

- Ar lasītprasmi īpaši spoži nebija. Ja runājam par vienu no piētisma kustības virzieniem - hernhūtismu, tad Vidzemes reģionos, kur darbojās hernhūtieši, lasīšanas veicināšana notika. Protams, ne visi 8000 eksemplāru nonāca zemnieku rokās, to noteikti pirka muižnieki, par velti deva draudzēs, mācītājs no tās lasīja, tomēr vairāki tūkstoši zemnieku arī ir nopirkuši šīs Bībeles, zemnieku skolas jau atsevišķās vietās bija.

- Cik liela ir Frankes fondu nozīme latviešiem tik svarīgajā hernhūtiešu kustībā?

- Ir teorija, ka modināšana, tas, ko mēs saucam par atmodām, pats vārds nāk no hernhūtisma, kas ir ciešā saitē ar piētismu. Grāfs Ludvigs Nikolajs fon Cincendorfs (1700-1760), kura paspārnē aizsākās hernhūtiešu jeb atjaunotās Brāļu draudzes kustība, arī studēja Hallē, bija Frankes audzēknis, protams, ietekmējās no šīm idejām. Latviešu Brāļu draudzes organizatoriskā struktūra un rokrakstu literatūras izplatība bija solis uz latviešu pašnoteikšanos un kultūrnācijas izveidi. Manā izpratnē hernhūtieši vairāk darbojās praktiskajā virzienā, uzskatot, ka viņiem ir jābūt misionāriem uz vietām, un viņiem bija svarīgi, ka nav atšķirību starp sociālajām kārtām. Pat piētistiem bija skolas dižciltīgajiem un zemākās kārtas pārstāvjiem, bet hernhūtieši Latvijā darbojās uz masām, uz latviešiem. Cincendorfs jau 18. gadsimta 30. gados ļoti kritiski izsakās par dzimtbūšanu, kas ir diezgan pārsteidzoši, jo viņš ir augsts reihsgrāfs, respektīvi - no dižciltīgo paša krējuma. Protams, iespējams, viņš nav pirmais un vienīgais, kas tā domāja, bet, ja viņš to pat lika drukāt, tas bija drosmīgi. Kā mēs zinām, hernhūtieši bija tie, kas veicināja latviešu pašorganizēšanās attīstību, dažādas biedrības bija pirmās sabiedriskās organizācijas.

Mēs to īsti neesam izvērtējuši un sapratuši, vēsturniekiem tur varētu būt daudz darba. Gan dziedāšanas kultūra, gan mīlīguma kultūra, ja tā var teikt, mums zināmā mērā nāk no hernhūtiešiem, jo viņiem svarīgi ir vienam ar otru runāt tādā patīkamā gaisotnē, mīļvārdiņi un pamazinājuma vārdiņi zināmā mērā ir saistīti ar hernhūtiešiem. Arī piētismā runa vienmēr ir par savas dvēseles izmeklēšanu, vienmēr jāmeklē, kā es šodien esmu uzvedies, tas nozīmē - diezgan stingrs paškontroles princips.

Halles piētisti iekrīt tajā laikā, kad attīstās modernā sabiedrība, līdz ar to es pieņemu, ka viņi ir gājuši laika garam līdzi.

- Un jaunais - cilvēkam pašam ir atbildība par sevi.

- Tieši tā - jāsāk ar sevi, katrs ir atbildīgs par sevi, protams, tas ir arī iekšējais policists, mums ir morāles vērtības - baušļi, kurus pārkāpt nedrīkst. Pēc Mišela Fuko teorijas - policejisko metožu ieviešana sabiedrībā, cilvēks tiek it kā labprātīgi iegrožots, un tas jau ir lielais filozofiskais jautājums - kas ir brīvība?

- Halles fondi Vācijā tomēr tika slēgti pēc 2. pasaules kara.

- Jau 18. gadsimta beigās Halles fondiem bija ideoloģiskā krīze, viņi saprata, ka neiet līdzi modernajam laikam, jau bija notikusi franču revolūcija, viņi mēģināja rast jaunas formas. Pēc 2. pasaules kara, loģiski, Frankes fondi tika slēgti, jo tie radās un atradās Hallē, bet tā bija Vācijas Demokrātiskās Republikas teritorijā, un, kā zināms, padomju sabiedrībā kristīgajai ticībai skolā vietas nebija. Līdz ar Berlīnes mūra krišanu un pārmaiņām pagājušā gadsimta deviņdesmito gadu sākumā sākās fondu atjaunotne. Ēkas bija sliktā stāvoklī, arī ideja par Frankes fondiem bija gandrīz zudusi, bet šobrīd šajā kompleksā ir atjaunots viss - sākot ar bērnudārzu un beidzot ar smalku pētniecības centru, tātad visi izglītības līmeņi ir pārstāvēti vienā kompleksā. Atjaunošanas darbos liela nozīme bija profesoram Paulam Rābem, kurš bija Frankes fondu vadītājs no 1992. līdz 2000. gadam, viņš arī vadīja šī kompleksa garīgo atdzimšanu. Mēs lepojamies, ka LNB Pauls Rābe ir uzdāvinājis daļu no savas personiskās pētnieciskās bibliotēkas.

- Kāpēc?

- Iespējams, apzinoties vēsturiskās saiknes. Baltija bija priekšpostenis lielajai misijai - piētisti cerēja, ka Pēteris I atcels pareizticību, ieviesīs luterānismu lielajā Krievijā, kad viņš bija atvērts visādām eiropeiskām tendencēm. Piētistiem bija ambiciozi mērķi, arī Ķīnu viņi gribēja padarīt par kristīgu.

- Šī izstāde, šķiet, ir vairāk impulss interesēties tālāk, skatīties kāda grāmatplaukta virzienā.

- Šī nav viegli uztverama informācija. Reformācijas ieviešanas 500. jubilejas gadā ir liels pieprasījums pēc Frankes fondu ceļojošajām izstādēm, šobrīd arī daudzās citās valstīs ir līdzīgas ceļojošās izstādes, un ne tikai Eiropā.

Domāju, ka latvietis, atnākot uz šo izstādi, varētu iedvesmoties par plašo pedagoģisko darbību, kas ir Halles Frankes fondiem. Un vēl - viņš varētu padomāt par indivīda nozīmi, individuālas pieejas savai dzīvei nozīmi, ka viņš nav tikai smilšu grauds jūrā, bet viņš ir cilvēks kā pašvērtība. Protams, tie, kas interesējas par kultūrvēsturi, šeit var atklāt jaunus, sev nezināmus faktus, jo būtībā šī ir 18. gadsimta Latvijas vēsture nezināmā kontekstā.

***

Halles piētisms

• Halles piētisms ir nozīmīgākā reformu kustība starp reformāciju un apgaismību protestantisma ietvaros

• Augusts Hermanis Franke īstenoja būtiskas reformas piētisma garā. To centrā bija Bībele, tās lasīšana privātā lokā atsevišķās grupās, tā dēvētajos konventikulos (saietos) un izteikti dievbijīgs dzīvesveids.

• Franke tiecās kristīgo pārliecību apvienot ar reformu centieniem praktiskajā dzīvē un padarīt to auglīgu baznīcai un sabiedrībai (praxis pietatis). Sociālās vajadzības viņš centās apmierināt ar izglītības sistēmas izveidi, kuras uzdevums bija katru cilvēku padarīt par pašatbildīgu sabiedrības locekli.

• Franke lika pamatus valsts sociālās aprūpes sistēmas ieviešanai.

• Franke ir viens no pirmajiem pilsoniskās tikumības mācības sistemātiķiem.

• Frankes pieejā skolai pirmo reizi pedagoģijā uzmanība tika veltīta indivīdam. Audzēkņi tika izglītoti atbilstoši viņu talantiem.

• Līdz pat 18. gadsimta beigu posmam Halles universitāte bija viena no vadošajām universitātēm Eiropā, kurā veidojās apgaismības idejas kopā ar piētismu, savstarpēji mijiedarbojoties, diskutējot un pat strīdoties. Frankes trīs amati - mācītājs, universitātes profesors un bāreņu nama direktors - veicināja ciešo saikni starp skolu, pilsētu un zinātnes pasauli.

• Lai Hallē iedzīvinātās reformas tiktu veiksmīgi ieviestas dzīvē arī citur pasaulē, Franke izveidoja labi darbojošos komunikācijas tīklu, kurā tika iekļauti arī tā laika politiskās varas centri.

Franke izveidoja ziņu aģentūras priekšteci un izdeva vienu no pirmajām avīzēm Prūsijā.

• Halles piētisti rūpējās par luterisma izplatīšanu Eiropas dienvidu un austrumu daļā, kā arī aizokeāna zemēs - Indijā, Ziemeļamerikā u.c.