Veltīsim nelielu uzmanību un lielu pateicību gan sabiedrībā zināmiem, gan arī vairs neatpazīstamiem cilvēkiem, kuri centušies jau gandrīz simts gadu, lai latvieši par vārdiem Untergang des Abendlandes zinātu vairāk nekā tikai trīs vārdus Untergang des Abendlandes.
Tieši šodien aprit 96 gadi, kopš avīze Latvijas Sargs savā 1920. gada 5. septembra numurā ziņoja, ka nu jau vairs neesot neviena vācieša, kurš nebūtu lasījis Osvalda Špenglera grāmatu Rietumu sabrukšana. No šīs publikācijas latviešu lasītāji gan nevarēja ne uzzināt grāmatas oriģinālnosaukumu Untergang des Abenlandes, ne arī uztvert, kas tur tāds, kāpēc tik daudz ļaužu grāmatu izlasījuši. Pirmais mēģinājums iepazīstināt ar grāmatas saturu izrādījās vēl piņķerīgāks par tās pieteikuma ceļu no Vācijas uz Latviju caur Angliju, kur žurnāls The London Mercury publicējis austriešu literāta Hermaņa Bāra (1863-1934) iespaidus, ka Vācijā tobrīd bijušas pat divas vienlīdz populāras grāmatas. Jauki, protams, ka kādu mirkli uz viena popularitātes pakāpiena ar O. Špengleru (1880-1936) stāvējis mūsu kaimiņš, tagadējās Igaunijas barons Hermanis fon Keizerlings (1880-1946) ar savu 1919. gadā izdoto Filozofa ceļojuma dienasgrāmatu. Arī tā nevar būt zemē metama un 2000. gadā izdota atkārtoti, taču tagad tās galvenais pielietojums ir kalpot par vienu atskaites vienību Untergang des Abendlandes panākumiem. Tie izsakāmi desmitos, simtos un tūkstošos vienību, ar kurām Untergang des Abendlandes pēc izdevumu, eksemplāru, tulkojumu un atsauču skaita pārspēj kādreiz uz vienas un tās pašas starta līnijas novietoto Das Reisetagebuch eines Philosophen.
Latvieši nebija tūļas
Latviešiem nav sava Untergang des Abedlandes izdevuma un līdz ar to nav arī vienošanās par grāmatas nosaukumu latviešu valodā. Pirmais periodikā saglabājies nosaukuma variants nupat jau minēts, bet tā pēdējā pārdomātā versija ir Vakareiropas bojāeja, ko uzlikusi Silvija Brice virs grāmatas fragmentiņu tulkojuma žurnāla Kentaurs 1999. gada 19. numura 8. lpp. Citi izvilkumi no šīs pašas grāmatas atrodami Kultūras Fonda Avīzes 1990. gada janvāra numura 19. lpp. zem nosaukuma Vakarzemes noriets, ko piedāvājis Valdis Bisenieks. Nu jau gadu desmitiem iegājies, ka publikācijas saistībā ar O. Špengleru un visu, kas saistīts ar Eiropas vai Latvijas galu, parādās tur, kur tuvumā parasti manīts Igors Šuvajevs. Savukārt Ainārs Dimants ir pārcēlis no latviešu trimdas žurnāla Ceļa Zīmes 1951. gada 8. numura uz 2003. gadā sakarā ar Latvijas stāšanos Eiropas Savienībā izdoto krājumu Eiropas idejas Latvijā vēsturnieka, savulaik Latviešu Konversācijas vārdnīcas galvenā redaktora Arveda Švābes (1888-1959) rakstu Vai Eiropa ies bojā? Špenglers un Toinbijs.
Diez vai Untergang des Abendlandes latviešu izdevums tiks iekļauts Latvijas valsts simtgadei veltīto darbu sarakstā, lai gan šīs grāmatas liktenis ir nesaraujami savijies ar Latvijas Republikas rašanos. Proti, savas 1917. gada aprīlī pabeigtās grāmatas pirmo metienu O. Špenglers no tipogrāfijas saņēma 1918. gada septembrī un veiksmīgi to iztirgoja vācu karavīriem, kuri spruka uz mājām no tieši tajā brīdī sabrūkošās vācu Rietumu frontes. Pāris mēnešu laikā Rietumu frontes liktenis piemeklēja arī pārējās vācu frontes ar visu vācu ķeizarvalsti. Pamiers Rietumos datēts tieši ar latviešiem zīmīgo 11. novembri, bet turienes 11. novembris apsteidz mūsējo 11. novembri par vienu gadu un mūsējo 18. novembri par vienu nedēļu kā abu vēlāko novembru cēlonis. 11. novembris rietumeiropiešu izpratnē ir vāciešu saukšana pie kārtības, tajā skaitā saukšana uz mājām no vācu okupētajām teritorijām, lai nekur Eiropā nevazātos nekādi apbruņoti vācieši. Tas radīja varas vakuumu arī tagadējā Latvijā vai vismaz dažos toreizējos Rīgas centra namos, ko kaut vai ar vārdiem aizpildīja Latvijas Republikas proklamēšana. Vāciešiem atlika aizpildīt ar sevi dzimteni un iedarbināt tipogrāfijas ar pilnu jaudu, lai no dažādiem Eiropas nostūriem mājās atgriezušies karavīri un etnisko tīrīšanu dēļ uz Vāciju atmukušie vācu tautieši varētu sev mierinājumam nopirkt O. Špenglera sacerētu stāstu par postu un bēdām, ko ne tikai vāciešiem nesusi un vēl nesīs vācu Rietumu frontes sabrukšana. O. Špenglera grāmatas nosaukuma pirmais latviskojums ir darinājums no šādas izpratnes par grāmatu.
Nevis ilgs, bet cienījami īss laika posms bija divi gadi no vācu bestsellera iznākšanas līdz tā pirmajai pieminēšanai netālu no Vācijas (atcerēsimies, kur kādreiz atradās Kēnigsberga un kas tā tāda Mēmele) nodibinātajā Latvijas valstī; latvieši apsteidza pat šejienes vācu presi, kas Libauische Zeitung personā 1920. gada 7. oktobra 2. lpp. un 10. decembra 3. lpp. pieminēja Untergang des Abendlandes tikai dažās rindās. Latvieši nevarēja pievērsties O. Špenglera grāmatai laikā, kad no šīs grāmatas izlobāmas šausmas Latvijā patiešām iestājās līdz ar vācu okupācijas izbeigšanos. Tā pavēra ceļu ne vien 18. novembrim, bet arī Pētera Stučkas vadītam Padomju Krievijas spēku iebrukumam Latvijā tā paša 1918. gada decembrī. Tiklīdz pretkomunistisko latviešu un vācu spēku apvienība 1919. gada maijā tika ar viņiem galā, tā jau jūnijā bijušie sabiedrotie klupa pie rīkles viens otram Cēsu kaujās. 1919. gada otro pusi līdz mūsējam 11. novembrim iezīmē Bermonta ālēšanās. Rūpju Latvijas Republikai netrūka arī 1920. gadā - vismaz līdz miera līguma noslēgšanai ar Krieviju 11. augustā. Pēc tam vairs ne gadi, bet nepilns mēnesis bija vajadzīgs līdz pirmajai publikācijai latviešu valodā par Untergang des Abenlandes.
Špenglera paredzējumi piepildījušies
Pēc grāmatas pirmā latviskā pieteikuma tas pats Latvijas Sargs 11. septembra numura 1. lpp. sniedza tās oriģinālnosaukuma pilno versiju Untergang des Abendlandes, Umrisse einer Morphologie der Weltgeschichte un - vēl jo svarīgāk - sarūpēja publikācijai intriģējošu virsrakstu Politiski pravietojumi. Tie brīdināja, «ka pēc 2200. gada valdīšot Eiropā ēģiptisms, mandarīnu režīms un bizantisms, valsts mehānisms sastingšot un Eiropa kritīšot jaunām tautām un ārējiem iebrucējiem par upuri. Tad iestāšoties priekšvēsturiski apstākļi, cilvēki atgriezīšoties atpakaļ mežos utt.». Arī šāds O. Špenglera grāmatas pārstāsts izskatās pārāk samudžināts un attiecināms uz pārāk tālu nākotni. Pat ja nav slikti uzzināt par savu bērnu bērnu bērnu bērnu dzīvi pēc nezin cik paaudzēm, derīgāk tomēr uzzināt to, kas attiecas uz pašiem un uz jau esošajiem vai viegli iedomājamiem bērniem un bērnubērniem. To avīze spēja pavēstīt, citējot itāļu filozofa un konkrētajā brīdī arī izglītības ministra Benedeto Kročes (1866-1952) aso uzstāšanos pret O. Špenglera «ģeķību». Atbilstoši tai, pārskatāmākā nākotnē eiropiešus gaidot imperiālisma un sociālisma jūgs līdz 2000. gadam un pēc tam despotisms līdz Eiropas iekarošanai ap 2200. gadu.
Kad 2000. gada robežlīnija šķērsota, latviešiem paustie O. Špenglera paredzējumi ir piepildījušies. Par sociālismu skaidrs, ka Padomju Savienība kā nomināli Eiropai pierakstīts pa visu pasauli izmētāto «sociālistiskās nometnes» valstu centrs sabruka 1990. gadā, kas pietiekami tuvu 2000. gadam. Par imperiālisma beigām der 2003. gada 20. marts, kad ASV armija iebruka Irākā un atdūrās nevis pret viegli sakauto Irākas armiju, bet pret haosu, kura māņu tēli nav atšķirami no spēkiem, kam nebūs jāgaida 2200. gads, lai tikai tad sāktu iebrukumu Eiropā. Šos draudus novērst nav spējuši arī Latvijas Nacionālie bruņotie spēki, kuri elektroniskā hronikā apliecina, ka 2003. gada 30. aprīlī Irākas virzienā sūtīta izlūkgrupa, 18. maijā - pirmais Latvijas kontingents 36 karavīru sastāvā utt. Visas šīs akcijas izgāzušās, bet nekāds 2200. gads nebūtu bijis jāgaida arī 2003. gada Irākas diktatoram Sadamam Huseinam (193 -2006). Tikpat labi viņam pašam kā kādam no viņa tuvākajiem pēctečiem vai kaimiņvalstu valdniekiem varēja rasties problēmas, ko atrisināt ar nelielu un uzvarošu kariņu ne savā starpā, bet Eiropas virzienā.
Lai paredzētu Tuvo Austrumu iemītnieku iebrukumu Eiropā, nav jādemonizē ne islāms, ne atsevišķi turienes valstu vai reliģisko organizāciju vadītāji. Tieši otrādi, šo līderu konservatīvajā politikā sākotnēji iekļāvās nevis karagājieni, bet tradicionāli augstās dzimstības saglabāšana. Eiropu tas apmierināja kā atbalsts šeit attīstītajām antibiotiku un vakcīnu, pesticīdu un minerālmēslu industrijām. Rezultātā dažu paaudžu laikā turienes valdnieki zaudēja spēju nodrošināt ne tikai kaut cik pienācīgu dzīves līmeni, bet kaut cik pienācīgu pārtikas - kaut vai tikai ūdens - daudzumu pietiekami plašam cilvēku lokam, kurā iekļuvušie bija gatavi līst no ādas laukā, lai izpatiktu saviem valdniekiem. Tagad musulmaņiem nākas savu Korānu izmantot apmēram tāpat, kā kristieši izmantoja Bībeli par rokas grāmatu koloniālās sistēmas būvēšanā. Lai kā Eiropa liekuļo un šausminās, arābi taču nedarīs neko tādu, ko paši eiropieši nav darījuši. O. Špenglera nosauktais 2000. gads jau bija tikai spoguļattēls 1900. gadam, kad imperiālismu raksturoja ar karikatūrām, kurās Eiropas valstu vadītāji nodarbojās ar pasaules sadalīšanu tā, it kā pasaule priekš viņiem (eiropiešiem!) būtu torte. Četras piecas paaudzes vēlāk viņu vietā liekami arābu pasaules valdnieki, kas tieši Eiropu sagraizītu kā nieku, ja vien viņiem atrastos brīvs brīdis, kad sunnīti negraiza šīitus un šīiti - sunnītus.
Indigo jeb indīgie bērni
Šobrīd izskatās, ka Eiropas iekarošana komplektā ar atgriešanos «atpakaļ mežos» jau ir daudz tuvāk nekā 2200. gads. O. Špenglera iespējamo kļūdu ar Eiropas iekarošanas datējumu atsver despotisma perspektīvu apstiprināšanās. Labais tonis to apspriešanā aprobežojas ar jautājumiem, cik tālu cilvēku brīvības ierobežojumos Eiropu novedīs vismaz vārdos pasludinātā cīņa ar terorismu, kas šeit jau pārstāv potenciālos iebrucējus, kamēr īstenot pilna apmēra iebrukumu viņi vēl nevar vai negrib. Īstā vajadzība pēc despotisma tomēr ir radīta tepat uz vietas kā cilvēki «paaudzē līdz 20-22 gadiem», kādus 29.-31. jūlija Neatkarīgās 7. lpp. raksturojis reklāmas speciālists Ēriks Stendzenieks: «Tev īsti nav nekas jāsasniedz, tev īsti nav nekur jāstrādā, tev īsti nekur nav jāizsitas, tev ne par vienu nevienā aspektā, nevienā šķautnē nekādā veidā nav jāizrādās labākam. (..) Nu, kā ir, tā ir, būs jau tāpat labi, es varbūt esmu indigo bērns un neesmu atradis savu vietu tāpēc, ka esmu pārāk sarežģīts un mani nesaprot. Tā teikt, neesmu radīts šai kapitālisma mašīnai. Viss ir labi tā, kā ir,» bet jāsaprot taču, ka viņiem ir labi un būs labi tikai tik ilgi, cik ilgi visus darbus viņu vietā padarīs citi cilvēki. Kas tie tādi, kas strādās? Noteikti ne tagad 22 gadus vecie pēc 23 gadu vecuma sasniegšanas. Līdz 22 gadu vecumam ar pārliecību «īsti nav nekur jāstrādā» nodzīvojušie cilvēki vairs nestrādās ne 23, ne 32, ne vispār jebkādā vecumā, kamēr vien Eiropa nelīdzināsies 1966.-1976. gada Kultūras revolūcijai Ķīnā. Tās Dižais stūrmanis Mao (1893-1976) tajā reizē aizsūtīja savus treknumā pārāk pieņēmušos līdzgaitniekus - ne dažus cilvēkus, bet dažus miljonus uz daudzmiljonu lielās ķīniešu tautas rēķina izlaidušos Komunistiskās partijas, valsts drošības iestāžu u. tml. funkcionāru kopā ar viņu izlutinātajiem bērneļiem - uz lauksaimniecības brigādēm atgūt cilvēkam kā fiziskai būtnei nepieciešamas izdzīvošanas un sadzīvošanas prasmes. To atjaunošana Ķīnas valdošajās aprindās kļuva par vienu no galvenajiem atspēriena punktiem valsts lēcienam uz pasaules lielvaras statusu, taču šis fakts nedod garantijas Eiropai, ja tā vēlētos Ķīnas brīnumu atkārtot.
Rīdzinieku ceļš uz mežu
Lielbritānijas iedzīvotāju balsojums par izstāšanos no Eiropas Savienības (Brexit) ir aktuālā epizode angļu humorā par poļu sanitārtehniķi, bez kura palīdzības neviens normāls brits vairs nevar dabūt glāzi ar ūdeni. Joks tas tieši tāpēc, ka nekādu joku vairs nav. Ūdensvads ir ļoti uzskatāms piemērs tam, kas nav iespējams sabiedrībā, kurā galvenais bērnu audzināšanā ir dot viņiem pārliecību, ka, vēlreiz lietojot E. Stendzenieka vārdus, «mēs piedzimstam brīvi, mēs varam domāt un darīt, kā mēs gribam. Neviens mūs nedrīkst apspiest». Protams, šo lozungu izpildi tūlīt pat nākas mīkstināt, lai bērni neaizietu bojā līdz ar savām pirmajām kustībām, ja tām patiešām netiktu uzlikti nekādi ierobežojumi. Ar to palīdzību bērni kaut jel kādu izpratni par fizisko pasauli iegūst, bet šo ierobežojumu ir daudz par maz, lai cilvēki apgūtu tik daudz prasmju, cik sabiedrībai kopumā nepieciešams ūdensvada ekspluatācijai jebkurā diennakts stundā un svētku dienā, neatkarīgi no tā, cik cieta ir sasalusi zeme, kas jāizdauza un jāizgrābj, lai varētu salabot saplīsušas caurules bez viebšanās arī tajos gadījumos, kad atpakaļ caurulēs jāiedabū ne skaidravota ūdentiņš, bet cilvēku izkārnījumi.
Britu referendums bija par to, vai viņiem tagad atliek vairs tikai rūpēties par nemitīgu sanitārtehniķu, t. i., visu britiem it kā jau nepaveicamo darbu izpildītāju rindu papildināšanu no Ukrainas, Turcijas un visas Āfrikas, vai - tieši otrādi - pēc iespējas ātrāk aizdzīt poļus un latviešus, lai vajadzība piespiestu stāties aizdzīto vietā vietējiem, pirms tie paguvuši izlaisties pilnīgi jeb neatgriezeniski. «Vajadzība» pati par sevi gan nevienu ne uz ko piespiest nevar, kamēr vajadzības vārdā neuzradīsies O. Špenglera solītie despoti jeb, kā viņš bieži teica, cēzari. Gan jau dažiem no viņiem izdosies savā varā pārņemtajās teritorijās sastutēt ūdensvadus, bet biežāk nāksies izlīdzēties kaut vai tā, ka rīdziniekiem uzliks klaušas katru dienu nest ūdeni spaiņos no Daugavas uz Purvciemu un tualetes podu saturu - uz bedrēm Pierīgas mežos. Atstāsim citai reizei jautājumu, kāpēc eiropieši nespēja izvairīties no šādām nākotnes izredzēm, par spīti O. Špenglera populārajam darbam un vēl vairākiem citiem ļoti nopietniem brīdinājumiem.