SARUNA ar Ingu Šteimani. Māksla negaidītā vietā

Mākslas kuratore Inga Šteimane pagājušajā vasarā radīja vienu no lielākajiem pārsteigumiem, iekārtojot Dubultu dzelzceļa stacijā jaunu un Latvijā nebijušu mākslas telpu. Šis notikums izpelnījās lielu rezonansi, cilvēki brauca, skatījās, bet Inga pelnīti saņēma Jūrmalas pilsētas gada balvu kultūrā. Nu klāt jauna sezona, lai gan mākslas stacija Dubulti funkcionē visu gadu, kūrortpilsētas ritms un loģika nosaka to, ka galvenās apmeklētāju plūsmas un mākslas notikumi vēl ir tikai priekšā.

– Pagājušajā gadā vēl ilgi pēc tam, kad mākslas stacija Dubulti bija jau atklāta, varēja redzēt, ka daļa cilvēku ienāk stacijā pa durvīm, sastingst, nobīstas, bikli nopērk biļeti un mūk laukā, jo nesaprot, vai drīkst skatīties. Vai šī barjera ir pārkāpta?

– Šī barjera arvien grūst un grūst. To varēja vērot jau ziemā. Bet, protams, ir tā, kā tu saki – ļoti daudz cilvēku negaida šajā vietā mākslu. Viņi, lai gan ir tuvu šai ieiešanai, paliek turpat pie kases lodziņa. Bet arī muzejam apkārt katru dienu staigā tūkstošiem ļaužu, taču tas nenozīmē, ka viņi visi paver durvis un ieiet iekšā. Šāda situācija ir normāla. Tas ir izvēles jautājums – vai esi tam gatavs? 

Man ir prieks par to, kā izturas cilvēki, kuri pirmoreiz ieiet Dubultu mākslas stacijas izstādē. Viņi ir ļoti atvērti. Protams, izsaka savas piezīmes un pārdomas. Viņi lieto mākslu nedaudz citādi nekā ierastā izstāžu publika, jo pilnīgi pārliecināti par to, ka tas, ko viņi redz, ir vērtīgs un vajadzīgs, viņi varbūt arī nav, kā tas ir muzejā, kur muzeja autoritāte cilvēkam saka priekšā – šī ir māksla, vai nu tu to saproti vai ne. Te viņi mēģina apšaubīt – ir vai nav.  Neesmu stingras varas pozīcijas cienītāja, man patīk šī situācija un attieksme.

– Latvijā šādas pieredzes nav.  Kas bija tas, ko tu pieredzēji Dubultu pirmajā sezonā – ko gaidīji, ko negaidīji? 

– Absolūti neordināra situācija! Ja nebūtu bijis Raiņa festivāls un Latvijas Rakstnieku savienības iniciatīva, mākslas stacija Dubulti tā nebūtu sākusies. Tas notiktu daudz mokošāk – kā maziņš strautiņš. Faktiski Rainis, Aspazija un Latvijas Rakstnieku savienība izdarīja to, ka viss sākās ar milzīgu skanējumu, kam, bez šaubām, palīdzēja Latvijas dzelzceļš, Jūrmalas dome, Jānis Zuzāns un citi privāti atbalstītāji, kā arī Izraēlas un Šveices vēstniecības.  

Negaidīti (ar ironiju) man liekas tas, ka rīdziniekiem Dubulti šķiet tālu.  Strādājot divdesmit kilometru no Rīgas, sāku domāt, vai tas tomēr nav tāds provinciālisma sindroms? Dubulti tālu, Jelgava tālu, Liepāja tālu, Daugavpils vispār nesasniedzama.  Vai nav tā, ka, izbraucot ārpus Latvijas, mēs skaitām kilometrus citādi. Esot Eiropā, trīssimt, četrsimt kilometru mums nešķiet nemaz tik tālu. Esot Prāgā, var aizbraukt uz Vīni, un tas nevienam neliekas nekas īpašs, ja vajag kaut ko apskatīt. Šeit ir tā, ka liekas – viss ir dikti tālu. Tā ir palaišanās slinkumā, rutīna – nu labi, neredzējām, varbūt apskatīsimies nākamreiz, kad atvedīs uz Rīgu.

Savukārt, ja par pašu staciju,  šī telpa ir ļoti stipra. Moderni atvērta telpa, neitrāla, aicinoša. Te nav nekādu noslēpumainu sienu. Tāpēc tā labi strādā. 

– Atverot Dubultu mākslas staciju, visiem uz mēles bija jautājums – kā Inga tagad nosargās mākslas darbus? Stacija taču nav muzejs!

– Pirmajā izstādē Man sirdī tīģers arī es nezināju, kā tas būs. Bija apdrošināšana uz apdrošināšanas, sargs un lieli pārdzīvojumi. Bet sliktās gaidas par to, ko mēs varam saņemt no cilvēkiem, nepiepildījās. Cilvēku nodomi nav slikti. Ja situāciju veido tā, ka nekas neizskatās pamests un atstāts novārtā, publika izturas adekvāti. Grūtāk to visu bija iedomāties, bet iznākums bija labs. Esmu pārliecināta, ka tāda vieta var pastāvēt.

– Mēs esam jau piedzīvojuši situācijas, kad atver izstāžu zāli ar ļoti intelektuālu saturu, bet laika gaitā tas tiek novienkāršots.

– Tas ir tik bieži saistīts ar budžetu! Es arī par to domāju un uztraucos. Skaidrs, ka atklāšanas izstāde Latvijas mērogiem bija daudz lielāka par vidējo budžetu. Jāmēģina tagad turēties. Recepte jau ir viena – neveidot izstādes, kas tikai nosit laiku, aizvelk tukšuma periodu ar kaut ko. Pat ja ir mazāk naudas – šajā gadījumā Studentu dienasgrāmatas nav nekāda megabudžeta izstāde, bet tur ir koncepcija, kuru izveidojām kopā ar LMA profesoru Kasparu Zariņu, kas ļauj ar esošajiem līdzekļiem paskatīties uz kaut ko interesantu. Par to vienmēr ir jādomā.

Otra lieta – visām izstādēm ir jābūt pasniegtām. Ar interpretāciju, ar scenogrāfiju. Ja tā nav, tā skatītājam pietrūkst. Skatītājs, ja viņš ir atstāts viens pats un vientuļš, bez komentāra un telpiska risinājuma, tomēr nevar izlobīt no mākslas darbiem to, ko varētu paņemt, ja šīs lietas ir sakārtotas. Kā darbu skatīties? No kuras puses? Kā tam tuvoties? Tie visi ir noteikumi, ko vajadzētu ievērot, tad ceļš cauri izstādei pats daudz ko pasaka priekšā. Tās ir profesionālas lietas. Bet, ja runā par saturisko, es mēģinu nenervozēt par to, ja man pietrūkst naudas. Cenšos sadarboties ar lielākiem projektiem. Šogad tādi ir trīs. Latvijas Fotogrāfijas biennāle. Rīgā tā norisināsies aprīlī un maijā. Pēc tam jūnijā Dubultos tai pieliksim tādu kā punktu. Septembrī būs sadarbība ar fondu Mākslai vajag telpu, kas lieliski aizsākās pagājušajā gadā. Vēlā rudenī būs Rīgas tēlniecības kvadriennāles izstāde. Tās būs  izstādes, kas varēs līdzināties pērn Aspazijas un Raiņa festivāla lielajām izstādēm. Šogad Dubultos trīs izstādes atbalsta arī Jūrmalas dome.

– Tu pieminēji provinciālisma sindromu. Esmu pamanījis, ka Ārpusrīgas  projektiem ir tāda tendence – tie interesanti, ja notiek īslaicīgi vai periodiski – teiksim, reizi gadā. Ilgstoši funkcionējot, uzmanība atslābst, mēs vietu it kā aizmirstam. Vai ar Dubultiem nav līdzīgi? Sākumā eksotiski, bet vēlāk – nu cik tad var.

– Piekrītu! Tieši tā ir noticis ar Rotko centru Daugavpilī. Lai vai kā mēs, pie galda sēžot, mājam ar galvu – jā, jā, Rotko centrs. Paskatoties, cik tur aizbrauc, cik brauc regulāri skatīties izstādes, nebūt šī interese tik liela nav. Es uzskatu, ka tas ir provinciālisms, kas iesakņojies Rīgā arī tādā kultūras kartes ziņā, ka var jau arī neaizbraukt, var neapskatīties. Man pagājušajā gadā tur bija divas izstādes, es zinu, ko runāju. Manuprāt, Daugavpils Marka Rotko mākslas centram vajadzētu tikt iekļautam Latvijas kultūras kartē reālāk – biežāk tur aizbraukt un skatīties izstādes. Vairāk ar to rēķināties. Viņiem ir sava politika – nedublēt Rīgu, bet veidot savus notikumus, un mēs varētu tiem sekot. Man patīk tur strādāt, lai gan zāle ir pilnīgi pretēja Dubultiem. Smagas kazarmu velves, līdzīgas kā Rīgas Arsenālā, ar tām nevar tā spēlēties, jābūt nopietnam pretiniekam smaguma, rīcības precizitātes un skaidruma ziņā. Saspēle ar telpu ir daudz grūtāka. Dubultos telpa pati nāk pretī.

Bet, ja runa ir par šo aizmiršanu, pašai jau par to grūti spriest. Ja visu laiku te esi, liekas jau, ka viss funkcionē. Bet es domāju, par to var spriest pēc objektīviem kritērijiem: Aijas Zariņas sniegums izstādē Tikums un netikums ir tikai krāsas nupat tika nominēts Purvīša balvai. Pirms tam no izstādes Man sirdī tīģers tika nominēts Orbītas darbs. Un uzvara Kilograms kultūras skatītāju ceturkšņa balsojumā... Nu nav tā, ka es viena pati to visu tikai apskatos! Es uzskatu, mākslas stacija Dubulti strādā. Bet par attieksmi var piekrist. Nu kaut vai, kad Jūrmalas dome piešķir gada balvas kultūrā, tas nenoskan tik plaši kā, piemēram, Baltais zvirbulis Rīgā, kaut gan tā ir līdzvērtīga pašvaldības balva kultūrā. 

Protams, ir šī specifika. Jāņem vērā, ka Jūrmala ir sezonāla vieta. Pieskaņojoties tam, šogad 17. jūnijs ir diena, kad tiks atklāta Rīgas Fotogrāfijas biennāles izstāde. Esam izvēlējušies konceptu, kad zālē tiks izstādīti portreti, kas ir tapuši žurnālam Rīgas Laiks, ko veidojis jauns fotogrāfs Ansis Starks, kurš bildējis šīs slavenības brīžos, kad viņiem tiek uzdoti Rīgas Laika eksistenciālie jautājumi.  Katalogā būs arī konteksts no Literatūras un Mākslas laikiem – kā toreiz tika fotografētas kultūras personības: kādas ir psiholoģiskās izmaiņas, kādus tolaik dokumentālajā fotogrāfijā lika zemtekstus un kā tas ir tagad. Mūsdienās šie dokumentālie portreti ir daudz neitrālāki. Cilvēks visu, ko grib, izstāsta intervijā, fotogrāfijā redzamajai sejai nav jāliek mums noprast, ko viņš nepasaka. Varbūt viņš ir mazliet noguris no šīs jaunumu, pārsteigumu un asa sižeta ideoloģijas un atļaujas būt mazliet ikdienišķāks, normālāks, dabiskāks. Viņam vairs nav jābūt aktīvā pozā attiecībā pret iespējamo ideoloģiju, ko konkrētais izdevums gribētu paust.

– Muzejs atgriežas Rīgas izstāžu dzīvē. Sākumā aiziešanu remontā visi pamatīgi izjuta, bet tagad jau sācis piemirsties, kā tas bija. Tomēr skaidrs, ka muzejs ieņems centrālo vietu. Kā tu skaties uz šo atgriešanos?

– Jā, nenoliedzami, muzejs būs centrā. Sevišķi jaunā zāle. Ja tā būs tāda, kādu to redzējām tukšu, – tiešām fascinējoša telpa. Es ceru, ka arī ar sienām tā izskatīsies tikpat iespaidīgi.  Tur jau ir tā problēma! Lai kaut ko ievietotu telpā, nepietiek tikai ar tās perimetru. Ir vajadzīgas šķērssienas. No telpas viedokļa tas, protams, vienmēr ir kompromiss. Turklāt viss ir savstarpēji saistīts. Neesot lielām telpām, mākslinieki nestrādā šajos milzu izmēros. Līdz ar to mums ir jārēķinās, ka labi mākslinieki strādā kamerizmēros, neveidojot milzu skulptūras vai instalācijas. Bet gribētos lielos izmērus. Es ilgojos pēc tā. Tāpēc arī Dubultu atklāšanā ņēmu lielas skulptūras.  

– Kā tu vērtē latviešu attiecības ar laikmetīgo mākslu? Vai tās ir mainījušās pēdējo desmit gadu laikā? 

– Tas ir sarežģīts jautājums. No vienas puses, piekrītu tam, ko teica Gints Gabrāns, – laikmetīgā māksla nav vidējā latvieša uztveres zonā, ar to norādot, ka ir citas frekvences, kuras mēs uztveram labāk. Un mēs labāk uztveram tradicionālos medijus, jo tā tas ir veidojies. No otras puses, tas, kas man ir mazliet noslēpums, – kā tas var būt?  Astoņdesmito gadu otrajā pusē latviešu mākslā nebūt nebija tā, ka dominēja tradicionālie mediji. Bija lielformāta instalācijas, netradicionāli mediji,  tas viss, kas apliecināja, ka māksla aktīvi maina telpu un formu. Arī saturiskās dimensijas. Bet tad tas viss noplaka. Ja attīsta vīzijas par to, kāpēc tā notika, versija varētu būt, ka toreiz saruka tās domājamās robežas, ar kurām mēs rēķinājāmies. Lai cik tas arī briesmīgi skan, PSRS lielais mērogs attiecās uz visiem māksliniekiem, kas strādāja astoņdesmitajos gados, un šī telpa pamazām paplašinājās Rietumu virzienā. Bet tad pēkšņi mēs attapāmies nelielā norobežotā teritorijā.  Tehniski jau viss ir vaļā, bet pēc būtības komunikācija neveidojas, tās arī šobrīd vēl nav, mēs pamazām ejam uz šiem atvērtajiem Rietumiem. Mākslinieks, iespējams, vislabāk prot rēķināties vai nu ar reālajām teritorijām, vai ar tīru iedomu telpu, kurā var būt noteicējs, bet uzdrošinos teikt, ka pēc neatkarības atgūšanas dzīvojam puspazīstamā telpā gan ģeogrāfiski, gan emocionāli, gan ideju ziņā. Tāds varētu būt skaidrojums.

Kopīgie stāsti, ko latviešu mākslinieks varētu stāstīt Eiropas kontekstā, manuprāt, pamazām tikai rodas. Pirmais vilnis – protests pret bijušo padomju zemi, ironiska attieksme pret sevi un savu vietu – ir aizplūdis. Tagad būtu jāpiedalās kopīgā stāstā. Te arī ir atbilde! Bieži vien prasa, kāpēc mūzikā ir tik viegli: Elīna Garanča, Andris Nelsons, Kristīne Opolais. Bet viņi jau nestāsta savus autorstāstus, viņi stāsta lielos, klasiskos Eiropas stāstus un dara to izcili, tā ir izpildītājmāksla augstā līmenī, tur nav šī stāsta problēmas. Bet māksliniekam ir jāstāsta savs stāsts.  Sociāls stāsts. 

– Tavs teiktais par citām frekvencēm atsauca atmiņā Rozentāla vēstuli. Pirms vairāk nekā simt gadiem viņš Blaumanim nikni rakstīja, ka tad, kad Rīgā notiek latviešu izstādes, latviešu avīzes par tām neraksta neko, bet, kad atved kādas vācu glezniņas, visi laikraksti pilni slavas dziesmām.

– Man šķiet, tagad jau ir iestājies nākamais posms. Īpaši neuzrunā arī ārzemju mākslinieki. Par kuru tad aizgūtnēm raksta? Ir interesanti meklēt, kas ir tāds, kas varētu šodien uzrunāt.