Pekinā nokļuvu gan nejauši, gan apzināti. Sludinājums Latviešu valodas aģentūrā par sadarbību ar Pekinas Svešvalodu universitāti (Beijing Foreign Studies University – BFSU) pie manis nonāca īstajā laikā. Biju gatava mainīt savu dzīvi un nest Latvijas vārdu pasaulē.
Neizprotamās zīmes
Ļoti silts un spiedīgs gaiss, kas mijas ar mitrumu, bija mana pirmā sajūta Ķīnā. Otrā – likās, ka visu laiku gribas nomazgāt rokas, dezinficēt, jo dzirdēts bija tik daudz, cik viegli Ķīnā ir dabūt kādu infekciju vai slimību. Tomēr vislielākais tā saucamais kultūras šoks man laikam bija attiecībā uz savām zināšanām. Esmu izbraukājusi ļoti lielu daļu Eiropas un pabijusi arī ārpus tās robežām, bet pirmo reizi tā no sirds sapratu, ka ar angļu valodu vien šeit iztikt būs pagrūti. Nav jau runa par to, ka nesaproti, ko tev cilvēki apkārt runā, bet tieši Ķīnā es secināju (lai gan to arī iepriekš varēja paredzēt), ka neko neprotu pat izlasīt! Staigājot pa iespaidīgi lielo Pekinas lidostu, paspēju tik vien kā atcerēties, ka vārdu izeja ķīnieši pieraksta ar hieroglifu, kas ļoti atgādināja eglīti.
Ķīnas vide un Pekinas gaisotne, liekas, ir tikpat neizprotama kā viņu rakstu zīmes. Katra ar savu nozīmi, bet kopā veido lielo bildi. Ar iepriekš dzirdētiem nostāstiem par šo kolorīto valsti devos pati savos piedzīvojumos, un jāteic – tās krāsainībā neesmu vēl vīlusies. Katru dienu uzzinu ko jaunu, redzu ko man uzreiz nesaprotamu, tomēr beigās pavisam loģisku un pieņemamu. Luksofori uz ielām ir tieši priekš kaķiem, jo visi brauc, kā ienāk prātā, un palaiž gājēju tikai tad, ja tas, skrienot pāri, paspējis parādīt ar roku, lai autovadītājs mazliet pagaida. Tikai pašā centrā policijas uzraudzībā satiksmes noteikumi tiek ievēroti un kājāmgājēji spēj šķērsot ielas, kurās katrā virzienā kā nebeidzamas čūskas aizlokās septiņas astoņas joslas.
Slavenais Pekinas lietus
Pirmo reizi izbaudīju arī Pekinas lietu. Nezinu, kā ar toksisko devu tajā, bet pēkšņi lietussargi bija visiem vietējiem un tieši nevienam ārzemniekam. Parasti dūmaka ir pa dienu un violeti oranžas debesis vakaros, kad saules stari vēl spītīgi cenšas tikt cauri smoga mākonim. To, ka debesis ir zilas, varēja redzēt tikai pirmās nedēļas beigās. Beidzot bija vējš, kas piesārņojuma izveidoto miglu izkliedēja, un Pekina parādījās visā krāšņumā un milzīgumā.
Attālumi te ir nesalīdzināmi ar Latvijas pilsētām. Braucot no lidostas, kur mani sagaidīja universitātes pārstāvis, jautāju, vai mums tālu jābrauc? Uz ko man atbildēja: nē, tepat vien ir, kādi 30–40 kilometri, protams, pilsētas robežās. Arī studējošo dzīvē attālums spēlē lomu, jo katram studentam, kas mācās kādā no daudzajām augstskolām, ir jādzīvo šīs augstskolas kopmītnēs, un tas nekas, ka varbūt tepat aiz stūra topošajam studentam ir trīsistabu dzīvoklis ar visām ērtībām. Tāds likums.
Cilvēki te ir no visas pasaules. Un es tiešām domāju – no VISAS pasaules. Otrajā vakarā satiktie studenti un pasniedzēji to pierāda: igauniete, lietuvietis, krievi (īstie), krievi (kas pusi dzīves pavadījuši ASV), francūži, japāniete, Čehijas pārstāvis, kas vidusskolu beidzis Taizemē, Nepālas pārstāvis, kas šeit atbraucis studēt bakalaura programmā, un vēl, un vēl... Novēroju, ka vietējie vairāk komunicē ar vietējiem un ārzemnieki (rietumnieki?) ar sev līdzīgajiem. Vienīgi korejieši turas kopā vairāk vai mazāk, tikai jāspēj atcerēties, kurš ir Kim Čo, kurš Kim Lo un kurš Kim Do, jo viņi visi staigā vienādās treniņbiksēs, vienādās beisbola cepurēs un T kreklos.
Vai tiešām piektdienas vakari ir tikai ārzemniekiem? Nē, ir ļoti daudz vietējo, kas izklaidējas studentu iecienītajos naktsklubos, tomēr galvenā atšķirība ir mācību uztverē – ķīnietis ies lielākā vai mazākā ballītē tikai tad, ja nākamajā dienā viņam tiešām nekas nav jādara. Citādi universitātes teritorijā nevar atšķirt, vai viņiem ir, piemēram, pirmdienas rīts vai sestdienas pēcpusdiena – sporta zāles pilnas, bibliotēkas pilnas, un arī skolas telpās ir cilvēki, kas mācās izvēles kursus.
Izcelties uz citu fona
Esmu atbraukusi uz Pekinu mācīt latviešu valodu un esmu pirmā, kas oficiāli tiekot pieņemta darbā kā latviešu valodas pasniedzēja kādā no Ķīnas universitātēm. Tā vismaz man saka. Satraukums tiešām grandiozs – ja nu viņi nesaprot angļu valodu? Ja nu mana angļu valoda ir par švaku? Ja nu viņiem tā valoda, ko mācīšu, liksies pārāk grūta un neizprotama? Ja nu es aizgulēšos?... Ja nu... ja nu...
Pamodos pirms zvana (Jā! Es, galīgs NErīta cilvēks, pamodos PIRMS zvana, kas bija uzlikts uz 6.10). Kamēr jūs, piektdienas nakts ballētāji, vēl klubiņos tikai sākāt apgriezienus ap vieniem naktī, es jau cēlos, lai apzinīgi postos uz darbu, jo atšķirība ar Latviju laika ziņā ir piecas stundas. Bikses izgludinātas, baltā blūzīte pieskaņota, vestīte iestīvināta, puķe ar piesprausta, mati saķemmēti, kurpītes kājās, un aiziet!... Un tad es redzu, ka ārā TĀ gāž, ka visa mana solīdā gatavošanās ir paredzēta tieši tai peļķei, kas ir pie pašām izejas durvīm.. Nu neko, žaketīte virsū, bikses atlocītas, šalle pār galvu, un raitā solītī dodos uz universitāti, pa ceļam mēģinot izlaipot visas peļķes un neizskatīties galīgi pēc slapjas (latviešu) žurkas.
Ap pulksten 7.30 esmu jau skolā. Apskatīju auditoriju un no sava kabineta nonesu visas iepriekš atsūtītās grāmatas no Latvijas. Kad ar savām perfektajām ķīniešu valodas zināšanām saslēdzu datoru, projektoru, tumbiņas un nolaižu tāfeli, jūtos, ka esmu gatava un varam sākt. Pamazām sarodas studenti. Daži ir ļoti precīzi, bet ir arī tādi, kas neatnāca laikā (aizgulējās? aizmirsa? nepaspēja?). Lai arī kādi būtu iemesli, redzu, ka visi esam tikai cilvēki, un šis rīts pilnībā kliedēja manu mītu, ka Ķīnā viss notiek precīzi laikā un neviens nekur nenovirzās no iepriekšējā grafika. Pirmajā stundā pastāstīju, kas ir Latvija, un pajautāju par viņu motivāciju mācīties šo valodu. Iemesli dažādi – viens Šanhajā EXPO izstādē redzējis Latvijas stendu un ieinteresējies, cits vienkārši gribējis pamēģināt ko eksotisku. Mēģinu viņus ieinteresēt ar to, ka, ja Ķīnā viss ir liels un grandiozs, tad Latvijā viss ir mazs, bet mīļš. Un liekas, ka šī pieeja nostrādā. Jaunieši prasa vēl un vēl. Ķīnietim ir lepnums zināt kaut ko, ko nezina citi. Ja tu saki, ka zini angļu valodu, tad tu neesi interesants, tu esi tāds pats kā visi citi ķīnieši, kas zina angļu valodu. Bet, ja tu pasaki, ka proti latviešu valodu, tad tu jau esi unikāls ar to vien un spēj izcelties uz tās lielās miljardu masas, kas to nezina. Var redzēt, ka ķīniešu studentiem tās ir gan grūtības, gan medusmaize vienlaikus: viņi katru tavu žestu tver un vārdu atkārto, tomēr Ļ, Ķ, Ģ un R viņiem sagādā pamatīgas grūtības. Kad pēc četrām stundām lekcijas beidzas, gandrīz visi paliek, lai vēlreiz pārprasītu, kā izrunā katru skaņu, kā pareizi pateikt vārdu brālis, vai es esmu un vai varot arī individuāli pie manis nākt, ja ir kādi jautājumi.
Ķīnieši māk rīkot svētkus un uzņemšanas. Uz pirmo latviešu valodas lekciju universitātē Ķīnā bija ieradusies arī Latvijas vēstniece Ķīnā Ingrīda Levrence. Bez sarkanā paklāja un abu valstu karogiem bija arī iepriekš sagatavotas runas, grāmatas, ko apskatīt, un sajūsmas aplausi pēc katra teikuma. Gribat piemēru? Labdien (aplausi). Priecājamies sveikt vēstnieci pie mums (aplausi) un rektora palīdzi (aplausi), un pasniedzēju (aplausi), un dekānu (aplausi). Ceru, ka jums pie mums patiks (aplausi)...
Nezinu, vai tas bija tāds rīts, vai tas, ka pats sākums, varbūt es pati pie vainas – bet pirmā nodarbība man deva sajūtu, ka beidzot ar Latviju rēķinās un nu visa pasaule ir pie mūsu kājām, ir tikai jādara. Priekā – jeb – gan bei!