Savas valsts vēstures zināšanas ir vajadzīgas, lai justu saikni ar savu zemi un tautu. Lai būtu piederīgs tai. Jaunais tūrisma maršruts Baltu ceļš ļauj ielūkoties tālākā pagātnē un iepazīt seno cilšu kultūrvēsturisko mantojumu. Zemgaļu, kuršu un sēļu «loki» ved gan pa Latvijas, gan Lietuvas teritoriju un aptver aptuveni 110 tūrisma objektus vairāk nekā 2000 kilometru garumā.
Ceļojumu Zemgales pagātnē varētu sākt ar bijušo Academia Petrina, kur tagad ir vēstures muzejs, turpinot to, piestājot divās kareivīgajiem un turīgajiem zemgaļiem tik svarīgās vietās: Tērvetē un Mežotnē.
Vēsture virtuālajā realitātē
Ģederta Eliasa Jelgavas vēstures muzeja, kas savulaik nesa Academia Petrina vārdu, ekspozīcijas sniedz daudzpusīgu ieskatu Jelgavas un novada pagātnes lappusēs - sākot jau no akmens laikmeta apmetnēm Zemgalē. Muzejs piedāvā aplūkot senus priekšmetus un uzzināt dažādus vēsturiskus faktus ne tikai realitātē, bet arī virtuāli. Uzliekot īpašas brilles, var ceļot laikā. Vērot, kā krustneši cenšas pārliecināt zemgaļu vīru pieņemt jauno ticību, iejusties bruņinieka ģērbēja lomā, būt klāt mirklī, kad zviedri sagūstījuši hercogu Jēkabu un ved viņu kopā ar hercogieni ar kuģi uz Zviedriju. 3D tehnoloģijas ļauj satikt arī Jelgavas tirgus laukumā Latvijas valsts pirmo prezidentu, jelgavnieku Jāni Čaksti un savām acīm redzēt, kā Otrā pasaules kara laikā iet bojā skaistā pilsēta. Liekot lietā roku veiklību (tas sākumā nav nebūt tik viegli, kā varētu šķist), ir iespēja virtuāli noaust bagātai zemgalietei kāzu brunčus.
Apmeklējot muzeju, jāizmanto iespēja palūkoties uz pilsētu no putna lidojuma. Tas izdarāms, uzkāpjot 25 metrus augstajā tornī. Cilpojot augšup pa vītņu kāpnēm, var apskatīt dažādus muzeja eksponātus, kā arī uz katru debespusi vērstus informatīvos plakātus, kas ļauj ieraudzīt pilsētu tās senajā godībā.
Senākā apdzīvotā vieta Latvijā
Viena no pieturas vietām, kur noteikti vajadzētu uzkavēties ilgāk, ir Tērvetes 12. gadsimta koka pils. Šis komplekss ir viens no unikālākajiem Latvijas teritorijā, tā rekonstrukcija balstās uz arheoloģisko pētījumu rezultātiem Tērvetes pilskalnā. Pils tapusi, pateicoties muzeja īpašnieka Normunda Jēruma, kura dzimta nākusi no Zemgales, un viņa palīgu entuziasmam - viss darīts pašu rokām vien, neizmantojot nekādu tehniku. «Pils tolaik bija iespaidīga: tās koka sienas bija apmestas ar mālu, telpas izbalsinātas, durvis slēdzamas. Atrastas 4000 naglas, kas liecina, ka viss taisīts pamatīgi - arī ozolkoka grīdas. Atrasta arī krāsns, kas tika apkurināta no ārpuses, bet dūmi izlaisti pa sāniem,» stāsta muzeja īpašnieks. To visu plānots arī īstenot, jo šobrīd pils ir tikai daļēji atjaunota. Nenoliedzami, arī patlaban apskatāmais dod labu ieskatu seno zemgaļu apmetņu izveidē un to materiālajā kultūrā.
«Senākā cilvēku klātbūtne Latvijas teritorijā ir saistāma ar Tērvetes pilskalnu,» arheologa Mārča Kalniņa viedoklim pievienojas N. Jērums, norādot, ka tajā atrasts senākais krama bultas uzgalis, kas izgatavots pirms 15 000 gadu, pabīdot šīs zemes apdzīvotības vēsturi vēl par 3000 gadiem atpakaļ.
Zemgaļu priekšteči ar savu kultūru ir sākuši apdzīvot šo teritoriju pirms 12 000 gadu, bet zemgaļu cilts pirmos soļus Latvijā var datēt ar pirmajiem šīs ēras gadsimtiem - par to liecina atrastie priekšmeti. Šīs cilts zemes iesniedzās ne tikai Latvijā, bet arī 60 kilometrus Ziemeļlietuvas daļā.
Bagātība un varenība
Semigalia, kā to minēja rakstos, spēku apliecina arī tas, ka Livonijas ordenis bija spiests ilgi mest līkumu zemgaļu zemēm, jo nespēja tās pakļaut. Šeit arī nebija tik daudz mūra piļu kā citviet Latvijā. Zemgalē pirmā tika uzcelta toreizējā tās nostūrī - Jelgavā (Mītavā). Tērvetē tā parādās vien 1341. gadsimtā, bet jau 1345. gadā tā tiek nopostīta, kad te ierodas zemgaļu un lietuviešu karaspēks. Tā arī vairs netiek atjaunota. Nākamā tiek uzcelta Dobelē - bet pēc pusgadsimta pārtraukuma. Patiesībā Livonijas ordeņa vara te nenostiprinājās, akcentē muzeja īpašnieks.
Savukārt zemgaļu bagātību labs piemērs ir te atrastie sadzīves priekšmeti, rotas, apģērbi, bruņojums. «Rotas ir gandrīz visskaistākās starp baltu ciltīm - tās ir perfekti nostrādātas, nav nekādas nobīdes. Liela daļa greznumlietu, arī zobenu rokturi, kāpšļi veidoti no dzelzs un rotāti ar sudrabu, kas bija dārga tehnika. Dzelzs tolaik bija ekskluzīvs materiāls,» teic N. Jērums. Lai gan arī zelts esot atrasts, bet maz, jo tas nav raksturīgs baltu tautām. Viens no atradumiem ir Bizantijas sakta, kas bija modes kliedziens 7. līdz 8. gadsimtā. Te bijusi dzīvā tirdzniecība, kas veda uz visām debespusēm. Zemgaļiem bija pat savi tirdzniecības nami dažādās Eiropas vietās. Piemēram, rakstos minēts, ka Lībekā semigalietis Jānis veselu gadu tirgojies, nesamaksājot nodokļus, un tikpat apsviedīgs zellis bijis arī viņa novadnieks Indriķis, kurš vācu pilsētā Zostē tirgojies ar zvērādām un vasku. Tas nozīmē, ka balti bija ļoti integrēti tā laika sabiedrībā, nepavisam ne atpalikuši un neizglītoti. Arī Tērvetē atrastais dzirnakmens, kas veidots no vulkāniskās lavas (iespējams, no Itālijas), bija atrodams tikai tā laika aristokrātiskos augstmaņu namos, jo bija ļoti dārgs materiāls. Valdnieka vaska figūra ar Nameja gredzenu pirkstā (lielāko šeit atrasto) arī ir apliecinājums tam, ka muzeja īpašnieka teiktais nav tukši vārdi. N. Jērums piebilst, ka tolaik balti bija augumā varenākie Eiropā - vidēji 1,76 metrus gari, kamēr Eiropā tie vidēji bija 1,60 metri. Ne velti zobens svēra pusotra kilograma, un tādu cilāt varēja tikai spēcīgi un lieli vīri.
Tērvetes pilskalns
Lai izjustu Zemgales plašumus, tie jāredz no Tērvetes pilskalna, kas ir Tērvetes upes labajā krastā. Tieši šajā vietā 13. gadsimtā bija spēcīgs zemgaļu centrs un valdnieku rezidence, kurā valdīja Viestards un Namejs.
Pilskalns ir 20 metru augsts pakalns ar 1000 kvadrātmetru lielu plakumu, ko no austrumpuses aizsargāja līdz astoņus metrus augsts zemes valnis, grāvis un priekšpils. N. Jērums pieļauj, ka pilskalna pieeju sargāja arī upe, kas, izveidojot vien nelielu dambi, varēja applūdināt apkārtējo teritoriju. Pilskalns savus ievērojamākos apveidus ieguva no 11. līdz 13. gadsimtam, kad zemgaļi pretojās vācu ordenim. Tolaik ziemeļpuse paplašināta un izbūvēta guļkoku siena un torņi. Pilskalnā atradusies zemgaļu koka pils ar aizsargkonstrukcijām, dzīvojamās un saimniecības ēkas, kā arī amatnieku darbnīcas. Tas saglabājis stāvās nogāzes un aizsardzības valni, kas ir viens no lielākajiem Baltijas reģionā. Tiek lēsts, ka Tērvetes senpilsētas platība ir bijusi aptuveni desmit hektāru. Kāds slāvu ceļotājs minējis divas plaukstošas, lielas pilsētas baltu teritorijās - Voruta (karaļa Mindauga pils Anīkšķos) un Terevete.
Mežotnes pilskalns
Vēl viena varena zemgaļu pilsēta bija Mežotnē. To patlaban var tikai iztēloties. Taču skats uz Lielupi no skatu platformas ir iespaidīgs, un nav grūti iedomāties, kā te ienāca kuģi, cik rosīga bija dzīve. Jāpiebilst, ka Mežotnes un arī netālu esošais Vīna kalns ir pieejams apmeklētājiem: ir gan takas, gan labiekārtota atpūtas vieta, gan informatīvais stends. Arī pārējā teritorija attīrīta tiktāl, lai var ieraudzīt, kas te bijis, un izjust seno zemgaļu auru.
«Mežotne 11. gadsimtā bija viena no lielākajām senpilsētām, kura aizņēma ap 13 hektāriem, kā liecina uzmērījumi, un te dzīvoja ap 2000 līdz 3000 cilvēku. Rakstos to pirmo reizi 1154. gadā piemin arābu ceļotājs, nodēvējot to par Medsunu. Viņš raksta, ka tā ir liela pilsēta, kurā mīt daudz cilvēku. Viņi pielūdzot uguni un visi esot burvji,» teic vēstures entuziasts un Mežotnes pilskalna uzraugs Anatolijs Kazačenko, kura vadībā izstaigāt šīs vietas ir liels ieguvums, jo viņam par tām un senajiem zemgaļiem ir daudz ko stāstīt. Viņš uzskata, ka Mežotne bijusi arī liels garīgais centrs. Ne velti tā pieminēta arī citās senajās hronikās. Te arī sākās ceļš uz Somiju un Prūsiju. Pie Lielupes bija pārceltuve. Ir viena no versijām, ka te bija liela osta, kas konkurēja ar pašu Rīgu. Tirdzniecības sakari bija ar rietumiem un austrumiem, un par to arī ir liecības, jo te atrasts daudz kas tāds, kā citur nav. Mežotnē nu jau vairākus gadus pēc kārtas notiek Mežotnes pilskalna svētki, kur var redzēt mūsdienu vīrus cīnāmies ar senlaiku ieročiem.
Mežotnes pilskalna otrā pusē var apskatīt Mežotnes luterāņu baznīcas drupas un Mežotnes muižas īpašnieku firstu Līvenu kapi. Pirmā baznīca te uzbūvēta jau 1567. gadā. Pirmā pasaules kara laikā nodedzināta, tā miera laikā atjaunota un iesvētīta. Otrajā pasaules karā baznīca vēlreiz nodega, bet vairs kā dievnams netika atjaunota. Padomju gados tajā ierīkoja minerālmēslu noliktavu, bet nu tā gaida atdzimšanu, un pirmie soļi šajā virzienā jau sperti.
Izzinošais un izglītojošais maršruts veidots ar Eiropas Savienības Latvijas un Lietuvas pārrobežu sadarbības programmas 2014.-2020. gadam atbalstu. Vienlaikus izdots buklets un radīta mobilā lietotne, kas ļauj izzināt senatnes notikumus un iepazīstina ar dažādiem apskates objektiem.