Ar nepazīstamām pilsētām, šķiet, ir līdzīgi kā ar nezināmiem, lai arī slaveniem ēdieniem – vajag kaut reizi pagaršot, lai saprastu, vai tas ir tavām garšas kārpiņām atbilstošs.
Smogā
Slavenā Bangkoka jeb eņģeļu pilsēta, lai gan precīzāk – Taizeme, jau kādu laiku ik pa brīdim iešāvās prātā kā iespējamais galamērķis, bet ne jau katra doma arī tiek realizēta. Tomēr visam pienāk īstais brīdis – laikā, kad drošas alternatīvas no sērijas «sargā pats sevi, tad Dievs tevi sargās» ziemas ceļojumiem sarukušas, atliek samierināties ar domu, ka teju pusi diennakts nāksies atrasties starp debesīm un zemi, lai nokļūtu galamērķī. Ja vēl laimīgs gadījums piespēlē lētas aviobiļetes, tad, šķiet, nekas vairāk nav nepieciešams, lai izmuktu no pelēcīgās un ik pa brīdim aukstās pašmāju ziemas.
Bangkokā ielidojam dienas pirmajā pusē, bet jau zināms, ka šai metropolei ilgs laiks netiks veltīts. Labi, ceļveži ir pilni ar to, kas jāapskata, bet cilvēks tomēr ir apveltīts ar spēju izvēlēties un atcerēties par atvaļinājuma prioritātēm, kas šoreiz (ak, cik mietpilsoniski) nebija senās Taizemes kultūras studijas. Sākumā gan tā šķiet neiespējamā misija, bet, kas jādara, jādara un, palasot dažādas atsauksmes un vērā ņemot dažādus ieteikumus, top apskates objektu prioritātes.
Ceļš no lidostas uz pilsētu ir komfortabls, bet uzreiz skatu piesaista kāda uzlīme pie modernā vilciena sienām, kas skaidri reglamentē – ēst šeit nedrīkst. Tas izraisa smaidu, bet pēc Bangkokas mazliet tuvākas iepazīšanas saprotams, ka šāda norāde patiešām ir aktuāla, jo ēšana uz ielām un citās publiskās vietās tur ir vietējais dzīvesveids. Iedomājos, kādā aromātu jūklī nāktos uzturēties, ja šāda lieguma nebūtu.
Iesvētīšanas rituāls
Ja ne pirmais un vienīgais, tad daudziem obligātais apskates objekts ir Grand Palace jeb Lielā pils, ko, esot Taizemē, laikam jau jāredz ikvienam iebraucējam. Salasījušies norādes oficiālajos ceļvežos, ka labāk izvēlēties oficiālu taksometru Taxi meters, kas rietumniekiem ieteicami vispirms ar to, ka tiem ir skaitītāji, tā arī darām. Tieši šādu izvēlamies un dabūjam mācību ar pirmo piegājienu. Taksists apstājas, ar zīmēm rāda, ka esam klāt, bet uz vaicājumiem, kāpēc gan izskatās pavisam citādi nekā bildēs, žestu atbilde ir pietiekami loģiska – ieeja esot tepat ap stūri. Maksājot prasīto (apmēram astoņus eiro), atskāršam, ka jāsametas, jo ne vienam, ne otram nav precīzas naudas. Pārskaitām, iedodam, bet, kad grasāmies kāpt ārā, taksists sāk protestēt, ka esot par maz, ka mēs esot kļūdījušies, iedodami nepareizu banknoti. Ja kāds no mums būtu maksājis viens, tad, pieklājīgi atvainodamies, noteikti būtu iedota it kā iztrūkstošā banknote, bet šoreiz bija skaidrs, ka, diviem cilvēkiem pārskaitot, nevar kļūdīties, un te jau elementāra roku veiklība, uz ko, visticamāk, ne viens vien tūrists uzķēries. Tāda nekaunība rīta agrumā atmodina aizsargmehānismus, protams, sakām paldies un dodamies ap stūri... Un secinām, ka šī nav īstā pils. Līdz tai vēl jāpaiet kāds kilometrs, pusotra. Skaidrs, ka, pat ievērojot norādes, ieteikumus un loģiskas spriestspējas viselementārākos pamatus, šajā megapolē nav iespējams izvairīties no apkrāpšanas.
Smogs un karstums nav vislabākie ceļabiedri pastaigai, bet izvēlētais mērķis tāpēc jau nevar palikt nesasniegts. Pa ceļam uzraujamies vēl uz «labvēlīgiem izspiedējiem», kas, mums garāmejot, spiež rokās kukurūzas graudus un ar zīmēm rāda, ka tas putnu barošanai. Un nelīdz pat konsekvents «nē», ķer aiz rokas, spiež plaukstā graudus, bet, kad tie nepaņemti izbirst uz ielas, atskan: «Money!» Labi, tūristu metropoles ir dīvaini veidojumi, tajos var paveikties, var nepaveikties, tajos dīvaiņu un krāpnieku, tieši tāpat kā labvēlīgu un izpalīdzīgu cilvēku, ir gana, bet vai nav pārāk liels pacietību pārbaudošu cilvēku īpatsvars, ja pusstundā to jau ir divi? Nolemjam, ka nu gan šī pilsēta mūs jau ir iesvētījusi un mēs vairs neļausim tai ne maitāt mums noskaņojumu, ne arī radīt tik nepatīkamu iespaidu par sevi, un ar platu smaidu sejā esam gatavi Taizemes vēstures un kultūras baudīšanai.
Taizemes Bābeles tornis
Ja Bangkokā cilvēks ar viensētas attālumiem un likumiem kaut vai tikai zemapziņā jau tā jūtas kā skudru pūznī un tomēr viņam gribas vēl kaut ko līdzīgu Bābeles torņa izjūtai, tad ir jādodas uz Lielo pili. Tur cilvēku un valodu tik daudz, ka šķiet, visi pilsētas tūristi nolēmuši tieši šodien apskatīt pili. Drošības kontrole vispirms, rinda pēc biļetēm pēc tam, un vēl pēc tam, iekļaujoties lēni plūstošā cilvēku rindā, pietuvojies galvenajam mērķim – Lielajai pilij jeb kādreizējai karaļa oficiālajai rezidencei. Lai gan vairāk nekā pusgadsimtu karaliskā ģimene mīt citviet, šeit joprojām atrodas dažas valsts pārvaldes iestādes. Varbūt tāpēc pils teritorijā ir tik daudz apsargu?
Zelts apžilbina. Dekorējumi, maskas, skulptūras, kolonnas, tēli... Viss zeltā. Izjūta, ka esi nokļuvis koncentrātā, tikai nevar atrast īsto vārdu izjūtai un koncentrātam rast apzīmējumu. Austrumu kultūrā detaļu ir ļoti daudz, bet ikkatram it kā niekam ir sava nozīme un jēga, bet to, tāpat kā cilvēku apkārt, ir tik daudz, ka prāts pēkšņi apmulst un atmiņa vairs neatrod īstos failus ar iepriekš lasītu informāciju. Šajās vietās labā ziņa ir tā, ka nekam būtiskam garām nevari paiet, jo zinātāji aizved pie paša svarīgākā. Un par tādu tiek uzskatīts smaragda buda. Tikai apmēram 45 centimetrus augsts, darināts no nefrīta, atrodas pašā telpas augšpusē. Tur fotografēt nedrīkst. Un nebūtu arī pieklājīgi, jo daudzi sēž, lūdzas. Tiek uzskatīts, ka šī statuja tika atrasta 1436. gadā, un mūsdienās tas ir visas Taizemes simbols. Ārpus tempļa ir trauks ar svētīto ūdeni, cilvēki tajā mērc peoniju ziedus, slaka sev un tuviniekiem uz galvas. Un smaida. Dīvaina ir izjūta pēc tempļa apmeklēšanas. Tikšķ fotoaparāti un telefoni, visi bildē tā, it kā nekad nevienu templi dzīvē nebūtu redzējuši, un priekšnojautas saka, ka arī neredzēs. Arī jauni vīrieši mūku drānās spaida iphones, taisa selfijus. Var saprast, skaistums neticams.