90 gadu ar Dailes teātri

Šovakar ar koncertstāstu Spēlēju, dancoju uz savu 90 gadu ilgo vēsturi atskatīsies Dailes teātris, jo tieši 19. novembrī ar Raiņa lugas Indulis un Ārija pirmizrādi 1920. gadā Amatnieku palīdzības biedrības telpās Lāčplēša (toreiz Romanova) ielā 25 dzima Dailes teātris.

Kā atgādinājumu lielās jubilejas reizē piedāvājam ieskatu šajā nacionālajā bagātībā, par pieturas punktiem izraugoties mākslinieciskos vadītājus. Likumsakarīgi, ka lielākā uzmanība veltīta Dailes radītājam Eduardam Smiļģim (1886–1966) un viņa teātra idejai.

Doma par otra profesionāla teātra radīšanu Rīgā bija radusies jau 1919. gada nogalē un nobriedusi inteliģenci vienojušajā Raiņa klubā. Jaunajam teātrim vajadzēja būt atšķirīgam no citiem, kuru stils bija t. s. naturālpsiholoģiskajam virzienam piederīgs.

Izmantojot Raiņa darināto jaunvārdu, Dailes teātrim (DT) nosaukumu dod grāmatizdevējs Ansis Gulbis. Pēc vācu okupācijas Jaunā Rīgas teātra (JRT) telpās valda postaža. "Paldies Dievam, ka te viss noārdīts. Var sākt visu no jauna," ar šiem leģendārajiem vārdiem, ko atstāstījis aktieris Gustavs Žibalts, Eduards Smiļģis ķeras pie jaunā teātra idejas īstenošanas. Viņš kļūst par tā direktoru un pirmā iestudējuma autoru, lai arī ar režiju līdz tam nebija nodarbojies. Saukt sevi par režisoru Smiļģis negrasās – atklāšanas izrādi, ko skatās arī aukstajā zālē salstošais Rainis, viņš paraksta kā inscenētājs. "Dailes teātris vispirms uzskata teātri kā suverēnu mākslas veidu. Teātris necenšas pēc pilnīgas ilūzijas (un aktieris nav dzīves imitators), bet, lugu uzvedot, rāda mākslas īstenību, kas ir augstāka par dzīves īstenību," sludina Smiļģis. Viņš ievieš konsultantu sistēmu, un tajā ietilpst Burhards Sosārs, Felicita Ertnere un scenogrāfs Jānis Muncis, kurš bija arī viens no DT principu izstrādātājiem.

".. mīts par dabas apdāvināto, intuitīvo, nemācīto ģēniju, kurš tukšā vietā radīja savu fantastisko teātra vīziju, šķiet pārlieku naivs, ņemot vērā nepārprotamo Dailes teātra eksperimentālo meklējumu aktualitāti un saistību ar Eiropas teātru novatoriem modernistiem. [..] Smiļģim bija ne tikai apgarota fantāzija, bet arī visai pamatīga dzīves pieredze un plašas (ja arī ne dziļas) zināšanas par moderno Eiropas teātri," norāda Evita Mamaja.

1925. gads. Dekoratīvo mākslu izstādē Parīzē par inscenējumu maketiem un attēliem J. Muncis saņem Grand prix, Smiļģis – Zelta medaļas diplomu, Dailes teātrim – Goda diploms.

Laika vējos

1934. gads. Pēc maija apvērsuma DT darbs palikts zem politiskās lupas. Bet 1948. gadā jau LPSR Valsts Dailes teātra mākslinieciskais vadītājs E. Smiļģis ir pirmais no latviešu skatuves māksliniekiem, kurš saņēma PSRS Tautas skatuves mākslinieka goda nosaukumu. Apvainots formālismā, 1950. gadā Smiļģis tiek aizsūtīts uz Maskavu pamācīties K. Staņislavska sistēmu un sociālistisko reālismu. "Smiļģa aizlauztie spārni atgūst spēku tajā trīsstūrī, kas veido viņa mūža lielo rakstu – Šekspīrs, Šillers, Rainis," secina L. Dzene.

"Smiļģa teātris jaunajai varai bija par spilgtu, par atšķirīgu. [..] Taču objektivitātes labad jāatzīst, ka uz Smiļģa romantiskā teātra estētisko programmu spēcīgi sāka iedarboties arī cita veida laika spaids. 60. gadi nāca ar jauniem patiesības kritērijiem." Par Smiļģa pēdējo cēlienu L. Dzene liecina: "1964. gadā Eduards Smiļģis tiek atbrīvots no galvenā režisora posteņa. Pienāk 1965. – Raiņa jubilejas gads. Dailes teātra izvēle – Uguns un nakts. Smiļģis kā ēna klīst pa teātri. Pa Kultūras ministrijas un varbūt arī citiem gaiteņiem staigā, lūgdams uzticēt viņam šo pēdējo iestudējumu. [..] Smiļģa pēdējo cerību un pēdējo lūgumu Gunārs Binde iemūžina traģiskajā portretā, kas gūst atzinību pasaulē." Tagad tas klāj JRT brandmūri. Ieva Zole (Struka) skaidro: "Galveno režisoru maiņa 1964. gadā tomēr ir objektīva nepieciešamība, jo Smiļģa darbs teātrī 78 gadu vecumā jau top simbolisks. Tikai tolaik netika atrasta (un vai maz bija iespējams atrast?) īstā pieeja, lai pēc gadiem nevajadzētu spriedelēt par šo maiņu kā neētisku."

1966. gada 19. aprīlis. Mūžībā aiziet "pirmais un vienīgais latviešu teātra reformators, kurš radīja savu teātri".

Daile pēc Smiļģa

Galvenā režisora pienākumus pārņem DT 2. studijas audzēknis Pēteris Pētersons. Viņa pirmais lielais iestudējums jaunajā amatā – Raiņa Uguns un nakts. "Ar lomu sadalījumu, kurā teātra vadošie aktieri Vija Artmane un Harijs Liepiņš ir Laimdotas un Kangara lomā, Pētersons nostājas pret Dailes teātra "zvaigžņu sistēmu" un grib atjaunot teātri, kurā primārā ir režisora koncepcija." Pēdējais pabeigtais iestudējums – F. Dostojevska Idiots 1969. gadā. Pētersonam tika pārmests apolitiskums, bija sarežģījumi organizatoriskajos un saimnieciskajos jautājumos. "Neatkarīgi no tā, kā nosaukt notikumu virkni, kas sevī ierauj Pētersonu un Dailes teātri .., notikušais, pirmkārt, ir liecība viena cilvēka neaizsargātībai un mākslinieka tragēdijai padomju sistēmā."

1971. gadā par māksliniecisko vadītāju ieceļ režisoru Arnoldu Liniņu. Pirmais nozīmīgais iestudējums šajā amatā – V. Šekspīra Ričards III (1972). "Šī izrāde ir tiešs pierādījums A. Liniņa atkārtoti izteiktajai tēzei, ka viņš vēlas ienākt Dailes teātrī kā turpinātājs." 1987. gadā pēc Raiņa Induļa un Ārijas neveiksmīgā iestudējuma A. Liniņš atkāpās no galvenā režisora posteņa un ieteica šim amatam savu (DT 5. studijas) audzēkni Kārli Auškāpu.

Viņa ēra sākās ar A. Čaka poēmas Mūžības skartie iestudējumu, "kas vismaz uz laiku spēja saliedēt teātra kolektīvu". Pēdējais lielais K. Auškāpa iestudējums ir R. Blaumaņa Īsa pamācība mīlēšanā (2001). "Rodas iespaids, ka Kārlis Auškāps sevi kā mākslinieku ir iztukšojis, ka viņam negribas un arī īsti vairs nav ko mākslā teikt. Dramatisko situāciju padziļina traģēdija Kārļa Auškāpa personiskajā dzīvē," raksta Silvija Radzobe.

Kad Kultūras ministrija izsludina konkursu uz mākslinieciskā vadītāja vietu, Mihails Gruzdovs tajā nepiedalās. Viņu uzņemties teātra māksliniecisko vadību uzaicina, un šajā amatā viņš bija no 2002. līdz 2005. gadam, galvenais režisors – līdz 2009. gadam. Pirmais lielais iestudējums, mākslinieciskā vadītāja amatā esot, – A. Brigaderes Raudupiete, kur "režisora idejisko konstrukciju atdzīvina, miesā un asinīs apliecinot mirušas dvēseles augšāmcelšanās brīnuma iespējamību, Indra Briķe". Savu beidzamo sezonu kā galvenais režisors M. Gruzdovs uz lielās skatuves noslēdza ar M. Zālītes un U. Marhilēviča muzikālo drāmu Priekules Ikars, ko kritika atzīst par neveiksmi.

2009./2010. gada sezonu DT sāk bez galvenā režisora vai mākslinieciskā vadītāja. Šā gada februārī par direktoru Kultūras ministrija apstiprināja bijušo tehnisko direktoru Andri Vītolu, kurš bija pārņēmis teātra vadību pēc tam, kad no amata atstādināts tika Aivars Līnis. A. Vītols solīja, ka meklēs teātrim māksliniecisko vadītāju, un jau maijā kļuva zināms, ka tas atrasts turpat, teārī. Šo amatu uzņēmies scenogrāfs un DT galvenais mākslinieks Mārtiņš Vilkārsis. Šis laiks par vēsturi tikai top.

Citētie avoti: 20. gadsimta teātra režija pasaulē un Latvijā. R., 2002.; Teātra režija Baltijā. R., 2006.; Zole I. Pēteris Pētersons. R., 2000.; Radzobe S., Tišheizere E., Zeltiņa G. Latvijas teātris. 80. gadi. R., 1995.

***

VIEDOKĻI

Raimonds Pauls: Dailes teātris ir nacionālā bagātība

– Dailes teātris, tāpat kā Nacionālais teātris, ir mūsu nacionālā bagātība, tās ir mūsu kultūras bagātības. Ar šo teātri vienmēr bijuši saistīti ļoti izcili aktieri, dramaturgi. Viņiem visādi ir gājis un arī tagad iet dažādi. Bet tas ir viens no populārākajiem Latvijas kultūras centriem, ko daudz apmeklē arī mūsu lauku iedzīvotāji. Man arī bijis tas gods sadarboties ar šo teātri, un varu par to teikt visu labāko. Dabiski, ka šie krīzes periodi arī atsaucas uz teātri un ne tikai finanšu jautājumi, kas patlaban ir ļoti sāpīgi. Bieži arī mākslinieciskie jautājumi ir visai komplicēti. Bet – teātris kā tāds ir viena no mūsu vērtībām, kas jāsaglabā. Cik tad mums to nopietno stūrakmeņu ir? Plašām tautas masām šie divi teātri – Nacionālais un Dailes – ir tie stūrakmeņi.

Oļģerts Kroders: Džilindžers – šolaiku Smiļģis

– 20. gados Latvijas teātris nebija neko tālu ticis no Hermaņa Rodes-Ēbelinga un Jēkaba Dubura. Tas nav nekas ļauns, ļoti stabili. Faktiski Smiļģis sāka ar huligānismu, un tas Dailes teātrim jāsaglabā. Kā Spēlēju, dancoju Tots saka: "Es esmu pretnis." Kad mainīja galvenos režisorus, liela kļūda bija tā, ka Alfredu Jaunušanu atstāja Nacionālajā teātrī un Arnoldu Liniņu ielika Dailes teātrī. Liniņš smagi iekrita degradētajos slazdos. Strādājot ar amatieriem, viņš bija pratis noņemt nost latviešu teātrim raksturīgos uzspēlētos gājienus, un viņi parādījās kā dzīvi, darbīgi cilvēki. To viņš arī būtu izkopis Nacionālajā teātrī, jo bija daudz tuvāks šā teātra tradīcijām. Bet Jaunušans ar savu fantāziju un teātra uztveri bija tik tipisks Dailes teātra režisors. Abos teātros tajā laikā negāja. Un beidzās tas ļoti nesmuki – Liniņu izlingoja ārā no teātra.

Dailes teātrim ir raksturīga dullība. Sākot ar Smiļģi, pirmie teātra desmit gadi – tā ir nepārtraukta dullība, sākot ar mākslu un beidzot ar saimniecisko. Smiļģa parādi vispār ir fantastiska lieta.

Smiļģis bija ģeniāls, bet tikai vienā punktā, un viņam bija vajadzīgs viens, kas iedod pamatu. Vispirms bija Muncis, tad Skulme, Ertnere. Viņam vajadzēja, kas uzliek pamatu. Tad ienāca zālē, visu sajauca kājām gaisā, kas arī sava veida dullums. Smiļģa ģenialitāte slēpjas intuīcijā. Kāpēc Pētersons gribēja Smiļģa garā turpināt, bet iznāca Pētersona garā un nekā smiļģiska? Runcim bija simtprocentīgi un vēl vairāk attīstīta teorētiskā, racionālā domāšana un diezgan grūti ar tēlaino. Smiļģim bija otrādi – viņš nebija spējīgs jēdzieniski runāt, nemaz nerunājot par domāšanu, viņš sastāvēja no vienīgas tēlainās domāšanas. Ja Smiļģim vajadzēja pateikt, ka ziemā ir auksts, tad stāstīja veselu stāstu – kā ar Teodoru Valdšmitu gājuši pa Marijas ielu, nosaluši un iegājuši vienā krodziņā sasildīties. No tā vajadzēja saprast, ka ārā ir auksts. Smiļģa ģenialitāte – tā ir tēlainā domāšana, uz kuras veidojas neparasta fantāzija, un tai vajadzēja vienu atspēriena punktu, lai sāktu darboties. Dullums ir tas Smiļģa gars, kas tiešām tur plivinās joprojām. Tās dullības, paldies Dievam, viņos vēl sēž iekšā.

– Ir viedoklis, ka Smiļģa teātris ir miris līdz ar Smiļģi un visa tā mantojuma, tradīciju būšana tiek mākslīgi pievilkta.

– Protams, ka tagad ir cits Dailes teātris. Bet Dailes teātris tikmēr būs Dailes teātris, kamēr Smiļģa gars neizkūpēs pavisam, un tas nav vēl izkūpējis. To es izbaudīju uz savas ādas, kad taisīju Pūt, vējiņi! Esmu svēti pārliecināts, ja ar tādu pašu ieceri šo izrādi būtu veidojis vienalga kurā Latvijas teātrī, labi ja 60 procentu būtu iznākuši. Tur bija vajadzīga tā dullība, ka aktieri ir atsaucīgi uz jebkuru muļķību. Ir ļoti svarīgi tieši šinī idiotiskajā krīzes situācijā, lai katram teātrim ir sava, kā žargonā saka, seja. Liniņa nelaimīgajā laikā Dailes teātri un tolaik Drāmas teātri vairs nevarēja atšķirt. Vecais Smiļģa gars bija tas, kas noturēja to būšanu. Tagad lēnām tas pastiprinās. Tur paldies jāsaka Džilim, jo viņš ar savām dullībām to ļoti labi uztur. Ja nu kāds kaut cik atgādina Smiļģi, tad tas ir Džilindžers. Pateicoties viņam, iespējama Smiļģa gara restaurācija. Kamēr aktieriem būs spēja uzņemt visus vājprātus un ar prieku to putru jaukt un maisīt, tikmēr Smiļģa gars būs dzīvs. Ar Gruzdovu ir citādi, jo viņš pēc dabas ir pedagogs, nevis režisors. Tagad man ir zināmas cerības, ka Mārtiņš Vilkārsis kaut ko tajā virzienā mēģinās uzturēt. Viņam ir arī režisoriskā domāšana.

– Vai māksliniecisko vadītāju maiņa, tas, kā Dailes teātrī tas noticis, ir normāls teātra process, vai tomēr ir pamats runām par mistiku, Smiļģa lāstu?

– Tas ir absolūti normāls process. Katram kritiķim, ministram utt., ja aiziet viens liels gars, izcils režisors, ir doma, ka vajag turpināt viņa tradīcijas. Tas ir lielākais absurds, kāds vispār var būt. Es nevaru apzināti turpināt kādas tradīcijas, un neviens nevar turpināt manas tradīcijas. Katrs mākslinieks nāk ar savu "es". Tāpēc vienmēr tas process būs sarežģīts.