Izrāde Pinokio. Stāsts par pieaugšanu
«Tas, ka izrādes galvenais izteiksmes līdzeklis ir kauli, nenozīmē, ka stāsts ir par kapiem un nāvi. Tas nav nekas skumjš un drūms, gluži otrādi – mēs dauzāmies, meklējam šajā stāstā humoru, un tas notiek rotaļīgi viegli,» apgalvo Latvijas Leļļu teātra aktieris Edgars Kaufelds. Viņš šobrīd intensīvi strādā pie topošās izrādes Pinokio, kas būs nīderlandiešu izcelsmes režisora Jana Villema van den Bosa debija leļļu teātra žanrā.
Izrāde tiek iestudēta gan latviešu, gan krievu trupā, un tās pirmizrādes gaidāmas 6. martā Leļļu teātra Lielajā zālē.
Iestudējuma dramaturģiskais materiāls ir britu dramaturga un filmu scenāriju autora Lī Hola luga Pinokio piedzīvojumi pēc Kollodi pasakas motīviem, ko latviešu valodā tulkojis Raimonds Auškāps, bet krievu valodā – Dmitrijs Petrenko. Izrādes mūzikas autors ir komponists Raimonds Tiguls, savukārt horeogrāfiju izstrādājusi Inga Raudinga. Lomās (latviešu trupā): Edgars Kaufelds (Pinokio), Dana Lāce, Miķelis Žideļūns, Artūrs Putniņš, Santa Didžus, Dace Vītola, Arnita Jaunzeme un Anrijs Sirmais.
Šogad aprit 190 gadu kopš Pinokio autora Karlo Kollodi (īstajā vārdā – Karlo Lorencini) dzimšanas, kā arī 133 gadi kopš pazīstamās pasakas pirmā izdevuma. Pinokio ir slavenākais no Kollodi darbiem, kas savulaik iedvesmojis arī krievu rakstnieku Alekseju Tolstoju radīt stāstu Zelta atslēdziņa jeb Buratino piedzīvojumi.
Leļļu teātris aktualizē Kollodi radīto oriģinālo darbu, un tajā ietvertās idejas režisors Jans Villems van den Boss pasniegs visai neparastā redzējumā. Viņa iecere samērā krasi atšķiras no ierastajiem paņēmieniem, kā bērnu literatūra tiek pielāgota Leļļu teātra skatuves formātam. Tas attiecas gan uz vēstījuma dziļumu, gan uz tā vizuālo un skanisko risinājumu – labi pazīstamās itāļu pasakas galvenais varonis piedzimis nevis kā koka lelle, bet gan... kā skelets. Skeleti ir arī pārējie stāsta varoņi – Džepeto, Runcis, Lapsa, Circenis un citi. Saskaņā ar režisora ieceri izrādes mākslinieks un scenogrāfs Reinis Pētersons skatuves vizuālo risinājumu ieturējis askētiskā, melnbalti grafiskā stilā, un izrādē redzami gan aktieri skeletu kostīmos, gan no kauliem veidotas lelles.
Edgaram Kaufeldam šajā stāstā uzticēta Pinokio loma, bet viņš uzsver, ka tā nav titulloma. Jo, kā zināms, leļļu teātrī visi kopā stāsta stāstu un nereti vienu personāžu vada pat trīs, četri vai pieci aktieri. Un arī šo stāstu bez sadarbības ar saviem kolēģiem aktieris viens pats izstāstīt nevarētu.
Par ko ir stāsts? Izrādes režisors norāda, ka tas ir par pieaugšanu. Tāpat kā Alise Brīnumzemē, Burvis no Oza zemes, Ansītis un Grietiņa, kur stāsta galvenais varonis apjauš cilvēciskās vērtības un apzinās atbildību par to saglabāšanu. Un arī šī stāsta uzmanības centrā ir jautājumi, ko nozīmē pieaugt, ko nozīmē būt cilvēkam.
«Pinokio piedzimst naivs, tīrs un kristāldzidrs. Tā viņš skatās uz pasauli, tāds viņš iziet uz ielas, sabiedrībā un... aplaužas. Viņš pamazām uzzina, ko drīkst un ko nedrīkst, viņš savā ceļā piedzīvo gan briesmas, gan skumjas, gan dažādus smieklīgus pārpratumus un caur to visu attīstās un pieaug. Katrā ziņā viņš iegūst diezgan skarbu dzīves rūdījumu,» – tā par savu jauno lomu stāsta Edgars Kaufelds. Viņam šīs sajūtas, protams, ir pazīstamas no savas pieredzes, un pavisam nesen viņš ar tām saskārās vēlreiz – kad savu dēlu Tomu (2) pirmoreiz aizveda iepazīt bērnudārzu. «Man viņš bija jāatstāj telpā ar citiem bērniem. Tur viņš sāka socializēties un iepazīt noteikumus, kas valda šajā pasaulē. Protams, man kā tētim gribas viņu maksimāli pasargāt, lai viņš šīs dzīves traumas negūst uzreiz, lai vispirms nostiprinās savs patiesais pamats. Tāpēc mums ģimenē šobrīd ir būtiski atrast labu bērnudārzu,» stāsta Toma tētis, piebilstot, ka viņa dēls vēl ir par mazu stāstam par Pinokio – uz šo izrādi tiks gaidīti bērni no sešu gadu vecuma.
«Man ļoti patīk darbs pie režisora Jana Villema van den Bosa, jo viņam ir pilnīgi savādāks darba stils un metodes, cita sapratne par leļļu teātri, un tas, kā viņš strādā ar tekstu, mums visiem ir pilnīgi jauna pieredze. Tas ir savādāk un ļoti interesanti,» aizrautīgi stāsta Edgars Kaufelds. Un viņš aicina skatītājus nebaidīties no kauliem, jo tie ir tikai citāds izteiksmes līdzeklis, lai šo stāstu izstāstītu kā rotaļu.
Starp citu, izrādes režisors esot iedvesmojies no Volta Disneja 1926. gadā tapušās multiplikācijas filmas par skeletu deju Silly symphony, un tās jautro atmosfēru viņš centies pārnest uz skatuves. Un tas nozīmē, ka izrādē netrūks ne dziesmu, ne itāļu commedia dell’arte elementu, ne arī tradicionālo leļļu teātra brīnumu (marionetes, priekšmetu lidināšanās gaisā u.c.), tomēr vissvarīgākā būs Pinokio pārvērtība par īstu zēnu. Un izrādes radošā komanda cer, ka stāsts par Pinokio neatstās vienaldzīgus arī pieaugušos.