Ir literārie darbi, kuri teju vienlīdz emocionāli atdzīvojas kā grāmatas lappusēs, tā uz skatuves dēļiem. Taču ir arī tādi sižeti, kuru sirreālo iedabu spēj atdzīvināt vienīgi lasītāja neierobežotā fantāzija, savukārt teātra piesaiste konkrētajai vietai un laikam neglābjami piezemē rakstnieka fantāzijas lidojumu. Mihaila Bulgakova darbs "Meistars un Margarita" nenoliedzami pieder pie otrās kategorijas.
Esmu smalks krievu literatūras gardēdis, kam augstākā no baudām ir lasīt Mihaila Bulgakova, Fjodora Dostajevska vai Nikolaja Gogoļa darbus, kurus caurstrāvo deviņpadsmitā gadsimta estētika, krievu buržuāzijas smalkums un revolūcijas laika neprāts. Esmu sava veida "heavy user" visam, kas attiecas uz krievu "zelta laikmetu" literatūrā un dramaturģijā- sākot ar Sergeju Eizenšteinu un beidzot ar Andreju Tarkovski kinematogrāfā, vai sākot ar Ļevu Tolstoju un beidzot ar Viktoru Peļevinu literatūrā. Tādēļ uz Indras Rogas "Meistaru un Margaritu" raugos caur sava veida "dīvāna-eksperta" prizmu.
Nenoliedzami, "Meistara un Margaritas" iestudējums jau pats pēc savas būtības ir liels notikums, jo līdz šim neviens Latvijas teātris nekad ko tādu nav pat mēģinājis paveikt. Tas gan, šķiet, ir pašsaprotami, jo Mihaila Bulgakova darba sižetiskie pavērsieni kā arī emocionālās spriedzes pakāpe ir tik vienrezīga, ka spēj šo darbu ierindot unikālu parādību sarakstā. Tiesa, šī literārā darba unikalitāte pieprasa no skatītājiem to pietāti, ko sevī iemieso baltie auduma cimdi, ar kuriem muzeju darbinieki pieskaras savu krātuvju vērtīgākajiem darbiem. Proti - par teātra apmeklētāju "baltajiem cimdiem" bija jākļūst vismaz elementārām priekšzināšanām par to, kas pasaules literatūras vēsturē ir Mihaila Bulgakova darbs "Meistars un Margarita". Savukārt par šī darba saturisko līniju es pat klusēju. Bez šīm elementārajām priekšzināšanām varēja uzskatīt, ka četras stundas skatītāju zāles mijkrēslī ir pavadītas neglābjami bezjēdzīgi.
Pirms neilga laika man laimējās apmeklēt Jauno Rīgas teātri, novērtējot Ilfa un Petrova "12 krēslu" iestudējumu Alvja Hermaņa interpretācijā. Atceros cik ļoti biju pārsteigta, kad apjēdzu, ka liela daļa publikas Ostapa Bendera, kā man šķita, spārnotos izteicienus uztvēra ar neviltotu sajūsmu, kurā nebija noslēpjams pirmreizīgums un kaut kā jauna iepazīšana. Proti, pār mani nāca apjausma, ka daļa skatītāju nepārzina "12 krēslu" sižetu un uz skatuves notiekošo uztver nevis kā interpretāciju, bet gan kā pirmatklājumu. Lai gan no vienas puses tas šķita nonsenss, taču no otras puses es šo auditorijas daļu pat nedaudz apskaudu. Pirmkārt, tiem, kuri pieraduši pie "klasiskā" Ostapa Bendera, bija jāizcīna pamatīga cīņa pašam ar sevi, līdz saprāts pieņēma un akceptēja Alvja Hermaņa redzējumu par šo literāro tēlu. Otrkārt, sižetiskie pavērsieni un dzirkstošais humors vienmēr vislabāk ir baudāms savā pirmreizīgumā, iekams pieredzes nomākts saprāts šo patiesi ģeniālo darbu uztver jau ar sava veida viszinības vīzdegunību.
Taču ar "Meistaru un Margaritu" situācija ir diametrāli pretēja. Man bija patiesi žēl to skatītāju, kas izrādes starpbrīdī mēģināja "ķert" programmiņas, alkaini cerot, ka tajās - kā operas libreta atstāstījumā - būs sagremots sižets un izstāstīta notikumu fabula. Teātra foajē bija dzirdama ne viena vien replika par to, ka nav īsti saprotams, kas uz skatuves notiek un kāds ir sižetiskais stāsts. Taču, piedodiet. Tiem, kuri pārzina "Meistara un Margaritas" fabulu, jau pirms teātra kurpju uzvilkšanas bija skaidrs, ka uz skatuves notiekošais būs kā prāta spēle, kā sarežģīts konteksts nevis elementārs teksts. Tas ir līdzīgi kā ar Sabiles vīna baudīšanu. Ja nezini stāstu par galējo Ziemeļu punktu, tad glāzē ielietā dzira šķiet etiķī sagājusi vīnogu sula. Bet, zinot kontekstu, šī vīna baudīšana iegūst diametrāli pretēju pieredzi.
Otra atziņa, noskatoties I. Rogas izrādi, skan šādi - nevajag mēģināt uzlabot to, kas no dabas ir radīts perfekts. Proti, lai kādas pūles arī tika ieliktas teātra iestudējumā, tomēr tā bija vien blāva atblāzma tam, ko, lasot Mihaila Bulgakova darbu grāmatas lappusēs, spētu uzburt katra lasītāja individuālais iztēles teātris. Es, gan, neko citu arī negaidīju. Jo jau pašos pamatos nebija skaidrs - kā režisorei varētu izdoties saprotamā, katram skatītājam viegli uztveramā formā atreferēt Mihaila Bulgakova sarežģīto darba uzbūvi, kurā savijas divi paralēli notikumi - ar Meistaru un ar Jēzu Kristu -, divi paralēli gadsimti Krievijā un Izraēlā, divas paralēlas dimensijas - dzīvokļa kvadrātmetri Dārza šķērsielā un Sātana balle šī dzīvokļa paralēlajā dimensijā. Te, gan, jāpiebilst, ka I. Roga balles jautājumu atrisināja ar labas gaumes piegaršu, netieši tajā iesaistot ikvienu skatītāju, kurš izrādes starplaikā laiski pastaigājās teātra foajē.
Trešā atziņa - režisorei būtu bezgala skumji, saprotot, cik liela daļa skatītāju nespēj baudīt šīs izrādes trešo un ceturto slāni, jo neglābjami netiek galā ar pašu pirmo, virspusējo apvalku - proti, sižetu. Un tur jau kļūst bezjēdzīgi cerēt, ka tiks piedzīvotas jaunas atklāsmes vai uzjundīti jauni pārdzīvojumi, jo, nespējot saprast no kurienes Dārza ielas dzīvoklī pēkšņi parādās Romiešu prokurators vai kādēļ uz paklāja gulošais vīrs pēkšņi murgo par Jaltu, skatītājs diez vai iedziļināsies jautājumā - vai "nelabā dzīvokļa" prototips varētu būt bijis Mihaila Bulgakova sievas dzīvoklis Rīgā un vai Indra Roga pareizi darīja, ka pirms šī iestudējuma devās pie garīdznieka, lūgt svētību. Un vai Latvijas teātra veikumu varētu piemeklēt tāds pats liktenis kā vairākus citus iestudējumus, kuros iesaistītie aktieri visu mūžu nožēlo, ka reiz piekrituši šīm lomām.