Ko lasa latvieši

Arno Jundze schedule5.mai 2014

LTV šova Lielā lasīšana balsojums atklāj mūsu lasīšanas paradumus.

Lai gan Latvijas Televīzijas šova Lielā lasīšana galvenie notikumi gaidāmi tikai rudenī, interese, kas pēc šā raidījuma starta un balsošanas par savu mīļāko grāmatu uzviļņojusi Latvijas sabiedrībā, liecina, ka raidījums trāpījis, uzrunājot tos, kuri mīl grāmatas.

Publiskas sarunas par latviešu lasīšanas paradumiem nav bijis jau ļoti sen. Ja neskaita dažādas profesionāļu vides un specifisku nišu aptaujas, var teikt, ka pārredzamā pagātnē tās nav bijis vispār. Nebūtu korekti, ja, būdams projektā iesaistīts, slavētu vai kritizētu pašu raidījumu, tomēr šova laikā savāktā statistika, ko apkopojis Roberts Ķīlis, nerada nekādu interešu konfliktu. Informācija ir pietiekami objektīva – tai vērts veltīt lielāku uzmanību.

Kas lasa

Balsojums par mīļāko grāmatu Top 100 apgāza iesīkstējušo viedokli, ka Latvijā lasot vien pensionāri un īpatņi, kas nedraudzējoties ar datoru. Apmēram no divdesmit četriem tūkstošiem balsojumu, kas saņemti kopā – gan internetā, gan telefonbalsojumā, gan pa pastu un grāmatnīcās – 56,99% balsotāju ir jaunāki par 40 gadiem. Vecumā no 50 līdz 60 gadiem balsotāju bijis vien 13,95%, bet tālāk balsotāju līkne strauji iet lejup. Grupa līdz 70 gadiem veido vairs tikai 6,29% no balsotāju skaita. Savukārt 2,16% balsotāju ir bijuši vecāki par astoņdesmit gadiem.

Var droši apgalvot, ka balsojumu šoreiz uztaisīja jauni cilvēki vecumā līdz četrdesmit (15,98% – jaunāki par 20 gadiem), un te nu ir jautājums, uz kuru Lielā lasīšana tiešu atbildi nesniedz, jo anketās tāds netika iekļauts. No kurienes ir šī jauno cilvēku aktivitāte laikā, kad nopietni onkuļi un tantes sūrojas, ka mūsdienu skolas bērni nelasot vispār? Vienīgais racionālais skaidrojums, kas jāpieņem ar pietiekami lielu pārliecību, ir fakts, ka daudzi no aktīvajiem Lielās lasīšanas balsotājiem, visticamāk, savulaik piedalījušies Latvijas Nacionālās bibliotēkas Bērnu literatūras centra rīkotajos Bērnu žūrijas balsojumos. Protams, ka tie, kas šo kustību iesāka, tagad jau sen no Bērnu žūrijas vecuma izauguši, tomēr vēlme lasīt un vērtēt grāmatas ir palikusi. Secinājums šeit uzprasās ļoti vienkāršs – Bērnu žūrijai un tai līdzīgām lasīšanas veicināšanas programmām ir nepieciešams vēl nopietnāks atbalsts, nekā tas ir līdz šim. Bērnu žūrija darbojas ārkārtīgi efektīvi, un tajā ieguldītie līdzekļi atmaksājas. Bērnu žūrija ir tā, kas noturēs virs ūdens grāmatu industriju arī nākotnē.

Mērķauditorija

Krietni bēdīgāka Lielās lasīšanas balsošanas statistika izskatās dzimumu šķērsgriezumā. Sievietes nepārprotami dominē, jo vairāk nekā 80% balsotāju ir daiļā dzimuma pārstāves. Šāda sieviešu aktivitāte, protams, priecē, tomēr neatbildēts paliek jautājums – kur palikuši vīrieši? Nedabiskajai balsotāju proporcijai, no grāmatu tirgus viedokļa raugoties, varētu būt arī tālejošas sekas – jau tagad mūsu grāmatveikalos dominē literatūra, kas galvenokārt adresēta sievietēm. Ja vīrieši šādā garā turpinās, viņi pēc gadiem desmit vairs netiks vērtēti nopietni kā grāmatu pircēji. Līdz ar to saruks vīriešiem interesantas lasāmvielas piedāvājums. Vienīgais mierinājums te varētu būt tas, ka vecuma grupā no 20 līdz 30 gadiem parādās relatīvi daudz vīriešu – viņu ir tikai nedaudz mazāk nekā trīsdesmitgadnieku grupā sieviešu. Tomēr klasiskā amerikāņu panākumu formula, ja vēlaties uzrakstīt bestselleru, tad jums jāprot uzrunāt mājsaimnieces vecumā no 25 līdz 45 gadiem, droši vien ir attiecināma arī uz Latviju. Pragmatiski domājot, ja rakstnieki grib dzīvot no sava darba, viņiem jāraksta mīlas romāni.

Iespējams, ka zemais vīriešu balsotāju un līdz ar to arī grāmatu lasītāju īpatsvars ir sakne dziļākai problēmai, par ko Latvijā lasīšanas veicināšanas pasākumos runā jau sen un ko parāda arī starptautiski pētījumi. Vienkārši sakot, puiši pēc piektās klases strauji zaudē jebkādu interesi par lasīšanu. Šī turklāt nebūt nav nekāda literatūras skolotāju problēma, kā daudziem tas varētu šķist. Mūsu topošie vīrieši līdz piektajai klasei labākajā gadījumā apgūst lasīšanas pamatiemaņas. Pēc tam tās tālāk neattīstot, viņi vēlāk nebūs konkurētspējīgi darba tirgū. Par prestižajām profesijām te vispār nav ko runāt, cilvēks, kurš ar grūtībām saprot, ko lasa, ir bezcerīgi nolemts apsarga vai meln-strādnieka liktenim.

Balsojuma īpatnības

Ja aplūko nospiedošo jaunu cilvēku pārsvaru Lielās lasīšanas balsojumā, tad, protams, vietā ir arguments, ka vecākās paaudzes lasītāji ne visai labi pārvalda datoru, turklāt mūsu interneta lielvalstī ne jau katram ir tā pieslēgums. Tiešām, nav jau arī Mikrofona aptaujas zelta laiki! Mūsdienās balsot, izmantojot pasta starpniecību, iepriekš izgriežot anketu no avīzes, ir pietiekami dārgs un laikietilpīgs pasākums. Turklāt daudzas mazās Latvijas pasta nodaļas ir likvidētas, savukārt grāmatnīcas pieejamas galvenokārt Latvijas lielākajās pilsētās. Iespējams, ja nebūtu šo šķēršļu, gados vecāku balsotāju īpatsvars būtu ievērojamāks, tomēr tā jau nav tikai šīs aptaujas problēma vien, ka cilvēki pēc 40 gadu vecuma ļoti strauji izlido no aprites. Viņi skaitās veci un neperspektīvi, kaut gan statistika rāda, ka Latvijas iedzīvotāji aizvien vairāk noveco un tā ir mūsu sabiedrības galvenā daļa, pret kuru modernais dzīves ritms izturas tik nevērīgi.

Taisnības labad jāpiebilst tomēr, ka arī balsošana internetā nebūt nebija tik vienkārša. Procedūra bija ļoti sarežģīta. Lai to paveiktu, nācās autorizēties un vērt vaļā savu e-pastu, kas izslēdza iespēju simtiem reižu klikšķināt balsošanas pogu no vienas adreses. Pēc gadījuma, kad hakeri uzlauza Kilograma kultūras balvas balsojuma mājaslapu, drošības pasākumi šajā ziņā bija pietiekami stingri. Varbūt pat netipiski stingri mūsdienu TV šovu praksei Latvijā, kur parasti gaisā virmo sms formāta telefona maksas triecienbalsojumi, kas pašu balsojumu nereti pārvērš sacensībā par to, kurš pēc šova apmaksās lielāko telefona rēķinu.

Jāpiebilst, ka arī paši balsotāji Lielajā lasīšanā bija ļoti godīgi. Esmu piedzīvojis gadījumus, kad man zvanīja vai nāca klāt uz ielas, vaicājot – vai drīkstot nobalsot otrreiz, jo, pirmajā reizē balsojot, kaut kas iznācis ne īsti tā, kā gribēts, un domas mainījušās. Diezin vai kaut ko tādu jelkad piedzīvos dažādo fabriku rīkotāji.

Aicinājums nobalsot par piecām mīļākajām grāmatām vienkāršs var šķist vien lasītājiem ar nelielu lasīšanas pieredzi. Tas, ko parāda debates ārpus ētera – daudziem literatūras cienītājiem sava personiskā piecu grāmatu topa izveidošana kļuva par teju vai visu dzīves vērtību pārvērtēšanu. Citi pat nespēja to izdarīt, apgalvojot, ka piecas grāmatas esot par maz. Diemžēl jāņem vērā arī tas, ka balsu skaitīšanas resursi nav neierobežoti.

Esmu saņēmis vēstules, kuru autori raksta par grāmatām, kam bijusi īpaša loma viņu dzīvē. Šie stāsti ir ļoti aizkustinoši un sirsnīgi – turklāt katram sava grāmata. Kā teica viens lasītājs: «Es kā nostājos pie grāmatplaukta, tā visa dzīve man gar acīm nozibēja. Kā lai izvēlas, kuras ir tās piecas mīļākās grāmatas, jo mīļāko un manā dzīvē nozīmīgo grāmatu ir ļoti daudz?»

Domāšanas process un diskusija, ko izprovocēja Lielā lasīšana, ir viens no šīs akcijas lielākajiem panākumiem.

Par ko balso

Kā pagājušajā nedēļā raidījumā Nacionālie dārgumi, kas bija veltīts mūsdienu latviešu lasīšanas paradumiem, norādīja autoritatīvie eksperti – Latvijas Nacionālās bibliotēkas direktors Andris Vilks un literatūrzinātnieks Raimonds Briedis –, kas paši savulaik piedalījušies vai organizējuši socioloģiskus pētījumus par lasīšanas tradīcijām, balsojuma unikalitāte ir tā, ka tas fiksē situāciju, kāda sabiedrībā bijusi balsojuma brīdī. Ja patur prātā uzdoto jautājuma formulējumu «mīļākā grāmata», tad 2014. gada sākums uzrāda vairākas īpatnības. Pirmā no tām – fantāzijas žanra lielais īpatsvars – par to balsojuši 11,2% no visiem balsotājiem, tas, starp citu, ir vairāk nekā vēsturiskajam žanram (10,87%)! No vienas puses, šī statistika apstiprina pasaules tendences. No otras puses, tā varētu kļūt par pamudinājumu pašmāju autoriem, izdevējiem un tulkotājiem – šajā nišā ir pieprasījums. Ir vēl arī trešā puse. Fantāzijas žanrs sācis izkonkurēt stabilo vīriešu literatūru – jau pieminēto vēsturisko žanru, arī kriminālžanru, kas ar savu 4,51% ir tikai nedaudz populārāks par «nepopulāro» dzeju (3,27%). Neko daudz labāk nav klājies piedzīvojumu žanram, ko vairāk par savējo uzskata vīrieši (7,59%). Toties stabili augsta vērtība balsojumā ir mīlas žanram – 24,45%, tomēr no tā daudz neatpaliek bērnu literatūra – 22,10%. Spriežot pēc balsojuma, ziedu laiki beigušies daiļdarbiem, kas raugās ezotērikas virzienā (5,34%).

Interesanti, ka lasītāji nepārprotamu priekšroku devuši grāmatām, kas izdotas pēc 1990. gada. Tās veido gandrīz pusi no visiem balsojumiem (45,85%). Par pēckara posmā izdotajiem darbiem balsojuši vien 31,4%, bet par senākiem darbiem 22,74%. No šejienes var secināt, ka mūsdienās tiks lasīti vien tie klasiķi, kuru darbi piedzīvos jaunus izdevumus. Cerēt, ka tiks izvēlētas vecas grāmatas, nav īpaši nopietni. Argumenti, kāpēc tā, te ir visai dažādi. Nav mazsvarīgs arī tīri praktiskais viedoklis, ka lasīt PSRS laikos drukātās latviešu grāmatas mūsdienās ir tīrās mokas. Burti sīki, lapas dzeltenas, iesējumi jūk ārā.

Saskaņā ar Lielās lasīšanas nolikumu nedrīkst atklāt, kādās vietās ierindojušās pirmā simtnieka grāmatas, tomēr ir iespēja runāt par trim savu žanru balsojuma līderiem. Interesanti, ka visos trijos gadījumos vietu simtniekā šiem autoriem nodrošināja tieši balsotāju pamatauditorija. Par Imantu Ziedoni balsotāji galvenokārt (52,03%) ir jaunāki par 40 gadiem. Liela piekrišana šim autoram bijusi grupā no 40 līdz 50 gadiem – 20,28%. Tradicionālie vecāko paaudžu Ziedoņa fani te palikuši nepārprotamā mazākumā. Kā arguments par labu Imanta Ziedoņa popularitātei tiek minēta veiksmīgā Imanta Ziedoņa kampaņa pērn, svinot dzejnieka jubileju. Bet kurš gan liedz šādi popularizēt arī citus latviešu autorus? Paši redzat, cik tas ir efektīvi!

Bada spēļu triloģija simtniekā iekļuvusi, pateicoties sieviešu balsīm (80,39% no visiem balsotājiem). Par jaunu sieviešu literatūru Latvijā kļuvuši arī Ēriha Marijas Remarka romāni. Interesanti, ka divdesmitgadnieku un trīsdesmitgadnieku grupas ir nodrošinājušas šim autoram vairāk nekā pusi balsu (attiecīgi 31,97% un 19,86%). Savukārt tie, kam par Remarku lielā jūsma bija padomju laikā, par šo autoru balsojuši salīdzinoši maz, aiz borta atstājot vēl divus mīlētus padomju laiku elkus – Džeku Londonu un Ernestu Hemingveju. Remarka gadījums apliecina arī to, ka jaunā paaudze labprāt lasa klasiskus tek-stus, ja vien tie izdoti mūsdienīgā noformējumā. Ar Džeku Londonu un Ernestu Hemingveju pēdējos gados šajā ziņā ir diezgan trūcīgi.

Lielās lasīšanas balsojums pārliecinoši pierāda, ka nav taisnības tiem, kas apgalvo – latviešu oriģinālliteratūru neviens nelasa. No visām iebalsotajām vairāk nekā trīstūkstoš grāmatām 31,18% ir oriģinālliteratūra. Šis rādītājs uzskatāms par visai augstu, ja ņem vērā to, kādas oriģinālliteratūras un tulkojumu proporcijas pēdējos divdesmit gados valdījušas latviešu grāmatu tirgū. Balsojums neuzrāda, ka oriģinālliteratūra nebūtu konkurētspējīga, tomēr pie tās pasniegšanas joprojām ir jāpiestrādā, jo konkurēt ar starptautiskos tirgos pārbaudītām grāmatām mūsējiem ir grūti.

Dzirdēti arī izteikumi, ka Top 100 iebalsoti lielākoties klasiķi, turklāt darbi, kas diezin vai ir mīļākie, bet skolā par svarīgiem dēvētie. Tādā gadījumā tas parāda, ka vismaz savulaik literatūras mācīšana latviešu skolās bijusi pietiekami efektīva, tomēr, visticamāk, tas apliecina, ka nomest no svariem tādus autorus kā Vilis Lācis, Anna Sakse vai Andrejs Upīts tomēr ir pāragri – sabiedrībai drīzāk jāatbrīvojas no sociālpolitiskiem piņķeriem, kas apvij divdesmitā gadsimta latviešu literatūru.

Un vēl balsojums neuzrāda to nožēlojamo tēvzemes dalīšanu, ko savulaik mēģināja rosināt daži autori, kas uzskatīja, ka tieši viņi ir tautā iemīļotākie un visvairāk lasītie. Mūsdienu lasītājam ir diezgan vienalga, vai grāmata izdota Lata romāna sērijā vai intelektuālā izdevniecībā. Balsots ir par ļoti dažādiem autoriem, bet simtniekā iekļuva gan vairāk nekā pirms simt gadiem sacerēti darbi, gan tādi, kas izdoti pavisam nesen. Domāju, ka jebkurš latviešu autors, kas iekļuvis Lielās lasīšanas mīļāko grāmatu nebeidzami garajos sarakstos, var būt apmierināts par šādu iznākumu, jo konkurence bija neprātīgi liela un kaut ko sarunāt ar balsotājiem – praktiski neiespējami.

Kaimiņos

Mēneša sākumā šo rindu autoram bija iespēja nolasīt savu ziņojumu par Lielās lasīšanas pirmo pieredzi starptautiskā Ziemeļvalstu un Baltijas valstu literatūras forumā, kas norisinājās Tallinā, Igaunijas Nacionālajā bibliotēkā. Lai gan tas fokusējās uz bērnu un jauniešu literatūru: Children Literature: Who Cares Who Reads?, tomēr daļa runātāju skatījās uz lietām plašākā vērsumā un runāja par lasīšanas situāciju un popularizāciju vispār. Kas attiecas uz bērnu un pusaudžu literatūras modi, forumā pavisam nopietni izskanēja kritika jebkādiem sabiedrības mēģinājumiem diktēt autoriem, kā viņiem būtu jāraksta un par kādām tēmām jārunā. Runāt un rakstīt drīkst par visu, tomēr autoriem ir jābūt atbildīgiem par to, ko viņi dara – tas varētu būt šīs diskusijas galvenais rezultāts. Bibliotekāri no Ziemeļvalstīm un Igaunijas demonstrēja visdažādākos lasītāju ieinteresēšanas paņēmienus – sākot no suņu terapijas, kas palīdz disleksijas gadījumos, līdz supermodernām bibliotēkas formām, kurā centrālā vieta ir atvēlēta nevis plauktiem, bet lasīšanas piedzīvojumiem un iespējām. Šīs bibliotēkas, starp citu, darbojas 24 stundu režīmā, un neviens bibliotēkas darbinieks naktīs tajās nedežūrē. Tāpat interesanti bija uzklausīt to, ka bibliotēkas daudzviet atsakās no vēl nesenā pagātnē tik modernajām DVD un CD bibliotēkām, kas arī Latvijā tika dēvētas par bibliotēku gaišo nākotni, noniecinot klasisko papīra grāmatu.

Lielās lasīšanas kontekstā ļoti interesanta ir Igaunijas pētnieku veiktā aptauja Igaunijas skolās. Tajā piedalījās 900 respondentu no visas valsts vecumā no 7. līdz 11. klasei. Ja dažs ironizē par Lielās lasīšanas Top 100, sakot, ka tur jau esot tikai skolā mācīta klasika un trīs viņam interesantas grāmatas, tad igauņu jauniešu piecu populārāko autoru saraksts ir šāds: pirmā vieta – Andruss Kivirehks, otrā – Antons Hansens Tamsāre, trešā – Agata Kristi, ceturtā – Terijs Prečets, piektā – Ērihs Marija Remarks.

Savukārt, ja runā par mīļāko grāmatu piecnieku, līderis ir romānu sērija par Hariju Poteru. Kā otrs tiek minēts Antona Hansena Tamsāres Zeme un mīlestība. Trešais ir Andruss Kivirehks ar grāmatu Rehepapp. Ceturtā ir Aidi Vallikas Ko darīt, Anna? Savukārt piektais – Ēriha Marijas Remarka romāns Rietumu frontē bez pārmaiņām. Nu, ko – Remarks ir visur!

Arī šajā aptaujā tika runāts par meiteņu un zēnu auditoriju. No visa pieminētā piecnieka zēni par savu rakstnieku atzinuši vienīgi Kivirehku un apmēram uz pusēm dalās Harija Potera cienītāju dzimums. Pārējās grāmatas un autorus par saviem dēvējušas galvenokārt meitenes. Te gan jāņem vērā, ka Aidi Vallikas grāmata par Annu ir klasiska meiteņu lasāmviela pēc definīcijas.

Klausoties igauņu kolēģu ziņojumu, nācās secināt, ka, veidojot līdzīgas aptaujas – vienalga, vai tās būtu socioloģiski precīzas vai populāras kā Lielās lasīšanas gadījumā –, ir jārēķinās, ka šajos topos noteikti parādīsies «garlaicīgā» klasika. Kaut vai tāpēc, ka skolā tā jālasa visiem un reižu pa reizei izrādās – tik slikta jau nemaz tā nav. Tāpēc, lai kā par to vīpsnātu intelektuāļi, bez Mērnieku laikiem mēs tālu netiksim. Vai varbūt otrādi – no Mērnieku laikiem nekur tālu prom neesam aizgājuši. Turklāt arī Top 100 ir tikai Lielās lasīšanas starpposms. Nupat noslēdzies balsojums par mīļāko grāmatu Top 21, kādi būs tā rezultāti, uzzināsim pēc tam, kad tiks saskaitītas balsis internetā, grāmatnīcās un pasta balsojumā. Tad jau varēs skatīties turpinājumu un debatēt par to, kāds ir šā balsojuma pienesums mūsdienu lasīšanas procesos.

***

Daiļliteratūras veidi un žanri (%)

Dzeja 3,27

Bērnu 22,1

Kriminālā 4,51

Vēsturiskā 10,87

Fantastika 11,12

Mīlas 24,45

Īsproza 5,17

Ezotērika 5,34

Piedzīvojumu 7,59

Citi 4,84