Uzlikt krustu abās pusēs kritušajiem
Vēsturnieku Uldi Neiburgu aicināju uz sarunu trīs iemeslu dēļ. Viņš ir viens no autoriem projektam (Divas) puses. Latviešu kara stāsti, kas, īstenots grāmatā, ieguva pirmo LTV raidījuma 100 g kultūras gada balvu Kilograms kultūras. Jāatgādina, ka šīs balvas ieguvējus noteica tikai skatītāju balsojums un Latvijas skatītāji par grāmatu (Divas) puses. Latviešu kara stāsti nobalsoja vairāk nekā pārliecinoši. Uldis Neiburgs ir arī viens no tiem Latvijas Okupācijas muzeja pētniekiem, kas pētījis nacionālo pretošanās kustību, bet muzejā glabājas unikāli ar Broņislavas Martuževas vārdu saistīti dokumenti. Tāpat tuvojas 16. marts – leģiona piemiņas diena, ap kuru jaunāko laiku vēsturē lauzts daudz šķēpu.
– Kāpēc šī grāmata tapa tāda, kāda tā ir – abu pušu karavīri vienos vākos?
– Grāmata (Divas) puses. Latviešu kara stāsti tapa valsts pētījumu programmas Nacionālā identitāte ietvaros. Mūsu projekts Latvijas sociālā atmiņa un identitāte ir mazbudžeta projekts, to vada profesore Vita Zelče. Nodarbojamies ar daudzām lietām – šis patiesībā bija tāds blakusprodukts. Karavīru dienasgrāmatas ir diezgan unikāla lieta. Tās ir ļoti maz saglabājušās un arī tikpat kā nav publicētas. Padomju pusē dienasgrāmatas oficiāli nedrīkstēja rakstīt. Vācu pusē, piemēram, ja arī rakstīja, tad, nonākot padomju gūstā, cilvēki tās izmeta, vai arī dienasgrāmatas tika atņemtas. Pēdējos gados Rietumos un arī Krievijā šādas dienasgrāmatas ir publicētas un tas radījis lielu lasītāju atsaucību. Apzināti salikām vienā grāmatā abas puses, kas tādas ir nosacīti, tāpēc likām «divas» iekavās. Vācu pusē, padomju pusē, bet viņi ir latviešu karavīri. Abi režīmi viņus nostādīja vienu pret otru. Grāmatā karavīri dzīvo kopīgu dzīvi – tekstos, fotogrāfijās, mūsu pētījumos.
– Vai visas pieejamās karavīru dienasgrāmatas ir apzinātas, vai varbūt pētniekiem te vēl ir daudz darba?
– Lai izvēlētos tās dienasgrāmatas, kuras publicējām, apzinājām lielāku kopumu. Esam rēķinājuši, ka abās pusēs varbūt varētu būt kādas vairāk nekā 20 dienasgrāmatas pa visu Latviju: privātkolekcijās, Kara muzejā, Okupācijas muzejā. Sarkanarmiešu dienasgrāmatas nāk no Latvijas Valsts arhīva. Avots ir diezgan unikāls, mēs Okupācijas muzejā būtu priecīgi, ja cilvēki, kuri tās glabājuši ģimenēs, būtu ar mieru tās atstāt mums. Kāpēc tas ir svarīgi? Visu pēckara laiku par Otro pasaules karu ir dominējusi «lielā vēsture». Tā ir politiķu, ģenerāļu un pulkvežu vēsture. Mūsu grāmatā ir seši karavīri. Vienkārši cilvēki, viņu izjūtas. Tas ir pateicīgs sociālās vēstures pētniecības objekts, turklāt dod cilvēcisko, emocionālo «ierakumu patiesību». Parāda, ka cilvēki ir skrūvītes lielajā kara mašinērijā neatkarīgi no tā, kurā pusē viņi ir.
– Padomju armijā dienasgrāmatas rakstīt bija aizliegts, arī vācu pusē tas varēja radīt problēmas. Kāpēc karavīri tomēr rakstīja?
– Par to šajā grāmatā raksta mani kolēģi Didzis Bērziņš, Gita Siliņa un Laura Ardava, viņi apjautāja dažus vēl dzīvos Otrā pasaules kara dalībniekus. Šie stāsti parasti ir tādi – cilvēks atrodas unikālā situācijā – kara laukā. Viņš nezina, ar ko tas beigsies, vai pienāks nākamā diena. Karavīrs ir pakļauts militārajam reglamentam, rakstīt viņam nav primārais situācijā, kad jākaro, kad jānogalina pretinieku, lai izdzīvotu. Visā šajā atmosfērā tomēr rodas personiskie pārdzīvojumi, tos nav kam uzticēt. Miera apstākļos var dalīties ar ģimenes locekļiem, draugiem. Kara apstākļos mazā grāmatiņa nereti ir vienīgais, kam vari uzticēties.
Gadījumi ir dažādi. Ir dienasgrāmatu autori, kas raksta sievai vai dēlam, tā sarunājoties ar tuviniekiem. Raksta ar domu, ja karu nepārdzīvos, tad to vismaz pārdzīvos dienasgrāmata un tuvinieki varēs izlasīt. Domāju, ka neviens no šiem sešiem autoriem dienasgrāmatu nerakstīja ar domu to publicēt.
– Kad taisījām raidījumu Kilograms kultūras, man vajadzēja ielasīt dienasgrāmatu fragmentus, Kristīne Želve bija redaktore, viņa teica, ka nevar lasīt šīs piezīmes bez asarām acīs, cik emocionāli spēcīgi tie ir. Ne jau viņai vien ir līdzīgas izjūtas.
– Neapšaubāmi. Dienasgrāmatu teksti ir vērtīgi ne tikai ar to, ka dokumentē vēsturi. Tie arī uzrakstīti diezgan labā literārā valodā. Pirms publicēšanas kopā ar Vitu veicām redakcijas darbu, veidojot komentārus, labojot drukas vai pārrakstīšanās kļūdas. Visi šie cilvēki starpkaru posmā ir Latvijas skolas beiguši, acīmredzot viņiem bijusi laba izglītība, tas atspoguļojas šajos tekstos. Ja gribas pētīt dziļāk, divi dienasgrāmatu autori ir liepājnieki – viens sarkanarmietis, otrs dienējis latviešu kārtības dienesta bataljonā. Cits nāk no Jaunjelgavas, parādās izlokšņu dažādība. Viens ir vecāks vīrs, izkarojies jau Pirmajā pasaules karā strēlnieku pulkos. Viņš raksta savādāk. Tekstos parādās arī žargonvārdi, krievu valodas ietekme. Vietu nosaukumi paralēli tiek rakstīti latviešu un krievu burtiem. Nemaz nebija tik viegli atšifrēt no vācu valodas nākušos apzīmējumus, kas dienasgrāmatā parādījās kā latviešu jaunvārdi. Vajadzēja meklēt, ko tas nozīmē tā laika vācu militārajā terminoloģijā.
– Vai gaidījāt, ka šī grāmata uzsprāgs, radīs tādu interesi? Pirmās dienas to visi grozīja rokās, bet tad, kā aizgāja, tā dažos mēnešos nācās sagatavot otru izdevumu.
– Grūti jau iepriekš to pateikt. Kolēģi, kas atšifrēja tekstus, teica – ka dzīvo līdzi un ir iejutušies tajā, un jūt, ka tas ir kaut kas vērtīgs, nebijis. Bija sajūta, ka tas varētu patikt ne tikai mums, bet arī citiem. Tā ir tāda vairāku apstākļu un apzinātu soļu sakritība. Paldies apgādam Mansards, ka grāmata ir izveidota tā, ka to ir patīkami paņemt rokās. Tā ir sabalansēta tekstu ziņā: dienasgrāmatas, mūsu pētījumi, fotomateriāls. Arī cena – pirmais izdevums maksāja piecus latus. Tas nav tā, kā bieži vien ieejam grāmatnīcā – tur stāv sausā akadēmiskā valodā uzrakstīts pētījums, kurš maksā padsmit latus, ko vidusmēra lasītājs nav gatavs tērēt un arī lasīt. Man liekas, ka šoreiz nostrādāja tieši kopums, protams, mēs arī profesionāli darījām visu, ko spējām, bet uzrunā dienasgrāmatas, fotogrāfijas. Grāmatā ir personiskais pārdzīvojums. Konkrēts indivīds uzrunā konkrētu indivīdu. Ir tas teiciens – viena cilvēka nāve ir individuāls pārdzīvojums, kuru spēj uztvert katrs. Ja ir runa par tūkstošiem vai miljoniem, tā jau kļūst par statistiku, jo skaitlis ir tik baisi liels, ka nespēj ietekmēt emocionāli.
Abas puses – tie tomēr ir apmēram 200 tūkstoši Latvijas iedzīvotāju – karā kritušie, pārnākušie, pazuduši bez vēsts. Viņiem visiem bija ģimenes, tuvinieki. Tās ir mūsu saknes, mūsu identitāte. Otrā pasaules kara norise un sekas Eiropā joprojām spēlē lielu lomu, ir dziļi iesakņojušās sabiedrības sociālajā atmiņā un veido mūsdienu priekšstatu par šo laiku.
– Otrais pasaules karš sevi atgādināja arī pagājušajā nedēļā, kad Latvija atvadījās no leģendārās dzejnieces Broņislavas Martuževas. Viņa bija nacionālās pretošanās kustības dalībniece, vairākus gadus pēc kara nodzīvoja pagrīdē, slēpjoties bunkurā zem māsas istabas grīdas. Daudziem tas mūsdienās tomēr ir neatbildēts jautājums – kas ir šī pretošanās kustība.
– Man bija tas gods tikties ar Broņislavu Martuževu. Apciemoju viņu, jo arī mana mamma un vecmāmiņa nāk no Lubānas, kur mūža lielāko daļu dzīvoja Broņislava. Ja grāmata (Divas) puses. Latviešu kara stāsti veltīta latviešu kara laika paaudzei, tad ar to nav domāti tikai karavīri. Arī Broņislava Martuževa pieder šai paaudzei. Astoņpadsmit gadu viņai apritēja pašā kara karstumā. Karš Latvijai beidzās ar jaunu okupāciju, dzejniece bija tepat Latvijā, Lubānā, un viņas dzīve parāda cilvēku reakciju uz toreizējiem notikumiem. Pretēji tam, ko te sludina, ka 9. maijā mūs atbrīvoja, ka mums jābūt pateicīgiem, jo tika sakauts nacisms, redzam, ka 1945. gadā situācija ir daudz komplicētāka. Daudzi cilvēki toreiz cerēja – labi, šis karš ir beidzies, bet tūlīt sāksies nākamais karš, kurā savā starpā karos bijušie sabiedrotie. Ka Rietumi neatstās Baltijas valstis Padomju Savienībai.
Ja paskatāmies četrdesmito gadu otru pusi, piecdesmito gadu sākumu – līdz pat Staļina nāvei, redzam, kā šis okupācijas režīms nostiprinās. Mūsdienās bieži vien mēs padomju laiku idealizējam, jo atceramies Brežņeva gadu normalitāti vai stagnāciju, neapzinoties, kā līdz tam nonāca. Ka tauta tika pakļauta, ka represijas nesākās tikai 1949. gadā, ka tās sākās tūlīt pēc padomju armijas atgriešanās. Ir deportācijas, ir aresti, nelikumīga mobilizācija, tāda pati kā pirms tam vācu armijā. Ir piespiedu kolektivizācija un sovietizācija. Visi šie faktori rada pamatotu tautas pretestību. Apzinātu pretestību tam, kam tu neesi audzināts, kas nav tavā ģimenē pieņemts. Cilvēki jau tajā brīdī nedomāja, ka iestājies piecdesmit gadu okupācijas periods.
Traģēdija ir tā, ka Otrais pasaules karš un divi totalitārie režīmi nostādīja Latvijas iedzīvotājus vienu pret otru. Pirmskara Latvijā viņiem nebija nepārvarama naida vienam pret otru. Tad abi režīmi padarīja viņus par ienaidniekiem. Otrreizējā padomju okupācija, ja runājam par nacionālās pretošanās kustību – vienalga vai ar ieročiem rokās vai nevardarbīgu –, nereti neatstāja daudz izvēļu. Vai nu tev ir jāsadarbojas ar jauno varu – jānodod tuvinieki, kaimiņi, cilvēki, kas slēpjas mežos un cīnās pret okupācijas režīmu, vai arī pašam jāiet mežā un jāpievienojas kādai mežabrāļu grupai, vai arī tev pašam draud represijas.
– Cik viņu bija?
– Pēc dokumentiem tie ir vairāk nekā trīspadsmit tūkstoši nacionālo partizānu no 1944. līdz 1956. gadam. Vēl lielāks ir viņu atbalstītāju skaits. Latvijas specifiskā situācija ir tāda, ka te partizānu kustība nav tik spēcīga kā Lietuvā. Kaut arī ir mēģinājumi, izveidot centralizētu vadības sistēmu, visas Latvijas līmenī tas neizdodas. Kurzemē ir Latvijas Nacionālo partizānu organizācija, Latgalē – Tēzemes sargu (partizānu) apvienība, Vidzemē – Latvijas Nacionālo partizānu apvienība. Kopā vairāki simti lielākas vai mazākas partizānu vienības. Īpaši aktīva darbība notiek 1944.–1946. gadā. Tā ir bruņota darbība, cīņa pret čekas un iekšlietu karaspēka struktūrām, iznīcinātāju bataljoniem. 1945. gada martā starp Balviem un Viļaku notiek Stompaku kauja. Pētera Supes vadītie nacionālie partizāni, apmēram 300 vīru, diennakti cīnās pret vairākkārtīgu pārspēku, kurš izmanto pat artilēriju un mīnmetējus. Tāpat 1945. gada decembrī Friča Kārkliņa vadītā partizānu vienība ieņem Kabili. Mazākas sadursmes notiek visā Latvijā.
– Broņislava Martuževa nekaroja ar ieročiem rokā – kāds bija viņas uzdevums?
– Pirmajos gados notiek aktīvas cīņas, sabotāžas, iedzīvotāju atturēšana no iesaistīšanās jaunajā padomju sistēmā. Mēs nedrīkstam aizmirst, ka bez bruņotās pretošanās ir arī partizānu kustības ideoloģiskais pamats – neatkarīgās Latvijas ideja. To rāda mūsdienās apzinātās partizānu grupu programmas, statūti, uzsaukumi. Līdz 50. gadu sākumam iznāk ap divdesmit nelegālu preses izdevumu. Broņislava Martuževa ir saistīta ar Latvijas Nacionālo partizānu apvienību Vidzemē. Viņa ar savu roku pārrakstīja vairākus izdevuma Dzimtene numurus, kas iznāca 1950. gadā. Atšķirībā no citiem izdevumiem, kas bija rakstīti ar rakstāmmašīnu vai pavairoti ar šapirogrāfu, Dzimtene ir ar viņas roku pārrakstīts. Tur ir gan starptautisko notikumu apraksti, gan dzeja publicēta, gan citi materiāli. Jāņem taču vērā, ka Broņislava bija jauna meitene, turklāt slima ar tuberkulozi. Viņa nevarēja ilgstoši dzīvot mežā. Bet viņa bija garīgi stipra. Jaunajai varai nepatika Martuževu ģimenes nostāja, viņu asās mēles, tiešā valoda. Laikā no 1946. gada līdz 1951. gadam, slēpjoties paslēptuvē zem māsas istabas grīdas, Broņislava Martuževa saraksta savu pirmo dzejoļu krājumu Vārdotāja (1949). Šīs dzejas rindas spilgti atspoguļo viņas tā laika izjūtas. Broņislava Martuževa ir viena no tām personībām, kas atspoguļo sevī Latvijas tautas vairākuma nepadošanos, par spīti represijām, viņas gadījumā ļoti svarīga ir arī paļaušanās uz Dievu un uzticība augstākām vērtībām.
– Domājot par Broņislavu Martuževu, atmiņā nāk bērnībā redzētais. Mans vecpaps bija mācītājs, un toreiz, padomju laikos, draudzes pamatu veidoja, kā man šķita, vecas un krunkainas lauku sievas, kuras dzīvoja viensētās. Kad cilvēkam ir pieci vai seši gadi, tad visi pieaugušie liekas šausmīgi veci. Šīs sievas pamatā nekur nestrādāja – pārtika no piena naudas, aitu vilnas nodošanas, ogu un sēņu vākšanas sagādes kantorim. Viņas vienīgās nebaidījās tolaik atklāti iet baznīcā, prata spēlēt klavieres, zināja svešvalodas, un tagad saprotu, nemaz nebija nekādas zemnieces. Tagad domāju, vai tas daļai Latvijas brīvvalsts paaudzes izglītoto sieviešu (viņu vīri acīmredzot bija krituši) nebija apzināts solis – mēs pametam visu, ieejam viensētā, kur neviens mums netraucē būt latvietēm, un iespēju robežās nesadarbojamies ar padomju režīmu.
– Tas tā varētu būt, bet tā ir maz pētīta šķautne. Parasti pētījumi ir notikuši organizētām pretestības formām – bruņotām vai nevardarbīgām. Individuāla cilvēka izdzīvošana, ko bieži vien mūsdienās grūti saprast, jo nav nedz avotu, nedz arī pašu cilvēku, ir aplūkota maz. Tas vairāk mākslā atspoguļojas. Valmieras teātrī ir dramaturga Alvja Lapiņa un režisora Vara Braslas izrāde Atvari – tur skarta tieši šī tēma. Savulaik mani uzrunāja arī Anitas Liepas romāns Lietuvēnu laiks. Tur atspoguļota tieši šī bezizeja, ko pieminēju, alternatīvu trūkums. Vēl viena nepētīta lieta, mums par to ir projekts padomā – cilvēki, kas 1941. gadā un 1949. gadā brīdināja par draudošajām izvešanām, kas slēpa pie sevis tos, kuri varētu tikt deportēti. Tas varētu būt vēl viens stāsts par to, kā, neizbēgami pielāgojoties jaunajiem apstākļiem, cilvēki katrs individuāli palika nesalauzti.
– 16. marts nav aiz kalniem. Vai šogad kaut kas mainīsies, vai tiks malta vecā dziesma?
– Problēma ir tā, ka gan 16. marts, gan 9. maijs jau sen no dažādu armiju un pušu karavīru piemiņas dienas ir pārvērties par iekšēju un arī ārpolitisku saspīlējumu dienu. Nezinu, vai tā ir atbilde uz tavu jautājumu, bet jau pēc mūsu grāmatas (Divas) puses. Latviešu kara stāsti iznākšanas sākām domāt, kā šo karavīru tēmu attīstīt plašāk. Protams, viņi ir dažādi. Jāatzīst, ka 1941. gada vasarā bija pārliecināti komunisti un komjaunieši, kas pat piedalījās izvešanās un aizgāja karot brīvprātīgi. Tāpat vēlāk leģionā bija arī tie, kas pirms tam policijas bataljonos darīja ne tik labas lietas. Vienmēr šajos datumos būs iemesls, rupji runājot, «ar pirkstu iebakstīt acī», tomēr, kā būtu, ja kaut kur Kurzemē, kur notika asiņainas kaujas, mēs uzliktu kopīgu krustu abās pusēs kritušajiem latviešu karavīriem un beigtu savā starpā karot. Protams, saprotot, ka viņiem katram bija sava pozīcija un savs stāsts. Šāda ideja, šķiet, pavīdēja jau kaut kad Atmodas laikā. Kas būtu, ja 16. martā kopīgi mūsu Valsts prezidents, Krievijas un Vācijas vēstniecību pārstāvji noliktu vainagu leģionāriem Lestenes Brāļu kapos, bet 8. maijā izdarītu to pašu Vietalvā vai turpat pie Džūkstes, kur ir padomju karavīru kapi, tā pasakot, ka šis karš beidzies un mēs vienkārši godinām kritušo karavīru piemiņu, neatkarīgi no tā, kurā pusē viņi karoja.