Ja pieņem aksiomātisko apgalvojumu, ka Latvijas valsts pastāv tāpēc, lai tur attīstītos divas unikālas lietas – latviešu valoda un latviešu kultūra –, 2011. gada politiskos notikumus, kas vainagojās ar gada neveiksmi pēc mūsu premjera Valda Dombrovska domām – referendumu par krievu valodu kā otru valsts valodu –, var aplūkot arī no citas prizmas.
Un, proti, ko latvieši ir nodarījuši tik ļaunu savai valodai un kultūrai, ka divdesmit gadu pēc valstiskuma atjaunošanas esam nonākuši līdz referendumam, kas apdraud vienu no Latvijas valstiskuma vaļiem – latviešu valodu. Tad nu iznāk, ka tīri karmiskā līmenī latvieši saņem brīdinājumu par savu nevērīgo izturēšanos pret valodu un kultūru, kas pabērna lomā bijusi vienmēr, bet, sākoties krīzei, tikusi vienkārši ignorēta.
Kultūrpolitisks izaicinājums
2012. gada kultūras budžets ir krietni vien nožēlojamāks, nekā 2011. gada augusta priekšvēlēšanu gaisotnē mums tika solīts. Iespējams, pie vainas šoreiz atkal esot nekrietnie starptautiskie aizdevēji, tomēr visticamāk, ka tad, kad bija jākonsolidē, pie teikšanas kārtējo reizi tika ekseļa tabulu virtuozi, kuri apcirta Maslova piramīdas, viņuprāt, nevajadzīgo daļu. Neraugoties uz to, ka situācija, kā mīl teikt jaunā kultūras ministre Žaneta Jaunzeme-Grende, ir tāda, kāda tā ir, un komentēt to tiešām nav vērts, 2012. gads savā ziņā būs robežšķirtne virknei latviskuma kultūras simbolu. Ja ar pietiekamu (uzsvērsim šo vārdu) finansējumu reāli netiks nodrošināts Dziesmu svētku gatavošanas process, tad 2013. gadā notiks tas, par ko jau gadiem uztraucas šīs nozares speciālisti – Dziesmu svētki no latviešu izcilās koru kultūras profesionālisma paraugstundas pārvērtīsies par amatiermūzikas šlāgerfestivālu.
2013. gadā operas pasaulē tiks svinēta komponista Riharda Vāgnera 200. jubileja. Latvijas Nacionālā opera sevi jau gadus piecus ir anonsējusi pasaules mērogā kā elites klasei piederoša opera, kas spēj pieveikt Nībelunga gredzena ciklu. Ja 2012. gadā nepietiks politiskā saprāta, tad 2013. gads mūsu operai starptautiskā mērogā varētu izrādīties, sporta terminoloģijā runājot, kā Latvijas izlases zaudējums ar nulli pret divdesmit Āfrikas apvienotajai hokejistu izlasei. Neaizmirsīsim arī, ka 2013. gads ir Baltā nama ēkas 150. jubilejas gads, fundaments jubilejai ir jāieliek šogad.
Tāpat 2012. gada kultūrpolitiskā rīcība tieši ietekmēs Latvijas Nacionālā mākslas muzeja rekonstrukcijas gaitu. Arī tam sekas būs vērojamas ilgtermiņā – 2014. gads, kad Rīga būs Eiropas kultūras galvaspilsēta, no gaisa nenokritīs. Spēja reāli to sagatavot, rekonstruējot/būvējot lielos kultūras objektus, ir viens no elementiem, kas varētu mūs glābt no starptautiskās izgāšanās Eiropas mērogā.
2012. gads tāpēc ir uzskatāms par savā ziņā vēsturisku robežšķirtni. Starptautisko aizdevēju programma ir noslēgta. Latvijas politiķiem vairs nebūs ērtā vairoga, aiz kura slēpties, kad būs jācērp budžets. Šī būs lielā iespēja pierādīt ar darbiem, ka priekšvēlēšanu solījumi nav tukši meli. Un ir jāsaprot, ka ne jau Kultūras ministrija viena var ko izdarīt. Ja mēs to nespēsim, tad būtībā ir vienalga, kurš uzvar referendumā.
Jubilāri, atceres
2012. gads Latvijā varbūt nenāks ar tik daudz un skaļām jubilejām kā aizvadītais gads, tomēr apaļu un nozīmīgu notikumu mūsu kultūras dzīvē netrūks. Diviem izciliem dzejniekiem – Latvijas patriotiem – Veltai Tomai, Veronikai Strēlertei un Andrejam Eglītim 2012. gadā apritēs simt gadu. Ja 1912. gada 12. oktobrī dzimusī Veronika Strēlerte mūža nogalē Latvijā atgriezās domās – viņas veselība bija pārāk vāja, lai pārceltos uz dzimteni fiziski, tad Andrejs Eglītis (1912. gada 21. oktobris) atgriezās, lai kļūtu par nacionālo politisko spēku simbolu un piedzīvotu apkaunojošo dzīvokļa dāvināšanas prāvu. Redzēsim, vai tiem, kas viņu izmantoja sava politiskā kapitāla vairošanai, būs tik daudz godaprāta, lai pieminētu Meistaru jubilejā. Savukārt Veltai Tomai, kurai mūža otrā daļa aizritēja Kanādā, 100 gadu apritēs 31. janvārī.
150 gadu šogad apritēs leģendārajam latviešu grāmatu vīram un bibliotēkas maestro Jānim Misiņam (1862. gada 25. aprīlis). Arī mūziķiem 2012. gadā iemesla svinēt netrūks. Interesanti ir arī divi ar jubilejām nesaistīti vēsturiski fakti, kurus varētu izmantot kultūrtūristu piesaistei, veidojot ar kultūru saistītus biznesa plānus. Pirms 175 gadiem septembrī Rīgā ieradās Rihards Vāgners. Savukārt tālajā 1842. gada martā (pirms 170 gadiem) Latvijā (Jelgavā un Rīgā) vairākus koncertus sniedza virtuozais Ferencs Lists.
Februāris varētu kļūt par savdabīgu testu atjaunotās Latvijas valsts politiskajai kultūrai – vecā, labā (un daudz lamātā) Latvijas Republikas Satversme – pamatlikums, pēc kura visi mēs dzīvojam – tika pieņemta 1922. gada 15. februārī un var pretendēt uz deviņdesmit svecītēm lielajā jubilejas tortē.
Pasaules gala draudi
2012. gadu, visticamāk, pavadīsim kādas maskultūras psihozes (fenomena?) ietekmē. Līdzīgi kā 2000. gada priekšvakarā pasaule tika biedēta ar nepielūdzamo Millenium, kad elementāra kļūme pasaules datorsistēmās, sākot jaunā gada tūkstoša atskaiti, izraisīšot vismaz globālu atomkatastrofu, šogad cilvēce tiks biedēta ar maiju kalendārā pravietoto pasaules galu, kas iestāšoties tad, kad 2012. gada 21. decembrī mums visiem uz galvas uzvelšoties noslēpumainā planēta Nibiru. Lai gan šai ļaunajai planētai nupat jau vajadzētu būt tik spožai kā otram Mēnesim naksnīgajās debesīs, šī kosmiskā dāma pagaidām nav pamanāma, tomēr psihozes, spriežot pēc Swedbank bankomātu panikas vai nedaudz senākas griķu izpirkšanas akcijas, varētu ietekmēt mūsu dzīvi visnegaidītākajā veidā.
Protams, ka šogad noteikti labi uzvārīsies biedējošu katastrofu filmu veidotāji, pseidodokumentālu filmu veidotāji dažādos TV kanālos, astrologi, sludinātāji un visi pārējie pasaules gala pravietotāji. Pirms viņus sākt nosodīt, atcerēsimies – biznesa pirmais likums māca: pieprasījums rada piedāvājumu. Turklāt kultūrai pasaules gals ir dabisks, ar pasaules gala atspoguļošanu tā ir nodarbojusies vienmēr. Gan vizuālajās mākslās, gan literatūrā un kino, gan reliģijās un no tām izrietošajās mistērijās un mākslās. Pasaules galu gaida pat vecā labā Bizamžurka un pārējie Muminzemes iedzīvotāji Tūves Jānsones bērnu grāmatiņās. Tāpēc raksta noslēgumā atliek vien divas lietas. Cerība, ka pašu muļķības dēļ Latviju nepiemeklēs mazs un individuāls pasaules gals kā krievu klasiķa Karla Brilova gleznā un novēlējums – lai mums visiem ir patīkama gaidīšana, skaidri cerot, ka pasaules gals tomēr nepienāks.