Ķīpsalas hallē valsts svētku laikā - 18. un 19. novembrī pulksten 19, 20. novembrī pulksten 15 un 19 - notiks dejas izrāde No zobena saule lēca, kas veltīta Latvijas Republikas dibināšanas gadadienai un tiek pieteikta kā himna latvietim.
Šīs izrādes tapšanas stāsts sākās pērn, kad Limbažu tautas deju ansamblis Katvari svinēja savas pastāvēšanas 90. jubileju. Šajā laikā horeogrāfa Agra Daņiļeviča un režisora Uģa Brikmaņa veidotā izrāde ar bungu un dūdu grupas Auļi piedalīšanos izaugusi līdz vērienīgam projektam, kurā iesaistījušies vēl daudzi citi Latvijas tautas deju kolektīvi, vīru koris Gaudeamus, kā arī solisti Ivars Cinkuss un etnomūziķe Zane Šmite. Radošajai komandai klāt nācis scenogrāfs Aigars Ozoliņš. Vērienīgo izrādi producē Katvaru dejotājs un BT1 kultūras projektu vadītājs Edžus Arums. Viņš atzīst, ka pirmo reizi šāda mēroga projektā darbojas kā galvenais virzītājspēks, taču pieredze BT1 lielo projektu veidošanā nav maza un ļauj īstenot idejas. No zobena saule lēca neparastais stāsts apliecina, ka labas idejas atrod savu piepildījumu, lai cik grūtos laikos būtu dzimušas.
- Jūsu vadītais projekts ir unikāls – no tautas deju ansambļa jubilejas koncerta tas izaudzis līdz valsts mēroga kultūras pasākumam. Izstāstiet šo vēsturi!
- Uz Katvaru gandrīz gadsimta jubileju gribējās veidot kaut ko neikdienišķu, bet tai pat laikā tādu, kas pēc asinsgrupas būtu pašdarbniekam un tautas mākslai tuvs. Uzrunājām vairākus labus horeogrāfus, bet viņu idejas bija pārāk ikdienišķas šim pasākumam. Bet es ceru, ka ar šiem horeogrāfiem vēl sadarbosimies. Tad nonācām pie Agra Daņileviča, izstāstījām savu ideju, viņš to sagremoja un sākām strādāt pie deju izrādes. Ar laiku sapratām, ka stāsts ir nopietnāks nekā sākotnēji cerējām un parādījās vajadzība pēc režisora. Piesaistījām Uģi Brikmani, kas padarīja šo stāstu dziļāku un ar mūsu tradicionālās kultūras vērtībām bagātāku. Nodejojām, sanāca labāk nekā bija gaidīts. Atsaucība pašdarbnieku tautas mākslas kolektīva darbam bija netipiski liela – trīs izrādes Limbažos pulcēja 1800 skatītājus. Tas mūs iedrošināja atmest provinciālo domāšanu un šā gada janvārī atvedām šo pasākumu uz Rīgu, Kongresu namu. Publika atkal mūs ļoti augstu novērtēja un interesanti, ka daudzi dejotāji un deju kolektīvu vadītāji izteica vēlmi piedalīties. Tā radās doma veidot ko lielāku, dziļāku un padarīt šo stāstu vēl plašākai auditorijai pieejamu. Tā nu esam nonākuši gandrīz līdz deju svētku formātam. Izrādē piedalīsies 19 deju kolektīvi, kopskaitā gandrīz tūkstotis dejotāju.
- Kāda tad ir veiksmes formula, kādēļ notika šāda izrādes evolūcija, raisot tik lielu publikas interesi?
- Veiksmes formula noteikti ir tā, ka nekas netika radīts mākslīgi. Iesaistītie cilvēki netika apzināti meklēti – mēs vienkārši stāstījām par savu ideju un viņiem tā arī bija tuva. Kā izrādes režisors Uģis Brikmanis teica – veiksmes atslēga ir katra iesaistītā cilvēka absolūta ticība tam, ko dara un šī darbošanās dod esības jēgu.
- Kā nonācāt līdz izrādes tēmai par seno baltu dzīvi, karu? Vai nebija bažas par to, ka cilvēkus tas šodien varētu arī neuzrunāt?
-Agrim Daņiļevičam bija sens sapnis veidot izrādi par kara tēmu, bet
tobrīd nebija iespēja šo ieceri īstenot ar saviem dejotājiem, tāpēc ar
lielu prieku ideju uzdāvināja Katvariem.
Bet izrādē nav atainota tieša kara darbība. Tas vairāk ir stāsts par
cilvēkiem, kuri ir līdzās karotājiem, kas pavada, sagaida un diemžēl arī
nesagaida viņus pārnākam. Tas ir stāsts par seno baltu dzīvi, bet tā ir forma. Tās ir mūsdienas, tikai ir citi ieroči, cita bezkaunības pakāpe. Iestudējumā tiek izieti visi latviešu godi – kāzas, kristības, bedības, tiek izdejoti visi saulgrieži. Kongresu namā rādītajā versijā tika atklāts vienas cilts vienas dienas cikls, šajā izrādē tiek parādīts vesela gada cikls. Tā ir būtiskākā atšķirība. Taču izrādes pamatdoma ir mīlestība.
- Izrāde top uz valsts svētkiem un, manuprāt, arī patriotisma tēma tajā nav mazsvarīga.
- Ļoti svarīga. Šī izrāde ir latviskumu audzinoša.
- Patlaban patriotisms, jeb precīzāk, tā trūkums, ir aktuālā diskusijas tēma sabiedrībā, viens piemērs ir Latvijas vēstures kā atsevišķa priekšmeta mācīšana skolā. No zobena saule lēca var uzskatīt par vienu no pozitīvajiem piemēriem, kā par to runāt, īpaši ar jauniešiem?
- Tas ir viens no labākajiem piemēriem. To es redzu pēc jaunākajiem dejotājiem, kas tiek iesaistīti izrādē. Viņi pavisam savādāk sāk skatīties uz latviešu, baltu kultūru, viņiem tā sāk interesēt. Lai arī vēstures stundās daudz kas no tā ir mācīts, viņi iepazīst rituālu mācību, latvisko dzīvesziņu sāk uztvert citādi un aizraujas ar to. Mēs redzam to izaugsmi.
- Cik gadu ir jaunākajam izrādes dejotājam?
- Ja nemaldos, tad trīs gadi jau ir. Izrādē piedalās dažādu paaudžu dejotāji, arī vīri ar sirmām galvām. Cilvēkam, kurš ir pazaudējis patriotisma jūtas, un viņam arī neko nevar pārmest, noskatoties šo izrādi, tās atgriezīsies. Esmu par to pārliecināts. Nezinu, cik emocionāli nejūtīgam jābūt, lai šī izrāde neuzrunātu.
- Krīzes apstākļos pašdarbības kolektīvu pastāvēšana ir sarežģīta. Kas ir tas, kas jaunu cilvēku šodien mudina uzņemties tautas deju ansambļa vadīšanu, kas taču finansiāli nav diez cik ienesīga nodarbošanās?
- Melotu, ja neteiktu, ka nedaudz tā ir pašapliecināšanās. Esmu audzis amatiermākslas vidē, un ne vienmēr līdz galam apmierināts ar to, kā tas notiek. Nesaku, ka nav paticis tajā darboties, patīk, tā ir mana vide, taču klātesoša bijusi doma, ka darītu savādāk. Tagad man ir tāda iespēja, palēnām pārņemu šo amatu no mammas Taisas Arumas. Ļoti labi apzinos, ka ar to nopelnīt naudu nevar, bet ir iekšēja motivācija, kas saka – tas jādara un tieši šobrīd.
- Izrāde tātad godā latvisko dzīvesziņu. Vai jums pašam ikdienā tā ir svarīga?
- Nenoliedzami, tā ir pamatlieta. Es turu godā šīs vērtības. Lai būtu harmonijā ar to, nemaz nav jārok šīs saknes, bet, protams, ka tās to padziļina. Man vienmēr ir bijis svarīgs savas pilsētas, skolas, valsts un latvietības gods. Es dzīvoju saskaņā ar to. Globalizācijai nav nekādas vainas, bet mums ir jāapzinās sava vērtība un atšķirība no citiem, jo citādi kļūstam pelēcīgi. Katrai nācijai ir savas zināšanas, ar ko tā identificējas. Mums ir jāiet līdzi laikam, jāpakļaujas globalizācijai, bet mums ir jāapzinās, no kurienes mēs nākam. Tas ir mūsu spēks. Var pamācīties no tā, ka 700 gadus, lai kā censtos, mūs neiznīdēja. Tā nav sakritība. Ir kādas pamatlietas, kas to noturējušas, ko no paaudzes paaudzē, no ģimenes ģimenē nododam. Katrai paaudzei vai dinastijai tā var būt cita vērtību stīga, bet kopumā esam brangi turējušies.