Autore – Danskovīte; Režisors – Valdis Lūriņš; Komponists – Valdis Zilveris; Scenogrāfs – Mārtiņš Milbrets; Kostīmu māksliniece – Kristīne Abika
Arno Jundze
Nacionālo teātri var apsveikt ar nacionālu kases gabalu – komēdiju, kura jau sen tika gaidīta. Jāteic gan, šoreiz ar nepārprotamu reģionālu piesitienu, jo izrādes darbība notiek latgaliešu valodā. Tam piemīt īpašs kolorīts, tomēr vai tas visiem būs uztverams? Iespējams, ka filoloģiskas gudrības augstskolā nesmēlušam vai no dabas lingvistiski mazāk apveltītam vidzemniekam/kurzemniekam izrādes smeķis varētu arī paiet secen, jo nav jau tā latgaliešu mēle nebūt tik pašsaprotami vienkārša, ar vārdnīciņu programmā var nepietikt. Vismaz izrādes starpbrīdī viedoklis – kad visu sapratu, bija interesanti – bija dzirdams vairākkārt. Savukārt par Latgales publiku droši var teikt – īrējiet autobusus un rezervējiet biļetes, kamēr vēl tās vēl dabūjamas.
Latgolu.lv izrādes raitākajās vietās ceļ dabiskie dialogi, kas uztur gan spriedzi, gan tempu. Latviešu/latgaliešu profesionālo autoru tekstos sen nebija manīts tāds ņiprums kā Danskovītei. Tas, neuzkrītoši velk uz sitkomu pusi, glābjot brīžos, kad par folkloru kļuvušo nacionālo joku iepriekšparedzamība draud priekšlaicīgi atklāt visas kārtis. Situācija šai ziņā tomēr ir gandrīz kā Blaumaņa komēdijās. Ja iestudējums labs, smiekli nāk arī tad, kad teksti no galvas zināmi. Bet zāle smejas...
Lai nebūtu medus vien – izrāde noteikti ir par garu. Ir vismaz trīs četras vietas, kur tai būtu varēts pielikt treknu punktu. Bet tā vien šķiet – aizmirsām, ka arī šī smukā dziesma par katru cenu jānodzied, un tad nu tai par godu tikusi piekabināta vēl kāda neobligāta skatuves ainiņa. Kaut gan ansamblis dzied sirsnīgi – publikai tas patiks. Pavērojiet Uldi Dumpi Ontana lomā! Viņš ir Latgola.lv zvaigzne numur viens. Varbūt tas tāpēc, ka arī izrādē kopumā veču štelles ar Pītera – Voldemārs Šoriņš – iesaistīšanos ir krietni vien sirsnīgākas par ierasto un pareizo matriarhāta plosīšanos. Asprātīgs ir fotogrāfiju projekciju izmantojums. Tas piešķir notiekošajam ne vien krāšņāku vizualitāti, bet arī dziļāku domas lidojumu.
Līvija Dūmiņa
Nacionālā teātra Latgola.lv ir izrāde tautai vislabākajā nozīmē. Par to teātrim nav ne jākaunas, ne jātaisnojas par nolaišanos no augstās mākslas plaukta līdz masu gaumei. Vien svarīgi, lai tas plaukts arī šosezon nepaliek tukšs.
Ar Danskovītes komēdiju teātrī ienākusi dzīva un latgaliski stipra tautas valoda. Tā gan ne visu aktieru mutēs skan organiski, lai teiktu – smeķīgi. Latgaliskās saknes izrādes uztverē nav mazsvarīgas. Ja ir emocionālā sasaite un valodas saprašana, gandarījums būs lielāks. Ar šo darbu teātrī ienākusi arī pati lauku dzīve ar pensijas vecuma cilvēku priekiem un problēmām. Šī dzīve ar blaumanisko piesitienu, sirsnīgu kamertoni un lielisku humora izjūtu asprātīgos dialogos, caur tipiskiem, atpazīstamiem raksturiem iemūžināta, taču vismaz pagaidām vēl ar dažādām sekmēm uz skatuves iedzīvināta.
Absolūti lielisks Ontana lomā ir pašironiskais Uldis Dumpis. Viņš latgaļa tēlā dzīvojas tik dabiski, it kā no tās puses nākdams, kamēr Ontana spriganās dzīvesbiedres Annes lomu Dace Bonāte nospēlē, vairāk izlīdzoties ar ārējiem izteiksmes līdzekļiem. Smalkā bērna – Billes – balss nudien šeit nešķiet vietā, taču kopums veidojas un šis pāris iemieso dzīvo izrādes dvēseli, nervu. Veiksmīgākos darbus radījuši vecākās paaudzes aktieri (izcelšu Voldemāru Šoriņu un Indru Burkovsku). Jaunākiem kolēģiem ceļu uz rakstura spilgtumu it būtu melns kaķis pārskrējis (kam humora izjūtas trūkums, kam valodas barjera). Kas notiek, kad dzīvais nervs nestrādā, labi jūtams otrajā cēlienā, kad Anne ar etnogrāfiskajām bobām šiverē «Rīgā» aiz skatuves, Ontanu atstājot Annas Klēveres spēlētās Annes meitas, Daigas Gaismiņas vedeklas un Daigas Kažociņas atveidotās Ontana meitas Skaidrītes uzraudzībā. Iepriekš raiti uzņemtais temps krītas un darbības spraigums atslābst, situāciju glābj Voldemāra Šoriņa un Ulda Dumpja saspēles.
Rotaļājoties ar reālistisku precizitāti un teatrālu nosacītību, izrādes audumā veiksmīgi ieausts aktieru-mūziķu ansamblis. Dziesmas ar Jāņa Petera vārdiem izskan emocionālā, brīžiem pat himniskā nokrāsā. Izrādei par labu nenāk Valda Lūriņa centieni iet uz simbolisku vispārinājumu, kamdēļ fināls šķiet ar melnu un rupju diegu piediegts. Arī atmodas laika manifestāciju un barikāžu bildes fonā nestrādā. Savukārt Imanta Urtāna fotogrāfiju projekcijas no radošās komandas «lauka pētījumiem» Baltinavā lieliski papildina skatuviskās norises un kā parodija par JRT Kapusvētku un Melnā piena tēmām ir laba.