Ekspresrecenzija: Leo. Pēdējā bohēma

Kā man nepatīk šī situācija! Pēc tam, kad uzklausīti radošās komandas pārstāvju labu vēstošie, kā arī cits citu cildinošie stāsti par darbu pie jaunā iestudējuma, kas saintriģējuši ne jau dēļ slavinājumiem, un tas darīts zināms lasītājiem, secināt – ziniet, tomēr nebija, nesanāca. Tā kā drusku piemānīts un citus mānījis jūties.

Vai Raimonds Pauls, Liāna Langa un Inga Ābele nav vārdi, kas skan kā zināmas kvalitātes garants? Un tu, labticīgais, pat ja par kādu citu vārdu klusītēm arī pašaubies, domā – nieks vien, būs, viss būs, šādā radošo spēku koncentrācijā mākslas brīnums dzims. Nacionālā teātra mūzikla Leo. Pēdējā bohēma pirmizrādes vakarā tas brīnums nedzima. Kaut pirmās izrādes minūtes ar Raimomda Paula un Leo Kokles tikšanos savā sapnīgajā noskaņā un klātbūtnes ciešajā spēkā bija tik daudzsološas. Kaut, manuprāt, Raimonda Paula mūzikā bija visas nepieciešamās krāsas, lai bilde skanētu pilnvērtīgi. Bet varbūt pie vainas ir tieši paļaušanās uz viņa mūzikas spēku un klātbūtnes neapšaubāmo efektu, kas jau a priori nodrošina izrādei publikas interesi (un labi jau, ka tā)? Liānas Langas dzejas uzburtās gleznas palika vērtība pati par sevi, ko gribas izlasīt grāmatiņā. Varbūt traucēja paļaušanās, ka labās stāstnieces Ingas Ābeles scenārija plakanumu izvilks aktieri, kas patiešām cenšas iepūst dzīvību Edmunda Freiberga un Ināras Sluckas režijas sazīmētajās ilustratīvajās bildēs? Ja padomju varas brutālās ienākšanas ainu, kareivjiem soļojot pāri visam, kas ceļā, var uzteikt, tad Staļina portreta izkarināšana nudien ir lieka. Tāpat jau nepārprotamas zīmes (un pat ja tas viss sacerēts par godu par vēstures analfabētu uzskatītajam jaunietim, diezin vai tā būs īstā auditorija), vēl šādi pastiprinātas, noplicina stāstu par sava likteņa un laikmeta nesaudzētu personību.

Izrādes sākuma daļa ar Leo bērnības bildēm kļūst par īstu pacietības pārbaudi. Līgas Vītiņas spēlētās mātes sāpes, sevi vainojot traģiskajā dēla liktenī, var uzsist līdzjūtīgu emociju, taču brīdī, kad Jura Hirša dakteris, iejūtīgi apčubinājis baltajos palagos guļošo mazo Leo, sāk dziedāt, nudien šķiet – kas par daudz, tas par skādi, laiks iet, dzīve rit un katra minūte man dārga. Lai arī balss aktierim laba, bet ne jau par to stāsts. Iestudējums slīgst visai statiskā rādīšanā, kur attiecības veidojas un konflikti iezīmējas vairāk aptuveni nekā konkrēti, kur maz vietas dzīvai spēlei, emocijām, pārdzīvojumam.

Mārtiņa Egliena darbs Leo lomā ir ar mazuma piegaršu. Šis Leo ar uzpolsterēto kupri atgādināja cilvēciski ļoti simpātisku, drusku apmulsušu, bohēmu mīlošu Kvazimodo, kas paņēmis rokā otu. Galu galā, laikam jau ne no zila gaisa rodas doma, kā būtu, ja kupra nebūtu, jo patlaban spilgtāka tomēr ir forma. Ditai Lūriņai Leo sievas Terēzes jeb Rezas lomā izdodas palikt noslēpumainai, kā aktrise raksturoja savu varoni, taču pat pārāk noslēpumainai. Greizsirdības kašķītis Skapī Alberta Kivlenieka horeogrāfijā ir efektīgs un starpgadījums ar Leo māti par sievas lomu šajā ģimenē – kura tad pienesīs to lupatu māksliniekam –, labs, taču no tā saprast, kur tad bija tas viņas radītais posts Leo dzīvē, par ko runā izrādes beigās lasītā vēstule, var tikai iztēlē ļoti sabiezinot redzētā krāsas.

Atmiņā paliekošu tēlu izdevies radīt Egilam Melbārdim epizodiskajā Leo tēva lomā, ar skaļu balsi, plašiem žestiem un drauga atbalstošo plecu kā pie molberta, tā Skapī telpu ņem Mārcis Maņjakovs (Pauļuks, nojaušams). Maza, bet spoža pērlīte ir Lolitas Caukas Dzimtsarakstu nodaļas darbiniece. Ģirts Liuziniks Raimondam Paulam līdzīgs.

Nevaru liecināt, vai izrādē redzamais tā laika dullums, uz ko, pēc Edmunda Freiberga teiktā, tiecās izrādes veidotāji, atbilst 50.-60. gadu bohēmas noskaņai, taču es šo laikmeta gaisotni ar vienkopus pulcētajām, vārdos nosauktajām un nenosauktajām leģendārajām personībām, sajutu kā notikušu. Savu lielo lomu laikmeta smaržas sajušanā nospēlēja dokumentālie kadri un Lienes Rolšteinas veidotie, no Leo Kokles gleznām atdzīvojušies kostīmi. Aigara Ozoliņa scenogrāfiskais risinājums ar gleznu reprodukcijām noklātajām plātnēm, ilustrē darbības vidi, bet šķiet, ka tā ideja skatuviskajās norisēs varēja būt arī interesantāk īstenota.

Bet tā solītā smeldze – tā, kā bija, tā palika tikai Paula sacītajā Koklem izrādes sākumā – man tevis pietrūkst. Patiesi.