Pēc vairāk nekā trīsdesmit gadiem mūsu režijas vecmeistars Oļģerts Kroders atgriezies pie Marijas Stjuartes, toreiz Liepājā iestudēto Frīdriha Šillera lugu tagad pārlasot Valmieras teātrī kā «traģisku spēli par karalienēm, sievietēm un vīriešiem».
Marija – Ieva Puķe, Elizabete – Elīna Vāne. Valmieras teātra izrāde notiek uz Lielās zāles skatuves, skatītāji sēž uz tās, no trijām pusēm ieskaujot Mārtiņa Vilkārša veidoto sarkano koka kvadrāta formas arēnu ar notecējušām asinīm uz tās malām. Mana tauta – tā vēršas pie skatītājiem Elizabete. Jo stāsts, protams, nav tikai par Anglijas un Skotijas karalienēm tālajā 16. gadsimtā.
Taisnība Bēkonam: cilvēks ir līdzīgs pērtiķim – jo augstāk uzrāpjas, jo vairāk demonstrē savu pēcpusi. Varas banāns, rokās ticis, ir universāls ierocis – var ieziepēt, paklupināt, aizmālēt. Tā tas bijis un būs. Bet, ja pirmoreiz iegriezts pirkstā labi dziļi, ir taču pie kājas, ka tā gadījies miljardiem un visā cilvēces vēsturē – sāp taču man un tagad. Tieši par to arī sāpēja, skatoties Oļģerta Krodera Mariju Stjuarti – par varas makti un to ledaino cinismu, ar kādu politiskās cīņas un spēlītes īstenotas, lai turētos pie troņa vai tiktu tā tuvumā.
Mans pirksts sīka sāpe, salīdzinot ar Oļģerta Krodera pieredzi. Manam cinismam virzas sakne, salīdzinot ar viņējo vārpatas. Droši vien tāpēc Marijas Stjuartes fināls tā satrieca un fascinēja. Elīnas Vānes izcili nospēlētā Elizabete kā glodene izlokās vispirms no bedres, tad no tuvojošos griestu smaguma, lai pār jauno, melnbalto laukuma grīdu aizlīstu līdz tronim un, atslīgstot tajā, it kā instinktīvi pieķertos kā savas dzīvības ekvivalentam. (Teicams scenogrāfa darbs.) Ļoti efektīgs un emocionāls izrādes noslēgums - bez ilūzijām par cilvēka dabu un pasauli organizējošo kārtību. Kā belziens pa pieri, pēc kura brīdi vajadzēja attapties.
Oļģerts Kroders jau atkal ļoti asredzīgi tvēris šo laiku aiz astes, iedzīvinot krietni apšņāptajās Šillera romantiskās traģēdijas vārsmās. Viņš gan krietni papluinījis lugas romantisko plīvuru, atgādinot, ka motīvs mīlestība karaļnamos (un ne tikai) mēdz būt pupu mizu statusā. Kroders nebūvē nedrošas dekorācijas tur, kur tām nav vietas, saucot lietas īstajos vārdos. Mīlestība ir mīlestība, bet sekss ir sekss. Un šīs lietas nevajag jaukt. Vismaz abiem galvenajiem Stjuartes vīriešiem – grāfam Lesteram un Mortimeram, no patiesām jūtām it tikpat tālu, kā man līdz Anglijas karalienes kronim. Kad Aigara Apiņa Mortimers uzklūp Marijai, atgādinot no ķēdes norāvušos bulli, cēlie nodomi mīlas vārdā saukti, izgaist kā dūmi.
Savukārt Ivo Martinsona spēlētais glumiķis grāfs Lesters dzīvo pēc moto – svarīgākais ir tas, kas izdevīgs, un Elizabetes gulta tālab labs, turklāt patīkams līdzeklis. Nerātnie skatieni, ko Lesters un Elizabete velta viens otram, ir daiļrunīgi, bet tikai Elizabetes acīs jaušamas ciešanas, kas nodod viņas patiesās jūtas pret Lesteru, kad noskaidrojas favorīta īstā daba. Lūk, arī morāle – vīriešiem nevajag pārlieku uzticēties un karalienēm jo īpaši to darīt nav ieteicams – mīlestība aizmiglo skatu, padara vājāku. Lai arī tā saucamie stiprā dzimuma pārstāvji ir centīgi meļi un intrigu pinēji, tomēr ir un paliek mazie gari spēlē. Nav šis spēcīgo, vīrišķīgo vīriešu, varoņu laiks. Te sievas spēkojas.
Darbību organizējot arēnā, akcents vērsts uz cīņu, starp varas dziņu un dzīvības instinktu liekot vai vienādības zīmi. Tāpēc brīžiem izrādes gaisotne un attiecības atgādina dokumentālās filmas par savvaļas dzīvniekiem un to skarbajiem izdzīvošanas likumiem.
Annas Heinrihsones modelētajā kostīmā, jātnieces biksēs tērptā rudā fūrija Elizabete un sievišķīgi trauslā, kā no Vermēra gleznas iedvesmotās filmas par meiteni ar pērļu auskaru izkāpusī Marija ir spēcīgas personības un vismaz šajā ziņā – līdzvērtīgas pretinieces. Citējot Kroderu – abas maitas. Kā satracinātas lauvu mātītes kvēlojošā naidā metas viena otrai virsū dārza skatā, aizstāvot savas tiesības uz teritoriju (troni). Tā ir otra iedarbīgākā vieta izrādē līdzās jau aprakstītajam finālam. Izsmalcinātas manieres nav ne Marijas, ne Elizabetes stils. Šīs sievietes gatavas pārkost viena otrai rīkli.
Gūsteknes Marijas Stjuartes traģēdija paliek otrajā plānā, jo par šīs
izrādes dzīvo centru kļūst Anglijas karaliene. Neganta, slīpēta, gudra, nežēlīga, manierīga, plaši žestikulējoša aktrise – Elīna Vāne netaupa spilgtos, groteskos toņus. Tāpēc pirmajā daļā vietumis bīstami pietuvojās savai Esterei Burnickai no Vīna un nezālēm, taču kopumā tēls veidojas ļoti jaudīgs un enerģētisks. Šajā Elizabetē iemiesots varas elites portrets, kurā dažbrīd redzēju pavīdam arī kādas bijušās amatpersonas ar līdzīgu matu krāsu vaibstus. Viņai ir nospļauties par tautu, dzīslās rīt varaskāres esence un māc ne jau kādas ar morāli saistītas pretrunas, bet bailes zaudēt varu. Ar skumjām velkot paralēles, var sajūsmināties kaut vai par ainu, kurā Elizabete veikli izvairās no atbildības par parakstīto nāvesspriedumu Marijai, uzveļot tās nastu trauslajam Kārļa Neimaņa valsts sekretāram. Starp citu, Elizabetes galma tērpu krāsa ir oranžā – vai jums tas kaut ko atgādina?
Valmieras teātra Marijas Stjuartes struktūra nav viendabīga. Viss pirmais cēliens paiet kā pagara ekspozīcija, arī otrajā daļā darbības piesātinātas epizodes atšķaidās ar pieklājīgu teksta atrunāšanu. Bet fināla pieliktais punkts tā kā izlīdzina negludumus, lai stāsts būtu izstāstīts un paliktu arī gandarījuma pēcgarša. Oļģerta Krodera otrās Marijas Stjuartes vēsts gan gandarīt nevar – varas samaitātā elite uzrāda totālu morāles krahu, bet tās izdzīvošanas spēja par sabiedrību neko labu neliecina. Zivs pūst no galvas. Smird jau pamatīgi, bet cik ilgi var dzīvot ar aizspiestu degunu? Labs jautājums krīzes laikā, vēlēšanu gadā.