Autors - Džons Apdaiks Režisors - Dž. Dž. Džilindžers Scenogrāfs - Kristaps Skulte Kostīmu māksliniece - Ilze Vītoliņa Horeogrāfe - Inga Krasovska Gaismu mākslinieks - Igors Kapustins
Līvija Dūmiņa
Teksta uzdevums.
Dailes teātra lielajā zālē notiek «kaislības mazpilsētā 2 cēlienos». Piedalās divi aktieri (Mārtiņš Počs, Juris Žagars) un piecas aktrises (Kristīne Nevarauska, Elīna Dzelme, Sarmīte Rubule, Ērika Eglija, Ieva Pļavniece).
1. cēliens. Satiekas brunete, blondīne un rudmate. Iepazīstas ar vīrieti melnā jeb Betmenu, kas brauc uz moča, plunčājas ar viņām vannā, spēlē tenisu. 2. cēliens. Nomiruši blondīnes mīļākais un viņa sieva, viņa raud. Brunete, blondīne un rudmate iepazīstas ar nelaiķu bērniem - brāli un māsu. Betmens vizina uz moča brāli, bet apprecas ar māsu, kuru brunete, blondīne un rudmate mācījušas spēlēt tenisu. Brunete, blondīne un rudmate uzliek jaunajai sievai lāstu, viņa nomirst. Betmens šauj uz bruneti, blondīni un rudmati un paliek ar mirušās sievas brāli. Cik ilgā laikā risinājās notikumi, ja sākās pulksten 19 un beidzās 21.30?
Atrisinājums.
Ir vērtības, kas paliek ārpus vienkāršās matemātikas - Kristīnes Nevarauskas, Elīnas Dzelmes, Sarmītes Rubules daiļums, scenogrāfijas tumīgi sarkanā krāsa, Ingas Krasovskas sacerētā horeogrāfija, asprātīgie mūzikas citāti, Ilzes Vītoliņas kostīmu kolekcija, Mārtiņa Poča fauniskais plastiskums, Jura Žagara velnišķīgais šarms Darila van Horna tēlā un Kristīnes Nevarauskas nervozais valdzinājums ekscentriskās žurnālistes Sjūzenas lomā. Un vēsts, ka sievietes var izmantot, ja viņas tā vēlas, un pēc tam novākt no ceļa, pat ja nevēlas, bet geju mafijai ir spēks.
Kopumā - plakani un garlaicīgi. Tad jau varēja labāk Džilindžers iestudēt Trīs sivēntiņus un vilku - varbūt būtu fantāzijai kur ieskrieties augstākam lidojumam?
Arno Jundze
Ja dievi sāk citēt paši sevi, tas, saprotams, tiek sagaidīts ar ovācijām. Bet dievi nestrādā Dailes teātrī un tur emocijas, ziniet, ir citas...
Fons šim iestudējumam radīja lielu jautrību, jo atsauksmes bira vēl pirms oficiālās pirmizrādes. Tik izteiksmīgu sūrošanos par «kārtējo Džilindžera s*** Dailes teātrī» sen nebiju dzirdējis. Visas sievietes ir stulbas govis! Jurim Žagaram piekārts briesmīga izmēra mākslīgais krāns - ārprāc!!! Patiesībā gan šai izrādē visi falliskie simboli un pielīmētie krūšu gali ir pat ļoti gaumīgs pasākums, kam mierīgi varētu piemērot apbrīnojami nepieklājīgo svešvārdu - konceptuāls. Bet kuru gan tas interesē?
Sievietes šo izrādi Džilindžeram nepiedos, pat ja publiski paudīs izpratni par redzēto. Pārāk jau nu jutīgs ir pastāsts par ne aiz kādām advancētām teorijām vai vudu štučkām nenoslēpjamo daiļā dzimuma apbrīnojamo stulbumu, ikreiz kad pie apvāršņa parādās vērā ņemams tēviņš. Tas rīvē godam kanti visām progresīvajām kundzītēm un jaunkundzītēm, kuras atraisīti mūsdienīgas mēdz būt tikai līdz viegli paredzamam brīdim, kad lielajā dzīves teātrī jāseko banālajam jautājumam - vai tu tagad mani precēsi? Nepalīdzēs šoreiz arī tas, ka Džilindžera kungs, maigi izsakoties, pamatīgi apsmējies arī par sviestainajiem tēviņiem, kuras šīs mātītes aplido.
Problēma tomēr nav (ne)piedošanā. Tā slēpjas tajā, kā stāsts tiek izstāstīts. Lai gan ir virkne gluži pieklājīgu saskaitāmo - pazīstams zīmols, tērpi, scenogrāfija, glītas sievietes, horeogrāfija, Juris Žagars, Ieva Pļavniece un mūzika -, nav darbības, kas virza skatuves notikumus. Ir tāds neobligāts raganu blablabla, kas atgādina veco krievu anekdoti - par ko ir šī filma? Atbilde skan - ta ne par ko! Var pasmieties par asprātīgi piemeklētām un visnotaļ trāpīgām epizodēm - betmeniādi vai Džilindžera muzikālo izdomu, izceļot no pagātnes arhīva sociālistiskās Čehoslovākijas lakstīgalas un biseksuālā sapņa Gotiņu Kārļa fonogrammu par paganīni vijoli, vai Allas Borisovnas Aisbergu. Tomēr ar šīm ilustrācijām ir par maz, lai nežāvātos un neraudzītos pulkstenī.