Šonedēļ Dailes teātrī viesosies Maskavas teātris P. Fomenko meistardarbnīca ar Aleksandra Ostrovska lugas Līgava bez pūra iestudējumu. Krievijas teātra balvas Zelta maska nominācijās pabijusī izrāde būs skatāmas divas dienas - 12. un 13. maijā.
Aleksandra Ostrovska drāmu 2008. gadā iestudējis pats Pjotrs Fomenko un šī pirmizrāde Maskavā bija īpaši gaidīta tāpēc, ka ar to tika atklāta Fomenko teātra jaunuzceltā ēka. Izrāde guva Krievijas teātra balvas Zelta maska žūrijas atzinību vairākās nominācijās. Līgava bez pūra pretendēja uz labākās lielās formas izrādes balvu, Fomenko bija izvirzīts balvai režisoru kategorijā. Bet Zelta masku saņēma Larisas lomas atveidotāja, par vienu no savas paaudzes labākajām aktrisēm godātā Poļina Agurejeva. Ja šie rādītāji vēl nav jūs pārliecinājuši, ka šis nu ir notikums, kas jāredz, ieskatam dažas kritiķu atsauksmes pēc pirmizrādes.
«Meistardarbnīcas aktieri cenšas Ostrovski spēlēt tā, it kā spēlētu Čehovu vai Gorkiju. It kā viņu varoņi būtu nevis kādi tirgoņi, bet universitātes beiguši vasarnieki. [..] Visas režisora pūles veltītas tam, lai Ostrovska kolorītos tēlus pārvērstu reflektējošos jaunās drāmas varoņos. Atņemot tiem vērienu, bet piešķirot dvēseles smalkumu, rakstīja Izvestija.
«Līgava bez pūra iestudēta ar īpašu, skarbu godīgumu, it kā režijas metrs šoreiz būtu nolēmis atteikties no visām savām teatrālajām viltībām. [..] Tagad, šķiet, ir skaidrs, kāpēc Pjotrs Fomenko jau iepriekš deklarēja, ka Līgavu bez pūra iestudēs ar saviem jaunākajiem audzēkņiem. Tas ir, nevis ar Gaļinu Tjuņinu, māsām Kutepovām, Juriju Stepanovu, Kirilu Piragovu un citiem, kas izslavēti par savu šarmu un prasmi vīt smalkas psiholoģiskās mežģīnes, bet ar vēlākajiem Meistardarbnīcas jauniesauktajiem. Šajā izvēlē ir tas pats skarbais godīgums – ar dažādiem kruzuļiem maskēt tukšumus šie jaunākie fomenkas neprot. [..] režisors tomēr atļaujas vienu fokusu – vīriešu prātu pavēlniece izrādās askētiskā, kalsnā, ļoti dabiskā, bet nebūt ne koķetā Poļina Agurejeva. Ar ko šī Larisa piebūrusi visus vīriešus, no sākuma nav skaidrs. [..] Arvien uzsvēris domu, ka saglabāt sevī dzīvu dvēseli var vien klaidoņi komedianti, tādi kā Sčastļivcevs un Nesčastļivcevs Mežā, ko ne velti režisors iestudējis divreiz, Pjotrs Fomenko dod Larisai iespēju uz glābiņu – ne jau bagātu līgavaini viņai vajag meklēt, bet bēgt uz aktrisēm. Ne jau par viņas kājām mīdīto skaistumu ir izrāde, bet par pazudināto talantu» -(Kommersant).