Kad pirmās emocijas, ko, lai nelaistu Visumā melnas domas, nepubliskošu, ir garām, prātā nāk tādas sentences kā: «No neveiksmēm nav pasargāts neviens», «Nekļūdās tikai tas, kas neko nedara» un «Bez prakses nav meistara». Tās arī kļuva par moto, rakstot viedokli par Kis kis – ņau ņau pirmizrādi Dailes teātrī.
Ar Anitas Sproģes izrādi, šķiet, ir noticis riktīgs negadījums, kad dažādu apstākļu summa veidojusi to, ko veidojusi. Lielākā problēma – režisore nav atradusi īsto atslēgu, ar ko atslēgt šo absurda krāsoto Ištvāna Erkēņa lugu Kaķu spēle, bet grūti noticēt, ka Slīdošās Lūčes režisore būtu zaudējusi gaumes un stila izjūtu. Uz Mazās zāles skatuves valda tāds haoss un pat pašdarbnieciska rosīšanās, ka lugas saturs nogrimst kā atvarā, radot jautājumu, kam un kamdēļ tas viss vispār tapis. Lai arī ir atsevišķi dzīvi brīži Ilzes Vazdikas Gizas un Indras Briķes Orbānnes dialogos, kas noslīkt tai pašā atvarā. Zinu, ka bija skatītāji, kas nevarēja sagaidīt starpbrīdi, lai dotos prom.
Šī izrāde lieku reizi aktualizē jautājumu, kas cilāts ne reizi vien, bet šodienas tik smagajos finanšu apstākļos, kad arī pret teātriem pavērstais palielināmais stikls ir divkārt stiprs, rādās īpaši nejauks. Runa ir par jauno, diplomēto režisoru skološanos profesionālajos teātros jeb ar Latvijas nodokļu maksātāju naudu segtu mācību procesu, kura rezultāts teātrim ne vienmēr dara godu. Un sanāk tā, ka uzticības kredīts teātrim atmaksāts netiek. Tā tomēr ir teātru līdzatbildība, ja tiek pieļauts tālredzīgas politikas trūkums.
Traģiska ir situācija, kad teātriem dotācijas nākamajam gadam samazinātas pat gandrīz uz pusi, spiežot vairāk pelnīt pašiem. Tā nav citāda kā rūpniecības ražotnē. Iesmērēsi pircējam brāķi, viņš savu mūžu tavu produktu vairs nepirks. Kurš tad nezina, ka reputācija ir smalka dāma – salāpīt to ļoti grūti, ja ne neiespējami. Ir jau arī nācies dzirdēt dusmīgu skatītāju paziņojumus, ka uz to un to režisoru (gan ne tikai jauno) vairs neiešot. Un runa jau nav tikai par Dailes teātri.
Bez prakses patiesi nav meistara, un labi, ka teātri šādu iespēju jaunajiem režisoriem dod. Teātra reputācijas vārdā tomēr būtu vēlams sekot, lai tādā (ne)gatavībā kā Kis kis –ņau ņau bija pirmizrādē, skatītājiem izrādes tomēr netiktu rādītas. Kas par to, ja pēc piecpadsmitās reizes tā iespēlēsies un nogatavosies un aktieri būs veseli? Arī pirmās četrpadsmit taču kādam ir jāskatās.
P.S. Vakar pēcpusdienā no Dailes teātra tika saņemta informācija, kas apliecina, ka teātris, lai arī novēloti, bet uzņemas atbildību par notikušo.
Dailes teātra paplašinātā repertuāra padome pieņēmusi lēmumu par Kis kis – ņau ņau noņemšanu no repertuāra, atzīstot šo izrādi par māksliniecisku neveiksmi, kas radusies dažādu apstākļu sakritības rezultātā. Ar to var apsveikt kā teātri, tā skatītājus.