Šo piektdien, 13. martā, savu pilngadības sasniegšanu atzīmēs klubs Depo – izklaides vieta dažādiem alternatīvās mūzikas pasākumiem, kas pārdzīvojusi dažādus laikus, visus ar tās īpašnieku Gunti Vanagu pie stūres.
Ja raugāmies uz svinamdienām pavisam oficiāli, tad klubam Depo 18. dzimšanas diena būs svētdien - tas pastāv kopš 2002. gada 15. marta. Taču astoņpadsmit svecīšu uz tortes nopūst mūzikas mīļotāji tiek aicināti jau piektdien, kad uz skatuves kāps latvju new wave pionieri Dzeltenie pastnieki, kādus septiņus gadus neredzētie Tumors un Krievijas grupa Blind Seagull. Pāršķirstot senākas publikācijas, acīs iekrita kolēģa pirms daudziem gadiem rakstītais, kas vēstīja - «neticami, bet šodien klubs Depo atzīmēs jau piekto jubileju!» - toreiz tas tiešām šķita neticami, bet 18 gadu šķiet vēl neticamāk. «Es par to kaut kā neesmu pat aizdomājies. Es vairāk esmu iedomājies par to faktu, ka tagad uz klubu jau nāk tā paaudze, kas nav piedzīvojusi kluba atklāšanu - šie jaunieši tolaik taču vēl nebija pat dzimuši!» norāda kluba Depo īpašnieks Guntis Vanags.
Ja tā padomā, kas tikai šo 18 gadu laikā nav mainījies Vecrīgas vaibstos! Nebija pat Rīdzenes ielas pārsedzes, kas šobrīd šķiet kā pilnīgi dabiska Galerijas Centrs (tolaik - universālveikals Centrs) sastāvdaļa, Reiterna namā nebija rokkafejnīcas, viesnīcas Wellton vietā bija neapbūvēts skvērs utt., u.t.jpr., būtībā palikušas tikai divas nemirstīgas vērtības Vaļņu ielā - arodbiedrību klubs Vecrīga un klubs Depo. «Pat nezinu!» uz jautājumu, kā bijis iespējams tik ilgi uzturēt underground klubu tik prestižā vietā, īsi atbild Guntis. «Ik pa laikam ir bijuši krīzes momenti, kad liekas - viss, nu gan beidzot pietiek, cik var nepelnīt un vēl maksāt no savas kabatas, lai to visu uzturētu! Taču, kad tiec šai krīzei pāri, viss atkal ir normāli.»
Pa šiem gadiem Depo ieviesuši savus pasākumu zīmolus (Kobeina diena, Sid Vicious Day un 20 minūtes slavas), nostabilizējusies arī publika, taču, protams, ir vieta izaugsmei. «Es sevi vairāk uztveru kā mūzikas kluba vadītāju, es neesmu bāra saimnieks, līdz ar to noteikti palaižu garām kaut kādas lietas, kas saistās ar biznesu, kuras uzlabojot te varētu dabūt daudz vairāk cilvēku. Mani vienmēr ir kremtis, ka strādājam tikai četras dienas un vakaros, bet pa dienu telpas ir tukšas. Ja būtu spējīgs menedžments, kas spētu šīs telpas piepildīt arī pa dienu un arī tajos vakaros, kad šeit nav koncertu, tad kluba darbībai būtu citāds vēriens. Dusmojos uz sevi, ka man pietrūkst šādu biznesmeņa prasmju,» paškritisks ir Guntis. Tiesa, viņš šo spējīgo menedžmentu nav pat īpaši meklējis. «Gaidu, varbūt kāds pats pieteiksies, varbūt kāds no darbiniekiem varētu uzņemties šo misiju, taču principā es nežēlojos - man iet labi, un viss ir kārtībā. Varbūt tā pat labāk - lai te vienmēr skan laba mūzika, nevis sāk valdīt cita atmosfēra un cilvēki pat nezina, kas viņus te sagaida.»
Kluba darbības pirmajos gados Guntim esot bijušas ambīcijas taisīt kaut ko plašāku, taču šobrīd viņš ir apmierināts ar šo mazo Depo formātu - optimālais apmeklētāju skaits ir 150 cilvēku, lai gan te varot iespiest arī visus 400. «Ja rīko koncertu, tad jānodrošina, lai cilvēks to varētu arī ērti redzēt, nevis viņam par varītēm jāiespiežas klubā un jāmēģina gar stūri kaut ko saskatīt,» norāda kluba saimnieks. «Šīs telpas ir ļoti piemērotas tam muzikālajam formātam, kuru esmu izvēlējies.» Jāpiebilst, ka Depo izceļas vēl ar kādu niansi: ja lielākoties klubos spēlē to mūziku, ko grib dzirdēt publika, tad uz šejieni vairāk nāk tāpēc, lai skatītos un klausītos to, ko piedāvā klubs. «Jā, rīkojam koncertus, kuri mums patīk pašiem, un mēģinām uzrunāt to auditoriju, kurai tas varētu šķist interesanti. Jāpiemin arī tas, ka Depo vakari ļoti atšķiras stilistiski, tie tēmēti uz ļoti dažādām auditorijām, sākot no graindkora faniem, līdz elektroniskās mūzikas cienītājiem, līdz ar to katru vakaru var ierasties cita veida publika, un šī auditorija reti kad savā starpā šķērsojas - vieni nāk uz metālu, otri - uz postpanku, trešie - uz elektroniku, vēl kādi - uz industriālo pasākumu. Klausītāju tomēr nav nemaz tik daudz, tāpēc jāmēģina piedāvāt dažādību. Katru vakaru taču uz graindkora koncertu nenāksi, to var darīt reizi mēnesī!»
Pēc sava aicinājuma Guntis ir dīdžejs - viņš joprojām manāms pie pults arī paša klubā. «Jā, vismaz divas vai trīs reizes nedēļā uzspēlēju. Man vairāk patīk indīmūzika, taču mēģinu to variēt katram vakaram - kāds ir vakara formāts, tādu mūziku arī piemeklēju, lai sasaistās ar no skatuves skanošo programmu. Labprāt paklausos arī citus mūzikas stilus, kurus varbūt līdz galam arī neizprotu,» stāsta Guntis. Savas dīdžeja gaitas viņš sācis 80. gados, skolas laikos, kad pie pults darbojās tādi vīri kā Roberts Gobziņš, Ainars Mielavs, Andris Freidenfelds, Ēriks Niedra un citi. «Es gan vairāk dīdžejoju laukos - spēlēju Līgatnes kultūras namā. Braukājām pa Latviju kopā ar kādreizējo Pannas īpašnieku [Aigaru Matvejevu] - piektdienas vakarā iekrāmējām mašīnā aparatūru un tā divatā braukājām pa laukiem spēlēt disenes,» atminas Guntis Vanags. Abi vēlāk dibināja leģendāro elektroniskās mūzikas klubu Metro, kas atradās Lāčplēša ielā, netālu no krustojuma ar Krišjāņa Valdemāra ielu. Tas bija 1998. gads. «Mēs tolaik bijām labi draugi, viņš mani uzaicināja pievienoties daļā, lai atvērtu klubu Metro. Toreiz bija reiva laiks, arī mēs uzsēdāmies uz šā viļņa. Mēs bijām pirmie, kuri spēlēja uz vinila platēm - tas bija tehno dīdžeju laiks,» stāsta Guntis. Diemžēl abiem dīdžejvīriem bija dažādas ambīcijas, tāpēc ceļi šķīrušies - Metro vietā vēl kādus pāris gadus bija klubs M 808, savukārt Guntis izveidoja savu Depo.
Interesanti, ka pēc izglītības viņš ir jurists. «Es biju zvērināts advokāts, bet šobrīd nu jau kādus piecus gadus vairs šajā jomā nestrādāju - sajutu, ka man labāk patīk būt šeit, klubā, nevis tēlot juristu. Kad strādāju par juristu, man arī bija diezgan interesanti, taču kaut kā… Nezinu, varbūt nebiju pārāk labs jurists, man nebija tāda azarta rakties likumos, kā šeit meklēt mūziku. Ja gribi kādā jomā būt īsts profiņš, tajā visu laiku ir nepieciešams treniņš un izaugsme, tāpat kā pianistam, kuram visu laiku ir jāspēlē klavieres. Ir jābūt šajā procesā, bet man nebija tik liela azarta. Man tagad ir tikai klubs,» īsi rezumē Guntis. Ja kāds domā, ka Vecrīgas kluba īpašnieks uz darbu atbrauc ar mersedesu, izrīko padotos un dodas atpūsties uz Kanāriju salām, tad tā nebūt nav - Guntis pats pieliek roku pie dažādu veidu un smaguma darbiem. «Man gan ir ļoti laba komanda, kuriem ar urbi un skrūvgriezi izdodas tikt galā krietni labāk nekā man, taču kaut kādus tā saucamos netīros darbus daru arī es, piemēram, pa šiem gadiem esmu ļoti labi apguvis to, kā nomainīt santehniku. Ideālais variants būtu tāds, ka kāds cits pārņemtu administratīvo un saimniecisko darbības pusi, lai es varētu nodarboties tikai ar mūziku - rīkot koncertus un dīdžejot. Bet, ja vēlies ekonomēt, ļoti daudzas lietas ir jādara pašam, savām rokām. Es no tā nevairos.»
***
Guntis Vanags