Šīs nedēļas nogalē, 11. novembrī, Rīgas Svētā Jāņa baznīcā notiks koncertuzveduma Tālavas taurētājs pirmizrāde. Šī uzveduma autors ir mūziķis Arnis Mednis, un to var uzskatīt arī par viņa atgriešanos aktīvajā apritē pēc smagas slimības.
Stimulēja valsts simtgade
Multimediālā koncertuzveduma Tālavas taurētājs iecere Arnim Mednim radusies pirms kādiem trīs gadiem. «Taču šo ideju biju nolicis plauktiņā, jo tolaik man veselība neļāva neko tik grandiozu mēģināt realizēt.» Nu tā tiks realizēta un vismaz izklausās patiešām grandioza. Patriotisko svītu ar vadmotīvu «Mans zelts ir mana tauta, mans gods ir viņas gods» izdziedās jauktais koris Salve un atskaņos speciāli veidots orķestris, kura sastāvā būs arī kokle, mežrags, perkusijas, gongs un koshi zvani. Šis vēsturiskais stāsts ar īpašām tehnoloģijām radītās 3D videoprojekcijās tiks vizualizēts uz Sv. Jāņa baznīcas velvju sienām. Pēc pirmizrādes šis uzvedums būs skatāms un klausāms 14., 15. un 16. novembrī, tas ir kā Arņa veltījums valsts simtgadei. «Latvijai simt gadu - kad tad vēl, ja ne tagad [realizēt šo projektu]?! Un arī veselība ļāva. Beidzot biju atsācis darboties, pērn izveidoju izrādi Mana tautasdziesma, līdz ar to varēju sev izvirzīt kaut kādus termiņus šī projekta realizācijai. Man arī tādi ir nepieciešami. Pats labākais priekš manis ir tad, ja kāds pasaka - klausies, uztaisi!» smejas komponists.
Arnis Mednis ir izrādes mūzikas autors, videoprojekcijas veido jaunais mākslinieks Krišs Bērzkalns, scenogrāfs - Viktors Keino. Kā jau tas pēc nosaukuma viegli noprotams, Arņa idejas pamatā ir leģendārās Rūdolfa Blaumaņa balādes ietērpšana mūzikā. «Tālavas taurētājs man patrāpījās gluži nejauši pa rokai. Izlasīju šo darbu, konstatēju, ka tas mani uzrunā, un iedomājos, ka būtu ļoti grandiozi to ietērpt mūzikā, bet ko un kā [to darīt], tas man vēl nebija prātā. Man bija tikai ideja, kā paspilgtināt mūziku un tekstu, bet to realizē dažādi citi cilvēki,» atzīst komponists, vizualizējot šo ieceri: «Stāv koris, priekšā sēž mūziķi un spēlē, bet baznīcas velvēs parādās videoprojekcijas. Kādā garā ieturēta mūzika? Rūdolfa Blaumaņa. Un Arņa Medņa.» Protams, šī nav mūziķa pirmā saskarsme ar leģendāro dzejoli. «Bērnībā, skolā, mēs taču visi to mācījāmies vai arī bijām spiesti mācīties, turklāt arī mans tēvs to skaitīja. Tēvam patika daudz stāstīt par senlatviešiem, protams, arī par Tālavas taurētāju. Domāju, ka Blaumanis ar to domājis laiku, kad šeit ienāca Eiropas bruņinieki un būtībā pakļāva Latviju.»
2011. gada 22. februārī mūziķis piedzīvoja smagu insultu, pēc kura ilgu laikā bija kritiskā stāvoklī, bet vēlāk - ratiņkrēslā, jo kreisā puse bija pilnībā paralizēta.
Atjaunosies arī ODIS
Par Arņa atgriešanos uz lielās skatuves dēvējams gan šis uzvedums, gan tieši pirms gada Latvijas Nacionālās bibliotēkas Ziedoņa zālē izskanējusī multimediālā izrāde Mana tautasdziesma - inovatīva performance, kas cildina un jaunā formā parāda latviešu tautasdziesmas. Arī tajā izmantotas Kriša Bērzkalna radītās videoprojekcijas, arī tas ir visnotaļ patriotisks projekts. «Mēs to vienreiz jau atrādījām Latvijas Nacionālās bibliotēkas Ziedoņa zālē, bet tagad turpināsim - tas ir sadarbībā ar projektu Latvijas skolas soma. Ja [bibliotēkā] decembrī būs kāds brīvs datums, tad sāksim jau šā gada beigās, ja ne, tad no janvāra noteikti reizi mēnesī piedāvāsim Latvijas skolēniem noskatīties šo izrādi. Lai gan - tā nav izrāde, tas ir multimediāls koncerts,» stāsta Arnis.
Nākamgad gaidāma vēl kāda atgriešanās - jau labu laiku virmo runas par Arņa leģendārās grupas ODIS reanimēšanos. «Jā, šāds plāns ir, un tas ir visnotaļ reāls. Visticamāk, ar nākamo gadu ODIS atsāks savu darbību - uz kādu gadu vai pusotru. Ar vecajiem gabaliem, bet jaunu solistu. Jo vecais solists jau vienkārši ir par vecu,» joko Arnis. Plānots, ka sastāvā no tiem laikiem «visi, kas ir dzīvi, tie arī stāsies ierindā»: Raimonds Macats, Andris Lūkins, Indris Orubs. «Pats? Arī mazliet padziedāšu, bet pavisam nedaudz. Par vokālistu man ir vairākas domas, skaidrība par to it kā jau ir, bet pagaidām es vēl viņa vārdu neizpaudīšu. Redz, kur tas āķis: mūzika, ko es tolaik komponēju, ir jaunu cilvēku mūzika, kura jāizpilda gados jaunam dziedātājam. Pat neņemot vērā manu slimību, es vienalga būtu par vecu, lai dziedātu šos jaunībā rakstītos gabalus. Tie ir jādzied kādam jaunam, kas var lēkt un spriņģot pa skatuvi,» smaida mūziķis. Jāatgādina, ka ODIS tika izveidoti 80. gadu vidū, spēlēja tolaik pie mums nezināmo fankī un soulmūziku, radot tādas atmiņā paliekošas dziesmas kā Radio, Šodien ārā saulains laiks, Hei, mazā un citas. 90. gadu sākumā grupa diemžēl pajuka. «Mums, ODIS dalībniekiem, tolaik bija tāda iluzora doma, ka uz kārklu krūma var uzpotēt ananāsa zaru, tas ir, uz Latvijas rokmūzikas krūma uzpotēt eksotisku amerikāņu soulmūziku. Kā mēs redzam, tas nav iespējams. Nosmējos, ka varbūt tagad izdosies. Es gan zinu, ka diez vai tas izdosies, bet kādam tas varētu patikt. Tā eksotiskā mūzika pašlaik jau kļuvusi par diezgan pieņemamu, visiem saprotamu un parastu popmūziku. Toreiz tās bija pilnīgas marsiešu dziesmas, bet tagad - Jānis Stībelis, Intars Busulis un daudzi citi kaut ko dara šādā virzienā, un tas vairs nav nekas ārprātīgi eksotisks, lai arī tie ritmi un mentalitāte latviešiem ir sveša. Taču distance starp ODIS un publiku pa šiem gadiem ir samazinājusies. Tā tam vajadzētu būt, bet, vai tā būs, to mēs nākamgad redzēsim.»
Kāpēc vispār dzimusi doma par ODIS atjaunošanu? «Zini, kā: satieku jumpravniekus, šie saka - baigi forši, mēs, visi vecie džeki, satiekamies, uzspēlējam! Un tad es nodomāju - un ko tad mēs?! Ir forši satikt vecos džekus, ir tik daudz ko atcerēties! Mēs varētu izdot veselu grāmatu,» joko Arnis Mednis un padalās ar vienu no saviem piedzīvojumu stāstiem. «Mums bija sacensība starp ODIS un Jumpravu par to, kuras grupas gaismotājs izstrādās lielākus podus. Kurš vinnēja? ODIS! Mūsu Džems [Bodnieks] - diemžēl viņš jau ir viņā saulē -, viņš reiz vadīja vilcienu. Braucām no Maskavas, un mums ātri beidzās degviela. Aizsūtījām Džemu meklēt šņ… Nu, šito… Degvielu. Tātad Džems gāja pa vagoniem un finālā kaut kādā veidā nokļuva līdz mašīnistu telpai. Mašīnists saka - labi, sēdies te [viņa krēslā], bet es aiziešu līdz plauktam, man tur divi ir! Patiesībā tur nekas nav jādara, uz mašīnista pults ir sarkana poga, kura ik pa konkrētam laika periodam jānospiež, pretējā gadījumā vilciens apstājas, jo tas nozīmē, ka mašīnists ir aizmidzis. Tā nu viņš to pogu centīgi spieda, un skaitījās, ka viņš ir vadījis vilcienu.»
Nesūdzas un darbojas
Protams, parasti pirmais jautājums Arnim Mednim ir par viņa veselības stāvokli. Kā zināms, 2011. gada 22. februārī mūziķis piedzīvoja smagu insultu, pēc kura ilgu laikā bija kritiskā stāvoklī, bet vēlāk - ratiņkrēslā, jo kreisā puse bija pilnībā paralizēta. Izrādās, ka muzikālās idejas nav bijušas paralizētas gandrīz ne uz brīdi. «Pilnīgi melnais posms man bija uz kādu gadu, kad es neko nevarēju, kad biju ratiņkrēslā. Es nekur nevarēju tikt, nekur nevarēju nokļūt. Ar to gadu man pietika, lai viss apstātos. Taču idejas bija, viss kaut kas rosījās pa galvu, tikai fiziski nevarēju tās realizēt. Es šīs idejas ņēmu un liku kaut kur nosacītajā plauktiņā, lai gatavojas. Kā Harijā Poterā, kur viņš atmiņas liek kaut kādā bundulī.»
Neatkarīgās apskatnieks ar mūziķi tiekas viņa studijā Margrietas ielā. «Tā man vairāk pašam. Šobrīd vārds studija jau nozīmē kompīti, labu skaņas karti un labu mikrofonu - vairs nav vajadzīgi milzīgi dzelžu krāvumi ar pultīm par simtiem tūkstošu eiro. Nu, varbūt kaut kur Londonā, kur notiek ieraksti simfoniskā orķestra vajadzībām vai Holivudas filmām, tas ir vajadzīgs. Te bez tā visa var iztikt,» skaidro Arnis. Studija ir otrajā stāvā, bet uz to ved diezgan stāvas tā sauktās ugunsdrošības kāpnes. Arnis kāpj prātīgi, liek soli pa solim, atspiežas ar spieķīti, taču ne mirkli nesūdzas (arī turpmākās sarunas gaitā), ka būtu grūti. Izrādās, ka pirms tam vēl noķerts vīruss, kas spēkus mazinājis. «Kā ar veselību? Iet jau iet uz priekšu, bet, protams, vēl tas spieķis ir nepieciešams. Man mājās ir trenažieris, uz kura man vajadzētu katru dienu rāpties, bet es to nedaru. Nē, es esmu paklausīgs pacients, bet kaut kā man nesanāk. Sestdienās mēs braucam uz baseinu Vaivaros - tur ir ļoti labs baseins, kurā tādi kā es var ļoti labi iekāpt un izkāpt. Šogad man nesanāca pabūt Vaivaros, jo bija jāsāk darboties. Un vispār - nav ko tur gulšņāt pa visādiem rehabilitācijas centriem. Nav ko aizņemt vietu, kuru varbūt kādam, kurš ir smagāk slims, vajag vairāk,» skaidro komponists. Vai Tālavas taurētājs nerada veselībai papildu riskus, tas tomēr ir stress? «Protams, stress,» Arnis piekrītoši māj ar galvu un nopūšas. «Bet nu ko - volkov bojatsa, v ļes ņehoģi (ja vilkus baidies, mežā neej - tulk.)!»
Pēdējā laikā (un ne tikai pēdējā laikā) lasīts par to, ka radošo profesiju pārstāvjus bieži vien piemeklē dažādas veselības likstas, tostarp arī letālas. Stress, mūžīgā skriešana, neveselīgs dzīvesveids utt. - mūziķiem tas viss rada lielu risku veselībai. Piemēram, Arnim Mednim liktenīgas izrādījās problēmas ar paša radīto džeza klubu un citiem neskaitāmajiem projektiem. «Mans novēlējums - domāt par veselību,» iesaka mūziķis. «Protams, protams, ir dažādi projekti un grupas, ir jāspēlē ballītes un jāstrādā, tomēr laiks jāmēģina sadalīt tā, lai kaut kas paliek pāri arī paša veselībai. Pret to nedrīkst izturēties vieglprātīgi.»
