MŪZIKA: Sniedzes kosmoss

Savu albumu prezentācijai mūziķi izvēlas visdažādākās vietas, taču, šķiet, Latvijas Nacionālās bibliotēkas pirmajā stāvā gan vēl neviens to nebija darījis. Taču Sniedze Prauliņa uzstājās tieši tur.

Dziedātājas, dziesmu tekstu un mūzikas autores, flautistes Sniedzes Prauliņas jaunais soloprojekts saucas Inkrustācija, to papildina mūziķes sarakstītais īsstāstu krājums Kosmiskie priekšraksti. Tieši kosmoss un ceļošana ir albuma galvenās tēmas. «Kosmosa tēmas ir interesējušas jau kopš bērnības,» atzīst Sniedze. «Skolā vairāk mācījos mūziku, taču šī tēma mani neatstāja - domāju par kosmosu, lasīju ziņas par jauniem atklājumiem, vai ir kādas vēstis par to, vai esam vienīgie šajā Visumā vai nē, ļoti patika zinātniskās fantastikas filmas un arī šāda veida literatūra.» Lai akcentētu savas izjūtas, bibliotēka atzīta par piemērotāku diska prezentācijas koncertam. «Man šķita, ka šai vietai piemīt kosmosa kuģa potenciāls, un likās, ka tieši šis pirmais stāvs varētu būt īstā vieta. Un tā šajā koncertā arī notika: izslēdzot visas gaismas, vismaz man bija sajūta, ka patiešām esmu kādā kosmosa kuģī. Paskatoties no skatuves uz augšu, kur sarindotas grāmatas, tur slejas tāda kā šahta, kas aizsniedzas līdz pašām debesīm, - bija fantastiska sajūta šādā vietā spēlēt, pavisam citādāk nekā tad, ja redzi tikai griestus.»

Sniedze Prauliņa uz skatuves ir jau vairāk nekā desmit gadu: dziedājusi un/vai spēlējusi flautu orķestros, koros un kameransambļos, sadarbojusies ar kori Mūza, grupām Levīti, Manta, Anima Solla, Rīgas modes, Amorālā psihoze, arī Elizabeti Balčus un citiem. 2015. gadā Sniedze piedalījās LTV klasiskās mūzikas šovā Radīti mūzikai, kurā viņa sevi pozicionēja kā flautisti, taču šobrīd nopietni pievērsties šim instrumentam nesanākot - flauta gan skan otrajā kompozīcijā Saturna josta, vēl kādas dziesmas fragmentā, bet vislielākā loma tai ir dziesmā All The Stars. «Nav jau tā, ka es flautu vairs nespēlētu, taču vajadzētu to spēlēt krietni vairāk. Klasiskajiem mūziķiem ir tāds jociņš: ja kāds prasa, cik spēlē, tad parastā atbilde ir, ka varētu spēlēt arī vairāk,» skaidro Sniedze. Šajā albumā viņa debitē arī stāstnieces lomā. «Rakstu jau ilgāku laiku, taču līdz šim esmu paturējusi šos materiālus pie sevis. Tie ir par dažādām tēmām, taču laikam īpaši nevarētu ar tiem lepoties, bet šie - jā, laikam šie gan izdevās!» par saviem īsstāstiem priecājas Sniedze.

Interesanti, ka albumā iekļauta arī Sniedzes dzīvesbiedra Edgara Šubrovska grupas Manta dziesmas Nāve jūras malā kaverversija, vēl vienai dziesmai viņš sacerējis tekstu, kā arī iespēlējis basu, turklāt gan Sniedzes, gan Mantas albumi iznāca gandrīz reizē. «Katrs rakstījāmies atsevišķi. Protams, ka mēs ielūdzam viens otru uz noklausīšanās reizēm, kad ieraksts ir dažādos pabeigtības etapos, bet es nevarētu teikt, ka [ieraksta laikā] viens otram būtu stāvējuši blakus,» par ģimenes radošā procesa aizkulisēm stāsta Sniedze. Par inkrustācijas nozīmi: «Šo dekoratīvās tehnikas principu izmantoju studijas darbā: šajā tehnikā vienā materiālā tiek iestrādāts cits, šajā gadījumā CD matricē iestrādāts skaņu materiāls, kuru veido izpratne par kosmosu. Katrs muzikālā motīva gabaliņš, ko pieliku klāt kopējam skanējumam, ir rūpīgi apstrādāts, lai perfekti iederētos šajā materiālā. Vienlaikus ir svarīgi, lai tas netiktu pārmocīts, nepaliktu bezpersonisks un neizklausītos pārāk nedabisks uz dabiskā Visuma pamata.»

Iespējams, Inkrustācijas koncerts bibliotēkā kļūs par savā ziņā unikālu, jo pagaidām nav paredzēts šo programmu atrādīt arī citos koncertos. «Es jau kādā intervijā minēju, ka tie, kas nebija uz prezentāciju, var apskaust tos, kuriem bija iespēja dzirdēt mūsu uzstāšanos, jo tik lielā un ekskluzīvā sastāvā koncerti varētu nenotikt pat ilgāku laiku.»

Protams, Sniedze nesēdēs, rokas klēpī salikusi - viņa ir ļoti daudzpusīga, piemēram, pērn viņa bija muzikālā noformējuma autore režisores Daigas Kažociņas filozofiska rakstura izrādei Mūžīgais komentārs Nr. 4 Latvijas Nacionālajā teātrī. «Manas tuvākās radošās izpausmes ir saistītas ar audiovizuālo darbu kopā ar vokālo ansambli Anima Solla un mākslinieci Lauru Veļu - tas sauksies Simtgades bailes. Tas ir skaņdarbs šim ansamblim, AKKA/LAA piešķīra stipendiju, un ar šo atbalstu bija iespējams šādu projektu radīt. Bet vēl - muzikāli pielikšu savu roku 27. aprīlī Eduarda Smiļģa Teātra muzejā skatāmajai Elzas Feldmanes izrādei, tā saucas Es biju mājās un gaidīju, kad sāksies lietus. Kas attiecas uz to, ko no manis varētu gaidīt klausītāji, es rakstu un domāju turpmākos soļus. Pēc prezentācijas man ir brīva galva: varu turpināt melnrakstus, kas attiecas uz Kosmiskajiem priekšrakstiem un Inkrustāciju, varu vairāk pievērsties cilvēku iekšējās būtības tēmai un apkopot dziesmas, kuras vēl nav izdotas. Redzēsim.».