RECENZIJA: Manta "Karaliene Anna"

Akurāt pirms Lieldienām klausītājus ar savu jaunāko veikumu iepazīstināja ansamblis “Manta”. Šis ir viņu otrais albums – “deviņas dziesmas tumšās noskaņās, krāsainos aranžējumos.” Priekšstata gūšanai Edgara Šubrovska brigāde atgādina par iepriekš jau publicētajām dziesmām “Eva Eva” un/vai “Zīme” – pārējais albumā iekļautais skaņu materiāls esot līdzīgs.

“Mantas” instrumentu klāstu šoreiz papildina arī klavieres, “kuras uz trīs mēnešiem nometinājām Ingus Baušķenieka dzīvoklī - studijā.” Albumā iekļautas arī trīs dziesmas, kas rakstītas projektam “Buržuāziskās filosofijas marasms”, kā arī “Mantas” visu laiku garākā dziesma - diskogabals “Pārestības” deviņu minūšu garumā. Klasiskās 45 albuma minūtes papildina singls ar dziesmu “Bērni”, kas rakstīta Kristas Burānes filmai “Domāt Skola” un dziesmas “Halo” 8-bitu versija, ko veidojis Edgars Mākens. Mūziķiem un dažādu tehnisku verķu faniem pieejams arī skaidrojums par instrumentiem, ar kādiem iegūts šis īpatnējais skanējums, proti, to “veido daudzbalsība un oriģināls instrumentu klāsts dažādos salikumos: “Cremona” basģitāra vai sintbass, ģitāras, klavieres, dzīvās bungas un pašradīti sempli, ērģeles “Vermona 2”, sintezators “Электроника”, “Korg Electronic” piano, kā arī īpašais viesis - “Casio VL1”.” Albums pieejams CD, lejuplādei un divās vinilplatēs. ““Karaliene Anna” ir dzīvs, analogs ieraksts, kas izpildīts šodienai unikālā tehnikā, rakstot un montējot uz lentām ar diviem divceliņu magnetofoniem,” skaidro ”Manta”. Jāpiebilst, ka tepat pie durvīm klauvē arī grupas tūre, kas sāksies ar koncertiem Rīgas “Nabaklab” (20. aprīlī) un Kuldīgas “Zabadakā” (28. aprīlī).

PAR. “Pārestības” nudien ir monumentāls un cieņu raisošs skaņdarbs, taču pati labākā albuma dziesma subjektīvi šķiet “Bērni”. Laikam tāpēc, ka tā ir visvienkāršākā… Ļoti labi dziesmu teksti, pat saturiski “sviestainajam” gabalam “Krīspadsmit”, kurā it kā notiek tikai spēlēšanās ar vārdiem, kuri sākas ar burtu “k”, ir sava jēga.

PRET. Ar katru nākamo projektu “andergroundists” Edgars Šubrovskis evolucionē aizvien muzikāli elitārākā virzienā (“M. Gvarde” - “Kartāga” - “Hospitāļu iela” - “Manta”), kas no izaugsmes viedokļa, protams, ir labi, bet no vidējā klausītāju skatupunkta raugoties - ne pārāk. Te arī ir vesels lēvenis ar kompozīcijām, kuru izprašanai nepieciešams īpašs noskaņojums. Ja tā nav vai arī to nav ne mazākās vēlmes gūt, tad nekā - šis ripulis paslīdēs garām ausīm. Šubrovskis ir izcils talants, bet šo albumu negribētos ievietot viņa radīto darbu zelta fondā: dažas kompozīcijas gluži vai tracina ar saviem centieniem ievest klausītāju sazin kādā emociju jūrā.