RECENZIJA: Elizabeta Lāce - "Songs About D"
Pagājušais gads savdabīgajai muzikālo performanču meistarei arfistei Elizabetai Lācei bijis ļoti ražīgs: iesākumā tika izdots arfas solo debijas albums “Mōaigā”, bet tikai mazliet ilgāk kā pēc pusgada - otrais studijas albums “Songs About D”, darbs pašas Elizabetas balsij un klavierēm.
Šis albums “ir paralēli ilgi krātu dziļi personīgu iespaidu, novērojumu un bērnības atmiņu apkopojums - veltījums sev un tai pasaulei, kura ir visapkārt un vienlaicīgi arī vairs nav.” Kopumā - ducis kompozīciju, kuru tapšanā galvenie mākslinieciskās iedvesmas avoti bijuši “piespiedu brīvprātīgā izolēšanās, ausu aizbāžņi ikdienai un plāksteri (pēc arfas spēles).” Pašas Elizabetas skaidrojumi par savu mūziku ir tik īpatnēji (un interesanti), ka tos vērts citēt. Tātad: “Dokumentējot apkārto notiekošo jau kopš 1999. gada, autores refleksija piedzīvojusi numerālu pilngadību, šim notikumam par godu radot dāvanu, kurā ietverta pieredze, kā, pārdzīvojot vardarbību, pašnāvību, psihiskās saslimšanas, karu, nošķirtību un pašdestrukciju, apglabāt upuri lomu sevī, panest atbildību, atgriežoties pie saviem iekšējiem resursiem, kas ir daudzu gadu eksistenciālisma terapijas vainagojums.” Ieraksta inženieri ir Gundars Rullis jeb Alis P un Edgars Skrāģis.
PAR. Elizabeta Lāce ir mūzikas māksliniece - no viņas var gaidīt un sagaidīt dažādus pārsteigumus, pie kuriem noteikti pieskaitāms arī albums ”Songs About D”. Neviena kompozīcija atmiņā gan nepaliek, taču neviena arī nekrīt ārā no koncepta. Interesanti!
PRET. Šķiet, Elizabeta šoreiz tomēr iebridusi ne gluži savā lauciņā - albums ir interesants, tomēr diezgan neuztverams. Ja kā pianiste mūziķe sevi pierāda itin labi, tad vokālajā ziņā viņai ir problēmas.