RECENZIJA: Židrūns - "Židrūns un tas, ko nevar nest"

Posthārdkora, „kliedzošā pankroka” (šāds apzīmējums viņiem itin labi piestāvētu) vai vienkārši rokgrupas „Židrūns” trešais studijas ieraksts. Šī grupa pastāv no 2004. gada, iepriekš izdevusi albumus “Židrūnam sāp” (2008) un “Židrūns dzeltenbaltdzeltenais” (2010), kuri saņēma labas kritiķu atsauksmes, kā arī nodrošināja uzticamu cienītāju kopienu, kas seko grupai tās koncertos - tie visbiežāk notiek dažādās neierastās koncertvietās Rīgā un citur Latvijā.

“Nekādu dziesmu par mīlestību starp cilvēkiem, aizrautība ar ritmisko dažādību un teksti latviešu valodā,” tā “Židrūns” raksturo savu līdzšinējo veikumu. Piebilstot, ka tie nav principi, bet tradīcija, kas saglabāta arī grupas trešajā studijas ierakstā “Židrūns un tas, ko nevar nest”, kuru digitāli un vinila plates formātā izdeva apgāds “I Love You Records”. Jāpiebilst, ka albums diezgan sensacionāli iekļuvis Latvijas Mūzikas ierakstu Gada balvas “Zelta mikrofons” Top 5 roka vai metāla (!) albumu kategorijā, turklāt jaunajā diskā „židrūni” kļuvuši rāmāki un vairs neskan tik panciski izmisīgi kā iepriekš.

PAR. Ja pat albumā būtu tikai viena teicama dziesma „Varat cerēt” (taču ir vēl vairāki labi gabali), to būtu vērts noklausīties. Šī ir „visžidrūniskākā” dziesma, tajā ir viss - sākot no vokālista Klāva Kalnača tipiskajā stilā izkliegtās un grupas mūziku vislabāk raksturojošās frāzes „mūsu nākotne nenāks” līdz nelaimi vēstošajam ģitāras motīvam un stilīgajam basam. Grupa savās dziesmās ļoti interesanti izmanto tekstu, proti, bieži vien tā nav dzeja, bet drīzāk gan proza - skan labi!

PRET. Diezgan neizprotams albuma ievads (tas par kompozīciju „Grass”), taču pats kaitinošākais - šis albums nav pieejams CD versijā, šāds formāts subjektīvi joprojām tomēr šķiet pats pievilcīgākais.