RECENZIJA: Korn - "The Serenity Of Suffering"
Amerikāņu «nu-metal» leģendu «Korn» divpadsmitais studijas albums. Vēl pirms kādiem desmit gadiem šāda vēsts tiktu gaidīta ar milzu nepacietību un uztverta ar lielu sajūsmu, bet tagad tā ir tikai viena ziņa no daudzajām – nav vairs modē ne «nu-metal», ne «Korn».
Paši vien vainīgi, ka relatīvi īsā laikā nolaida latiņu tik zemu - abi iepriekšējie «kornu» albumi «The Path Of Totality» (2011) un «The Paradigm Shift» (2013) klausītājiem diez ko neiepatikās. Pēdējos gados izmaiņas grupas sastāvā nav notikušas, kas jāuzsver tāpēc, lai «Korn» fani nomierinātos - ģitārists Braeins Velčs jeb Heds nekur nav aizmucis, turpina rātni darboties «Korn» rindās un atkal dod savu nenovērtējamo pienesumu grupas kompozīciju radīšanā. Albumā to kopumā ir 13, no kurām divas ir bonusā. Dziesmas «A Different World» ierakstā viesmūziķa statusā ir «Slipknot» līderis Korijs Teilors. Jāpiebilst, ka albuma vāciņa dizainu izstrādājis Rons Inglišs, kurš jau iepriekš šausminājis mietpilsoņus ar dažādām pabaisām bildītēm uz «Korn» disku vākiem, bet producents ir pieredzējušais Niks Raskulinečs. Par iespējām redzēt un dzirdēt grupu «dzīvajā»: decembra vidū grupa ganīsies pa Britu salām, savukārt nākamā gada sākumā mums tuvākie koncerti būs Berlīnē (28. martā) un Prāgā (30. martā).
PAR. Atgriešanās pie saknēm - «Korn» (un ne tikai viņi) tik bieži to ir solījuši, ka šādi solījumi jau uzdzen žāvas. Taču šoreiz tas nudien ir tikpat kā izdevies, jaunais albums atgādina «Untouchables» (2002) laikus ar Džonatana Deivisa pārliecinošo vokālu, pamatīgo «grūvu», zarnas drebinošo basu un citiem «nu-metal» jaukumiem. No dziesmām pašas labākās gan ir abas bonusā pievienotās («Calling Me Too Son» un «Baby»), bet no pamatalbuma īpašas izcelšanas vērta ir «Everything Falls Apart», tāpat arī «Rotting In Vain» un «The Hating». Labs, kārtīgs «nu-metal» - tieši tas, kas no šīs grupas vienmēr ir gaidīts. Šķiet, ar «Korn» viss beidzot ir kārtībā, lai gan - par to ir dažādi viedokļi.
PRET. Albums ļoti lēni «pielec», bet tā vēl būtu pusbēda - izskatās, ka dažiem tas «nepielec» vispār. Turklāt starp šiem «dažiem» ir arī respektabli mūzikas kritiķi un izdevumi, tāpēc nav jābrīnās, ka «The Serenity Of Suffering» no «Metal Hammer» apskatniekiem saņēmis četras balles no piecām, bet no «Rolling Stone» vispār tikai divarpus. «Metacritic» rangā 67 punkti no 100, kas «korniem» neko labu komerciālā ziņā nesola, turklāt liek aizdomāties, kam tad ir taisnība šī albuma vērtējumā. Mazliet samākslots jau šis albums ir, tam jāpiekrīt, bet uz to var pievērt acis.
Materiāls tapis sadarbībā ar mūzikas veikalu “Randoms”.