Pēc pāris dienām, 14. jūlijā, bārā Tims Mints būs teju vai unikāla iespēja ieklausīties jaunās grupas Coolmans Report sniegumā. Unikāls ir arī tas, ka visi četri (!) šīs grupas mūziķi tikuši skoloties prestižajā Berklijas Mūzikas koledžā ASV. Nekas tāds līdz šim nav izdevies nevienai grupai visā plašajā pasaulē.
Konkurss 5000 uz 1 vietu
Berklijas Mūzikas koledža atrodas Bostonā, pēc prestiža to varētu dēvēt par kaut ko līdzīgu Kembridžai vai Oksfordai, tikai muzikālā jomā. Šogad šeit mācījās trīs grupas Coolmans Report mūziķi: dziedātājs un ģitārists Rihards Kolmanis (20), basģitāriste Sintija Grigorjeva (22) un bundzinieks Pēteris Žīle (22), bet taustiņniekam Elvim Artūram Lintiņam (20) šogad vēl vajadzēja pabeigt mācības Rīgas Doma kora skolā, taču tagad arī viņš pievienosies šai trijotnei. Šajā augstskolā ir milzīgs konkurss, ap 5000 cilvēku uz vienu vietu. No Latvijas pēdējo divdesmit gadu laikā te skolojušies tikai divi - flautiste Ilona Kudiņa un basists Marats Boranass. Šajā mācību gadā pilnībā apmaksātas studijas bija tikai Sintijai, abiem pārējiem tika piemērota 50% atlaide, taču nākamajā mācību gadā apmaksātas studijas jau būs visiem četriem. Jāpiebilst, ka studiju maksa gadā ir 38 940 dolāru (ap 35 000 eiro), bet amerikāņi, kā zināms, naudu skaitīt prot un to vējā neizmet, tātad viņi latviešu jauniešos saskatījuši potenciālu. «Piedāvājums Berklijā ir ļoti plašs - vari mācīties, ko vien vēlies. Protams, ir konkrēti uzdevumi, kas jāizpilda. Tur ir viss: kopumā 300-400 skolotāju, ap 1000 dažādu kursu, kuros piedāvā mācīties gan mūziku, gan mūzikas vēsturi, gan arī priekšmetus ārpus mūzikas. Regulāri tiek piedāvātas arī meistarklases. Uz turieni mācīt brauc tādi grandi kā Džo Volšs no Eagles, Stīvs Lukaters, Viktors Vūtens un citi,» stāsta Rihards.
Par privātstundām lielāka pieredze ir Sintijai, kura koncentrējusies tieši sava instrumenta apguvē (Rihards skolojas gan kā izpildītājmākslinieks uz ģitāras, gan arī kompozīcijā). «Man katru semestri pienākas stunda ar kādu no privātskolotājiem. Internetā atrodi, kad konkrētajam pasniedzējam ir brīvie laiki, un piesakies, jo pastāv arī iespēja, ka nokavē un pie šā skolotāja vairs netiec. Lielākoties, ja viņš ir skolotājs Berklijā un māca tavā izvēlētajā specialitātē, šī stunda tomēr pienākas,» stāsta Sintija. «Ja kāds no skolotājiem meistarklasēs kopā ar šo lielo vārdu pasniedz stundu, tiek dota iespēja jautājumiem, viņi arī atbild, taču tas norisinās stundu vai divas, un viss. Privāti mācoties, katram skolotājam ir sava pieeja un sava sistēma, taču viņš vispirms vēlas saprast, ko tu vēlies zināt, un pēc tam jau būs atkarīgs no viņa, cik daudz viņš gribēs dalīties ar tevi [savā pieredzē], taču padomus šīs mūzikas autoritātes neliedz. Tā ir milzīga skola, kad sāc apzināties, cik daudz viņi spēj tev dot.»
No agra rīta līdz vēlam vakaram
Pati skola ir milzīgs komplekss, kas sadalīts vairākos sektoros: ir kompozīcijas sektors, skaņu režija utt. Viens no lielākajiem sektoriem atvēlēts tieši instrumentiem, turklāt tas dalās vēl sīkāk - ģitāristiem ir sava māja, basģitāristi skolojas citā ēkā, arī bundziniekiem ir atsevišķas telpas. Tāpat ir arī atsevišķa māja ar mēģinājumu telpām, tā gan atrodas nedaudz nostāk. Kopumā tās ir kādas sešas vai septiņas mājas, tostarp arī augstceltnes. Visas šīs ēkas atrodas pilsētas centrā, kādu 15 minūšu gājiena rādiusā. Kopumā pirmajā kursā mācās ap 4700 audzēkņu, skoloties nākas vidēji četrus gadus, kas atkarīgs no izvēlētās specialitātes. «Bez muzikālajām nodarbībām ir arī obligāto mācību priekšmetu bloks, kurā ietilpst gan vēsture, gan matemātika, gan literatūra, bet arī tas ir ļoti atvērts. Piemēram, pa visiem gadiem jābūt obligāti izietam vienam kursam literatūrā, bet pats vari izvēlēties, kādu literatūru vēlies mācīties - Eiropas, amerikāņu, angļu, afrikāņu vai kaut ko citu,» stāsta Rihards. Šie ir kā izvēles priekšmeti, kuru izvēlē iespējamas variācijas. Slodze jauniešiem ir diezgan pamatīga. «Ja gribi visu izdarīt un visu izdarīt labi, jāmācās no rīta līdz vakaram. Un mēs gribam visu izdarīt labi!» apņēmīgi nosaka Coolmans Report vokālists Rihards Kolmanis.
Protams, sanāk aizstaigāt arī uz kādiem muzikālajiem pasākumiem. «Savā ziņā tas arī ir mācību process, turklāt koncerti tur notiek visu laiku. Arī skolai ir sava koncertzāle, mazliet mazāka par Rīgas Kongresu namu, uz kurieni brauc uzstāties mākslinieki no visas pasaules,» stāsta Rihards. «Esmu redzējusi ļoti daudz [ārzemju mākslinieku], jo es šajā koncertzālē strādāju. Tā nodarbina studentus, kas strādā Berklijā. Tā kā dzīvojam tur pirmo gadu, mēs nevarējām strādāt ārpus skolas, tikai tās teritorijā. Arī Rihards un Pēteris tur ik pa laikam pastrādāja. Stāvi kā uzraugs un vienlaikus redzi arī koncertu. Jā, mācības un darbs aizņem praktiski visu laiku: ap septiņiem vai astoņiem izej no mājas, ap vienpadsmitiem vakarā ievelies atpakaļ. Bez sestdienām, svētdienām,» stāsta Sintija. Vai tas ir tā vērts? «Jā!» momentā un vienbalsīgi atbild abi jaunie mūziķi.
Četri plus Austra ar Dāvi
Bostona ir Masačūsetsas štata administratīvais centrs, atrodas ASV austrumu krastā, diezgan tuvu Kanādas robežai - pēc Amerikas mērogiem neliela (administratīvajās robežās ap četriem miljoniem, bet pašā pilsētā - ap 620 000 cilvēku), taču ļoti dārga pilsēta. Saprotams, ka nepieciešama nauda visdažādākajiem sadzīviskajiem mērķiem, kaut vai braukšanai sabiedriskajā transportā (metro, autobuss un pilsētas vilciens), bet studentu mēnešbiļetes maksā 80-90 dolāru. Taču jaunieši nesēž vecākiem uz kakla. «Mēs gan visi strādājam skolā, taču arī no malām ir jāņem, cik vien var. Ir ļoti daudz dažādu stipendiju, grantu un skolaršipu, raksti tikai projektus un tos iesniedz,» stāsta Rihards. «Skola ir izveidojusi speciālu sarakstu ar pieejamajiem darbiem, un tajā ir arī atsevišķa nodaļa, kurā uzzināt par visiem iespējamajiem skolaršipiem, - pēc tam tikai izsūti savu pieteikumu, ka vēlies pabalstu. Daudzi prasa iesūtīt kādus video paraugus, lai redzētu, kā tu spēlē, bet, es pieļauju, ka bieži vien šie fondu pārstāvji pat nezina, kam sūta naudu - viņu interesēs ir skolas vēlāk sagādātā reklāma. Atsevišķus pabalstus izsniedz arī skola, taču lielākoties mēs izbraucam ar darbiem.»
Jaunie mūziķi īrē dzīvokli ar atsevišķām istabiņām, kurā dzīvo četratā - vēl arī Svens Skrīvers, kurš mācās Bostonas konservatorijā un spēlē akadēmisko vijoli. Līdz skolai esot kādas 40 minūtes ar sabiedrisko transportu. «Protams, [koledžā] ir arī studentu istabas, taču tās maksā ļoti, ļoti dārgi. Esi tur nodrošināts praktiski ar visu, viss ir pieejams, taču tas arī ļoti labi maksā,» vidējā latvieša ierasto priekšstatu par studentu kojām apgāž Sintija.
Vai, šādi dzīvojot, četrotne cits citam jau nav pieriebušies? «Mēs labi sadzīvojam! Katram ir sava istabiņa, turklāt visi esam no viena kursa Rīgas Doma skolā, līdz ar to jau četrus gadus cits pie cita esam pieslīpējušies. Esam jau apraduši viens ar otra labumiem un arī nelabumiem. Nav mums parastās studentu dzīves ar makaroniem, mums viss ir nopietni!» joko Rihards. Šajā četru latviešu republikā nav televizora, toties ir Austra un Dāvis. «Lapaugs Austra un viņas skujkoku draugs Dāvis - šobrīd viņi uzturas pie mūsu latviešu radu draugiem. Vienu mums uzdāvināja, bet otru mēs iegādājāmies uz Ziemassvētkiem, jo mums nebija eglītes. Tāda maza eglīte, kura, es ceru, lielāka arī neaugs,» smejas Pēteris. Dzīvojot ārzemēs un it īpaši jau Amerikā, latviešiem bieži vien pietrūkst elementāru lietu, kaut vai rupjmaizes vai biezpiena. Berklijas četrotne nav izņēmums. «Jā, pietrūkst biezpiena! Un vēl daudzu lietu. Pārtikas kā tādas, jo tur viss ir ģenētiski modificēts. Nopērc vienalga ko, un izrādās, ka tas nav tas [ēdiens], ko tu redzi,» atzīst Sintija, kura kopā ar Pēteri aizgūtnēm gremdējas arī citos atmiņu stāstos: «Veikalos āboli ir skaisti salikti plauktos, bet redzi, ka tie ir ar vasku iezieķēti. Nomet tos, viņiem ir dunka, bet nekas neieplaisā, tie tāpat turpina spīdēt - iekšpusē varbūt arī kaut kas notiek, bet to uzzini tikai tad, kad ābolā iekodies. Un, atceries, kāds mums bija krējums? Pēc pusgada tas garšoja tikpat labi kā pirmajā dienā! Un pienam tur nav tauku vispār!» Abu diskusijai pievienojas Rihards: «Taču var atrast kaut kādas saimniecības, kur var iepirkt arī normālus augļus, kas gan ir mazliet dārgāk. Ir arī krievu veikali: ja gribi atrast biezpienu, griķus vai ko tamlīdzīgu, tad jādodas uz tiem. Bostonā ir kādi trīs krievu veikali. Tur arī Laimas konfektes ir! Par diviem dolāriem vari nopirkt vienu Kāruma biezpiena sieriņu. Kad ieej šajā veikalā, ir sajūta, ka esi atgriezies pagātnē - telpas, pārdevējas, viss to atgādina!»
Pie Bostonas latviešiem
Coolmans Report svešatnē arī uzspēlējuši - Bostonas Trimdas draudzes latviešiem. «Bostonā ir salīdzinoši liela latviešu kopiena, kādi 200 cilvēki, turklāt ir arī jaunā paaudze un vēl jaunākā paaudze, kuri jau ir dzimuši tur, taču mācās latviešu valodu, skolojas tautas dejās utt. Viņi visi cenšas turēties kopā, lai gan ir arī atsevišķi latvieši, kuri turas nostāk,» stāsta Rihards. «Mēs veikalā satikām kādu tantiņu, kura, mūs padzirdējusi, noelsās - ah, es 35 gadus nebiju dzirdējusi latviešu valodu!» smejas Pēteris. Pagaidām grupa Amerikā ir nepilnā sastāvā. «Mēs draudzē spēlējām trijatā un gaidām, kad atkal tiksim apvienoti ar Elvi. Izdomājām risinājumu, lai papildinātu skanējumu, taču no malas nevienu klāt negribējām.»
Amerikā latviešus un Latviju joprojām zina tikai retais. «Pirmais jautājums parasti ir, no kura štata esat. Daudziem joprojām tas liekas salīdzinoši eksotiski, turklāt tā liekas lielākajai daļai, jo viņi savā dzīvē nav satikuši nevienu latvieti. Daži izliekas, ka zina, kur Latvija ir, bet, apjautājoties sīkāk, izrādās, ka nezina gan.» Taču tagad izskaidrot, kas ir Latvija un kur tā atrodas, kļuvis vieglāk, jo Bostonā, tāpat kā visās pārējās ASV pilsētās, atliek vien pieminēt NBA komandas New York Knicks basketbolista Kristapa Porziņģa vārdu. Tāpat zina diriģentu Andri Nelsonu - viņš kopš 2014. gada vada Bostonas simfonisko orķestri, vēl var piesaukt arī Kristīni Opolais, kas šobrīd darbojas arī Ņujorkā un Bostonā. Tie tādi nelieli padomi potenciālajiem Bostonas apciemotājiem. Starp citu, ar ciemošanos tur jāuzmanās - daudzu spilgtā atmiņā vēl ir šajā pilsētā pēc maratona notikušie terora akti. «Bostona ir salīdzinoši droša pilsēta, bet - droša tikai amerikāņu izpratnē. Nav tā, ka ej pa ielu un redzi, ka šaudās, taču no skolas drošības sistēmas visu laiku pienāk e-pasti ar brīdinājumiem uzmanīties no tā vai cita rajona, kur noticis uzbrukums vai kāds dotajā brīdī klīst ar pistoli. Mums pat ir sava koledžas policija, jo šajā apkaimē katru nedēļu notiek ļoti daudz noziegumu.»
Vai viņi atgriezīsies mājās?
Lai gan Berklijas Mūzikas koledžā pavadīts tikai pirmais gads, dažas atziņas mūsu jaunie talanti jau guvuši. «Pirmais, kas nāk prātā, tā ir izglītības sistēmas sakārtotība - ko viņi māca, kā viņi māca. Piemēram, harmonijā - izej šo kursu, un vismaz viena sistēma tev būs skaidra, viss tiek salikts pa plauktiņiem,» prāto Pēteris ar Rihardu. «Visi ar lielu atdevi dara savu darbu, jo ir ļoti apmierināti ar šo situāciju - skolotāji šajā skolā jūtas kā septītajās debesīs, studenti arī. Visu intereses ir apmierinātas, kaut kā viņi to ir panākuši,» sajūsminās Sintija. Protams, arī šajā koledžā mēdz ietrāpīties sliņķi, taču tās jau ir viņu problēmas. «Ja gribi, ņem pretī piedāvātās iespējas, ja negribi - neņem, neviens ar siksnu mācīties nedzen. Taču, ja pat esi mīļš un skaists bērns, viņiem nav problēmu - čiks, un no skolas ārā! Jo tu taču zināji, ka, izdarot tā vai citādi, sekas būs šādas,» skaidro Rihards. «Ja skola pēc semestra slēdzas, tad tā konkrētajā laikā arī būs ciet - nebūs tā, ka varēsi tur staigāt un satikt savu skolotāju, lai vēl kaut ko censtos nokārtot,» piebalso Pēteris. «Taču tajā pašā laikā skolotāji ir ļoti atvērti, iedod savus kontaktus, lai ar viņiem varētu sazināties arī ārpus stundām. Šajā skolā tiek mācīta arī komunikācijas māksla, lai varētu prast sevi pasniegt, jo, piemēram, ir 150 labu basistu, kāpēc ņemt tieši tevi?! Kāds iesaka, bet tevi kā mūziķi neviens nezina, tāpēc skatās, kā spēj sevi pasniegt, vai esi profesionālis, kāda ir tava attieksme pret darbu u. tml.,» noslēdz Sintija.
Mācības atsāksies septembrī, mūsējie uz okeāna otru krastu dosies augusta vidū, bet Sintija - pat augusta sākumā. «Es spēlēju kādā baznīcā gospeļus, un viena vokāliste raksta albumu, mēs ar pianistu strādājam pie aranžijām. Rakstīsim albumu,» klāsta mūziķe. Pēc Coolmans Report menedžera, blūza (un arī mūzikas vispār) aprindās pazīstamā Dailes Ziga stāstītā, gan Sintija, gan arī abi pārējie jaunieši speciālistu acīs guvuši ārkārtīgi augstu novērtējumu, līdz ar to loģisks ir jautājums, vai viņi maz vairs atgriezīsies dzimtajā zemē, kuras ūdeņi jaunajiem mūziķiem var izrādīties krietni par seklu. «Lai kas arī šeit Latvijā notiktu, mums tomēr gribas visu, ko iemācāmies tur, atvest arī atpakaļ. Latvijā ir daudz brīnišķīgu mūziķu, kuri kaut ko arī dara - rīko jam session, pasniedz meistarklases utt. Mēs arī vēlamies pilnveidot Latvijas mūzikas dzīvi, palīdzēt tās attīstībā. Kvalitāte, kas ir tur - tas ir jāredz, lai to saprastu! Atveras prāts, un sāc saprast, ko patiesībā nozīmē būt profesionālam, labam mūziķim. Mums ir gandrīz vai pienākums to visu vest uz šejieni, lai mūzikas dzīvi celtu arī šeit. Protams,
lielais mērķis ir izsisties Amerikā, kur arī veidot savā ziņā tādu kā bāzi,» ļoti nopietni skaidro Rihards. Dzīvot šeit un muzicēt tur vai otrādi? «Pasaule ir kļuvusi maziņa, bez robežām, tā vairs nav problēma. Nav tā, ja sēdi Amerikā vai Latvijā, tad malies tikai savā dīķī. Saziņas līdzekļi un iespējas ir šajos laikos tādas, ka pēc izsaukuma varam ātri nokļūt jebkurā pasaules vietā.»
Lai kā arī būtu vai nebūtu nākotnē, 14. jūlijs - Tims Mints, 23. jūlijs - Saulkrastu džeza festivāls. Daudz iespēju redzēt un dzirdēt blues/jazz/fusion grupu Coolmans Report pašu mājās nebūs.
