Catalepsia virzītājspēks Ervīns Francs

Lai gan Eirovīzijas dziesmu konkursa nacionālajā atlasē jeb Supernovā uzvarēja Justs, par lielākajiem triumfatoriem dēvējama melodiskās metālmūzikas grupa Catalepsia, kas ierindojās otrajā vietā. Nu par viņiem zina visā Latvijā, turklāt gan mazi bērni, gan kundzes gados.

Pēc konkursa Supernova noslēgšanās apritējis mēnesis, Justs pilnā sparā filmējas Eirovīzijas vizītkartei un gatavo priekšnesumu, bet kādas pārmaiņas pa šo laiku ir notikušas grupas Catalepsia dzīvē? Starp citu, pirms dažām nedēļām viņi gandrīz vai ekspromtā sarīkoja koncertu klubā Melnā piektdiena, un tas bija labi apmeklēts – ir jūtams, ka interese pieaugusi gan savējo (tas ir, metālistu), gan pārējo vidū.

No Rīgas līdz Kurmenei

«Nav tā, ka mēs izjustu baigās pārmaiņas, taču, protams, ir vairāk piedāvājumu uzstāties. Guntars Račs un mikrofonieši piedāvāja izplatīt mūsu debijas albumu [World Of Cliche], kurš tagad ir pieejams daudzviet – pat grāmatnīcās. Uzradušies arī vairāk kontaktu, protams, ir arī lielāks fanu loks – redzēsim, vai tie ar laiku atsijāsies vai arī tā būs stabilā fanu bāze, kas tiešām nāks uz koncertiem. Forši, ka Melnajā piektdienā izdevās sarīkot koncertu. Sākotnēji prātojām, vai nebūs tā, ka mūs vairs šajā klubā un dažādos smagās mūzikas festivālos neņems pretī, bet izrādījās, ka atsaucība ir vēl lielāka,» priecājas Catalepsia līderis, vokālists un ģitārists Ervīns Francs.

Vai spēlēt kāzās vēl neaicina? «Nē, taču vasarā mēs spēlēsim, piemēram, Sabiles Vīna svētkos! Tas ir kaut kas nebijis, ka doom metal grupu aicina spēlēt pilsētas svētkos!

Ā, un vēl – maijā mums ir paredzēts koncerts... Kurmenē! Tur ir tautas nams, kura vadītāja vēlējās mūsu koncertu. Apvaicājos, vai viņa dzirdējusi visu mūsu albumu vai tikai šo vienu dziesmu? Jā, jā, esot vairākas reizes noklausījusies, esot ļoti forši! Tā nu mēs brauksim spēlēt uz Kurmeni – uz vietu, kur citkārt notiek zaļumballes,» smejoties stāsta Ervīns. Protams, grupai ir piedāvājumi uzstāties arī citviet.

Metālmūzikas vēstneši

Smagās mūzikas pārstāvju parādīšanās Eirovīzijā nav nekas jauns, taču lielākoties viņi sevi pozicionējuši kā skarbus cīnītājus (tādi bijuši čupu čupām) vai ķēmus (kā somu Lordi vai mūsu eirošmiti). Catalepsia vēstījums bija piezemētāks – padarīt metālmūziku cilvēkiem saprotamāku. «Izvēlējāmies arī diezgan veiksmīgu dziesmu – ar smagāku dziesmu mūs droši vien nemaz konkursā nepaņemtu,» prāto Ervīns. «Starp citu, kāds paziņa no Liepājas nupat rakstīja, ka šodien Damnation vietējā rimčikā skanējusi jau trīs reizes, kas, manuprāt, vispār ir kaut kas nebijis. Cilvēki, kas ikdienā neklausās smagu mūziku, mūs ir pamanījuši un nāk arī uz koncertiem. Mēs spēlējam nopietnu mūziku, kas ir smaga, taču tajā pašā laikā arī melodiska – tā nav tikai rūkšana, smadzeņu šķaidīšana, galvas kratīšana un bundžu spārdīšana,» ironizē Ervīns. «Draugos rakstījuši arī septiņgadīgi bērni, kas pārdzīvo, ka mēs neuzvarējām, taču mūs klausās arī vecmāmiņas uz 70–80 gadiem, kurām patīk mūsu balādiskākās dziesmas. Neko īpaši necenšamies mainīt vai pierādīt – darām to, ko darām, un prieks, ka cilvēkiem patīk.»

Par metālistiem bieži vien tiek izplatīti visai aplami priekšstati. «Jā, jā, ka visi strādā par kapračiem vai veikalu alkohola nodaļās!» smejas Ervīns. Viņš pats ir pabeidzis Ekonomikas un kultūras augstskolu tulkošanas programmā, pēc izglītības ir tulks, kas specializējas angļu valodā, nedaudz apguvis arī spāņu un franču valodu. «Es strādāju tulkošanas aģentūrā kā lokalizācijas speciālists – darbojos ar failu apstrādi tulkotājiem un redaktoriem. Ārpus darba laika kaut ko arī patulkoju kā ārštata tulks – esmu pašnodarbinātais.» Arī pārējie no Catalepsia pa ielām neslaistās: taustiņniece Silvija Gaujēna strādā Austrumu slimnīcas toksikoloģijas un sepses nodaļā, ģitārists Juris Kreilis ir programmētājs, basģitārists Jānis Emīls Katinskis studē IT un programmēšanas specialitātē, un tikai bundzinieks Krišjānis Purens pašlaik nestrādā, jo audzina savu mazo dēlēnu. «Metālisti ir tādi paši kā citi jaunieši, tikai iet uz šādas mūzikas koncertiem, nevis diskotēkām. Šādi koncerti tieši palīdz iegrimt mūzikā un atbrīvoties no negācijām bez agresijas izpausmēm. Jebkurš var atnākt uz koncertu un jutīsies tur drošāk nekā kādā deju mūzikas klubā,» uzskata Ervīns.

No bērna kājas mūzikā

Pats Ervīns ar smago mūziku sācis aizrauties 9–10 gadu vecumā – ar grupas HIM dziesmu Wicked Game. «Tās oriģinālversija [Krisa Aizeka izpildījumā] man nekad nav patikusi – pārāk ņaudulīga. Kad izdzirdēju, ka to var uztaisīt tādā foršā, smagnējā versijā, kaut kā pavilkos. Tā sāku klausīties HIM, Metallica utt., caur brālēnu tiku pie Skyforger, vēlāk arī pie Heaven Grey kasetītēm, pamazām sāku iepazīt underground,» atminas mūziķis. «Taču ar mūziku nodarbojos no bērna kājas – esmu beidzis Pētera Barisona Aizkraukles mūzikas skolu, esmu mežradznieks. Šobrīd gan neesmu mežragu kopš izlaiduma spēlējis, man tas instruments diez kā nešķita simpātisks.» Uz mūzikas skolu viņu aizvedusi mamma, savukārt pirmos ģitārakordus 11 gadu vecumā parādījis tēvs. Skolas ansamblī Ervīns spēlējis bungas, bet mūzikas skolā apguvis arī trompetes spēlēšanu. 15–16 gadu vecumā Ervīns Jaunjelgavā novācis savu pirmo grupu: tā spēlēja alternatīvo roku un 2005. gadā pārtapa par Catalepsia. «Sākām ar kaut ko līdzīgu blekmetālam, bet tas, kas mums sanāca, bija diezgan smieklīgi. Kad tagad šos demo paklausās, tad liekas – ārprāts... Taču tie bija pusaudža gadi, ar kaut ko bija jāsāk, un tieši caur to es esmu nonācis līdz pašreizējai stadijai.»

Pazīstamāks gan viņš kļuva ar darbību latvju kulta doom metal brigādē Heaven Grey. «Savulaik mēs ar Catalepsia spēlējām viņu dziesmas kaverversiju. Kāds gudrinieks to bija paspējis nofilmēt un ielikt Youtube, par ko man bija (un joprojām bišķiņ ir) liels kauns. Tolaik Heaven Grey nebija vokālista, kāds no grupas bija redzējis šo video un uzrakstīja man. Paaicināja uz mēģinājumu – es tad vēl dzīvoju Jaunjelgavā, bija palicis pēdējais gads vidusskolā – nu, ko dziedāsi? Nu labi, dziedam Upi! Nodziedāju savā tīrajā balsī, viņi saka – pamēģini ar krekšķi! Es to nekad nebiju mēģinājis, nemaz nezināju, ka tā māku dziedāt, pats biju pārsteigts, ka man sanāk kaut kas džeims-hetfīld-veidīgs!» smejas Ervīns, kurš šogad Supernovā žūriju pārsteidza ar šo krekšķi (jeb groulu). Heaven Grey rindās viņš drīz vien sāka rakstīt arī dziesmu vārdus, bet vēlāk kopā ar ģitāristu Vjačeslavu Ņikitinu arī mūziku. Taču Ervīns vēlējās spēlēt savā grupā un atjaunoja Catalepsia.

Ar tāliem mērķiem

Ar ko mūziķis nodarbojas brīvajā laikā? «Vai nu tas paiet ikdienas darbā tulkošanas aģentūrā, vai mūzikā, pa vakariem rakstu dziesmas vai sarakstos ar pasākumu organizatoriem, dziedu vai spēlēju ģitāru. Citu hobiju man nav. Ja neskaita slinkošanu, tas ir, filmu paskatīšanos,» pasmejas Ervīns. Apvaicājoties par viņa tālo mērķi mūzikā, tikai 25 gadus vecajam vokālistam atbilde nav kabatā jāmeklē. «Lai arī daudzi saka, ka tas nav iespējams, mans mērķis ir šo mūziku padarīt par dzīvesveidu. Šobrīd es cenšos virzīties uz to, lai iespējami vairāk laika atvēlētu mūzikai un varbūt ar laiku ar to arī pelnītu iztiku – rēķinus pagaidām ar to nenomaksāsi. Protams, tajā ietilpst arī braukāšana tūrēs, darbs studijā u.tml. Pats galvenais – spēlēt to mūziku, kas pašam patīk, nevis pēkšņi sākt rakstīt trīsminūšu dziesmas vienā un tajā pašā stilā. Ja es 40 vai 50 gadu vecumā joprojām būšu palicis šajā pašā līmenī, tad jau tas tiešām būs kā hobijs – aizej uz mēģinājumu iedzert aliņu, lai atpūstos no sievas un ģimenes. Es gribu to darīt nopietni, pretējā gadījumā tiešām labāk mūziku atstāt hobija līmenī un spēlēt golfu vai lasīt grāmatas.»

Ervīns Francs

• Dzimis 1990. gada 23. jūlijā Ogrē. «Es gan tur nekad neesmu dzīvojis. Kaut kā tā sanāca, ka Aizkrauklē slimnīca bija ciet, tāpēc veda uz tuvāko slimnīcu»;

• Izglītība: Jaunjelgavas vidusskola, Pētera Barisona Aizkraukles mūzikas skola, Ekonomikas un kultūras augstskola, bakalaura grāds tulka/tulkotāja specialitātē;

• Grupas Catalepsia vokālists/ģitārists.