«Es gaidu koncertus, jo man ir ar ko dalīties. Manī ir liels mīlestības apjoms, ko vēlos nodot klausītājiem,» saka dziesminieks Goran Gora, īstajā vārdā Jānis Holšteins-Upmanis, kas klausītājiem nodevis savu pirmo albumu latviešu valodā un devies pirmajā koncerttūrē pa Latvijas pilsētām.
Viņš teic, ka šis ir nozīmīgākais notikums viņa karjerā un tic, ka arī dziesmu teksta autoram Knutam Skujeniekam ir līdzīgas izjūtas, jo, lai gan dzeju viņš vairs neraksta, albumu Mosties Goran Gora nebaidās saukt par dzejas krājumu.
– Albuma nosaukumam bija vairāki varianti, arī sarežģīti, bet sapratām, ka vārds «mosties» sevī ietver dažādas nozīmes. Man patīk, ka varu nevis apgalvot, bet ieteikt. Šis ir aicinājums, nevis pavēle. Ilgi domājām, vai aiz nosaukuma likt izsaukuma zīmi, līdz sapratām, ka tai tur nav jābūt. Šis nav demagoģisks uzstādījums vai slavinājums, bet lieta, kas notikusi ar mani. Pirmais albums latviešu valodā, pirmā koncerttūre, un pirmo reizi Goran Gora atklāj savu identitāti arī uz albuma vāciņa, jo līdz tam man patika spekulēt ar šī vārda nozīmi. Beidzot nāku atklātībā. Tā ir sava alter ego apzināšanās, un no šī vārdu salikuma vairs nebēgu, bet savdabīgā veidā pamostos. Man ir interesanti to stāstīt, bet, kas tālāk notiek ar klausītāju, ir viņa stāsts. Šis ir mans stāsts, kā pamodos es, bet kā pamodies tu?
– Atminies savu pirmo koncertu?
– Jā! Tas bija episks koncerts kinoteātrī Rīga, tagadējā Splendid Palace. Atminos, ka pats pirms koncerta palīdzēju gaismotājiem celt fermas, jo bija ārkārtīgi maz laika, lai sagatavotu vietu. Tas bija traks brauciens. Ļoti! Bet tam visam jāiet cauri, jo no sākuma tev ir liela ambīcija un tu dari, nemaz nedomājot un nepārdomājot, bet vienkārši izšauj ārā. Šķiet, vajag koncertu Splendid Palace? Viss gatavs, un viss notiek! Bet tev nav laika apdomāt, ko spēlēsi un ko teiksi, kā to visu noformulēsi. Kā gan tu nemācīsies no visiem koncertiem, kas deviņu gadu laikā notikuši? Šajā tūrē, manuprāt, no uzstāšanās viedokļa viss ir tik pārdomāts, ka mēs nepaļaujamies uz nejaušībām, bet sniedzam cilvēkam vēstījumu. Pirmais koncerts bija – te es esmu, vualā! Dariet ar mani, ko gribat! Jaunības degsme ir forša, bet kaut kas no tās manī ar laiku ir zudis. Tas ir stāsts – septiņreiz nomēri un tad griez, jo agrāk es neko nemērīju, bet griezu uzreiz.
– Un dziesmu?
– To neviens nav dzirdējis, izņemot man labu draudzeni Baldonē, ar ko draudzējāmies no skolas laikiem un ar kuru kopā veidojām dzejas kopu un tikāmies pēc skolas, lai lasītu un rakstītu dzejoļus. Man bija aptuveni sešpadsmit gadu. Tolaik pašmācības ceļā sāku apgūt ģitāras spēli un pirmo dziesmu veltīju viņai. Šķiet, tas nebija viņas dzejolis, bet kopums par to, ko darījām. Tā bija liriska dziesma, tomēr neatceros ne tās melodiju, ne akordus. Laikam tā tam ir jābūt, ka dziesma palika tā mirkļa izjūtās.
– Kam tev patīk veltīt dziesmas?
– Man patīk domāt, ka dziesmas rakstu sev un rakstu tās kā dienasgrāmatu, kas ne vienmēr ir par reāliem notikumiem, bet varbūtībām. Ir izņēmumi, un atsevišķas esmu veltījis kādam cilvēkam, bet pārsvarā tas ir muzikāli meditatīvs pašanalīzes process. Man ir nepieciešams attīrīties no tā, kas sakrājies manī. Kad ļoti gribu runāt, izjūtu impulsu rakstīt.
– Tā ir arī lieta, kas tevi aizvien saista mūzikā?
– Jā, jo es nevarētu darīt neko citu. Nemāku fotografēt un zīmēt – man ir nulle kompozīcijas izjūta. Varu tikai muzicēt, un tā ir lieta, kas visu laiku virza uz priekšu.
– Ko tev nozīmē atrasties uz skatuves?
– Joprojām to neesmu sapratis, jo skatuve man ir gluži kas cits nekā citiem izpildītājiem. Protams, tas droši vien ir kāds mazvērtības komplekss, jo kādēļ gan lai tu tik ļoti gribētu sevi rādīt citiem, ja pašā kaut kā netrūktu? Bet tā laikam ir cerība. Man atrašanās uz skatuves ir cerība, ka kādam ir vēlme klausīties un ka ir kāds, kas dzird. Tā es braukāju apkārt, uzstājos un vēlos atrast vēl kādus, kuriem rūp tas, par ko runāju un domāju. Kafejnīcā DAD Cafe pēc ilgas muzikālās pauzes man bija brīnišķīgs mazformāta akustisks koncerts, kurā, manuprāt, mēs visi cits ar citu sastapāmies šajā cerībā. Man patīk šādi mirkļi – kad jūti, ka klausītājs elpo ar tevi vienā ritmā un viņš ķer to, ko dod. Atrodoties uz skatuves, nemitīgi ir satelīta stāvoklis – informācija, ko sniedz, otrā pusē kādam ir jāķer.
– Vai katrā koncertā izjūti šo atgriezenisko saiti?
– Nē. Un, jāatzīstas, aizvien vairāk pārtopu par Boba Dilana variantu – ja viņš vismaz vienu reizi koncerta laikā ir paskatījies uz publiku, tātad koncerts ir izdevies, jo kaut kas viņu tajā ir piesaistījis. Nevaru teikt, ka sāku neņemt vērā publiku, bet vairāk jūtu, ka tas, ko daru uz skatuves, ir kā monoizrāde, kurā skatītājs aizpilda pauzi starp dziesmām. Es aizvien vairāk attālinos no izklaides žanra mūzikā, kurā ir attiecības starp mūziķi, grupu un klausītājiem, – mēs kopā uzdziedam, pavelkam garāku vienu dziesmu, paplaudējam tai līdzi un gaisā paceļam šķiltavas vai aipadus. Es attālinos no tā, jo tas manai mūzikai neko nedod. Manā izpratnē tas neatbilst tam, ko man nozīmē muzicēšana. Aizvien vairāk dodos pretī monologam uz skatuves. Bet tas nav nekas biedējošs! Es vienkārši izjūtu sevī transformēšanos uz citu formātu. Arī nākotnē koncerts, ko sniegs Goran Gora, varētu būt nevis labāko hitu apvienojums, bet kaut kas specifiskāks. Bet es tagad tikai skaļi domāju! Es neapsolu!
– Tas ir stāsts par mūziku, bet šogad tev noticis vēl viens spilgts notikums – meitiņas piedzimšana. Kā mainījusies tava un Māras dzīve pēc Ronjas nākšanas pasaulē?
– Lai cik tas būtu dīvaini, man ir izdzisusi praktiski lielākā daļa cietā diska – atmiņas faili no dzīves pirms. Abi ar Māru spriedām, ka mums iepriekšējā dzīve šķiet ne gluži iztērēta, bet mazvērtīga. Jo ambīcijas, kas bijušas pirms tam, bija egoistiskas un vērstas uz neko. Meita bija nopietns katalizators šajā pamošanās posmā, lai pārstātu domāt par sevi kā egocentrisku būtni. Man šobrīd daudz svarīgāki ir notikumi meitas dzīvē, caur kuriem arī es pats pasauli ieraugu pilnīgi citādi. Piemēram, pirmā meitas pastaiga pie jūras un mirklis, kad ieraugi to ar viņas acīm un izjūti, ka arī pats ieraugi to pirmo reizi. Domāju, tāpēc notiek arī mana iekšējā datora atmiņas pārrakstīšana, jo es atkal ieraugu lietas pirmo reizi – zibeni, pērkonu, lietu... No tā rodas jauni impulsi, kas izjūtu ziņā spēcīgi pārmāc tos, kas bijuši iepriekš. Tad bija kā skrējiens nekurienē. Virziens it kā zināms, bet izjūta, kā maucot pa šoseju – ceļa zīmes paslīd garām, bet nepamani, ko tās norāda. Visi brīnumi sākas brīdī, kad nobrauc no tās un iebrauc mazā pilsētā, iepazīsti jaunus cilvēkus, pamani jaunas būves. Droši varu teikt, ka mēs abi dzīvi sākam dzīvot no sākuma. Un tas ir ārkārtīgi aizraujošs process! Sarežģīts, bet daudz vērtīgāks par to, kas bijis pirms tam. Tāpēc arī albuma vērtība manā skatījumā ir nedaudz lielāka nekā tā, kas līdz šim bijusi Goran Gora daiļradē, un nevis tāpēc, ka šis ir pirmais albums latviešu valodā, bet tāpēc, ka, albumu noklausoties pirmo reizi, specifiski izjutu, ka tas dzīvo savā iekšējā pasaulē. Tajā nav radio hitu un singlu attiecības, tā ir savrupa kompozīcija, kurā viss notiek.
– Ko tev gribas iemācīt savai meitai?
– Mīlestību. Diktators varbūt ir augstprātīgs un valdonīgs cilvēks, bet, ja viņš zina, kas ir mīlestība un ne tikai pret cilvēku, bet arī dabu un lietām, tad viss būs kārtībā. Lai ir vērtību sistēma, kurā skaidri apzinies, ka aipads nav svarīgākā dzīves sastāvdaļa un par to, iespējams, nozīmīgāk ir aiziet papētīt, kā dzīvo skudras. Kā viņām iet un uz kurieni tās dodas? Ar šiem sīkumiem tu pabaro dvēseli.
– Mūsdienu pasaulē tas laikam būtu jāiemācās daudziem.
– Jā... Es vispār esmu populārs kā džeks, kurš teic, ka ir piedzimis simts gadus vēlāk, jo man nez kādēļ šķiet, ka simts gadu senākā vēsturē justos daudz organiskāk un jaukāk. Bet varbūt arī ne! Kas to zina?!
– Kāda bija tava bērnība?
– Bezrūpīga! 1. septembrī viesojos Mežciema pamatskolā un nodomāju – bāc, kā man pietrūkst skolas laika! Man ļoti patika skolā! Ļoti! Tā bezrūpība, kurā tev ir brīva griba un kurā nav jāsastopas ar šķēršļiem, kuri nez kāpēc ir obligāta prasība, – lai kaut ko sasniegtu, tev noteikti jāiziet cauri ērkšķiem. Tas, manuprāt, ir savādi. Cilvēkam pieaugot tiek atņemta iespēja darīt tā, kā viņš vēlas, jo ir noteikta formula, pēc kuras jāstrādā, jo tā taču ir pieņemts! Lai izdarītu to un to, jāsastāda pieņemšanas/nodošanas aktu nez kam. Bet – kam? Man tas šķiet smieklīgi. Es nospēlēju koncertu, un tu to noklausies. That’s it!* Tādas ir mūsu attiecības. Manuprāt, pieaugušo pasaule ir pārlieku sarežģīta tikai tādēļ, lai sarežģītu dzīvi, jo patiesībā viss varētu būt daudz vienkāršāk. Mēs varētu vienkārši eksistēt un būt, atrasties cits citam līdzās. Es daru to, tu dari ko citu – super! Apmaināmies? Gluži tāpat kā tas bija bērnībā. Tu ej un vāc gliemežus, liec makšķertārpu kastītē un skaties, kas ar tiem notiek, nedomājot, ka gliemežus nevar likt tārpu kastītēs! Bet kāpēc nevar? Kurš teicis, ka nevar pieradināt gliemezi?
– Izdodas saglabāt šo bērnības bezrūpību vai pieaugušo dzīve tomēr dara savu?
– Es mēģinu nepakļauties sistēmai. Mani tā besī! Un mani nekas tik ļoti nesāpina kā tas, ka redzu, cik daudzi cilvēki vergo. Viņi nedzīvo savu dzīvi tā, kā būtu jādzīvo, un neiet darīt to, ko vēlas darīt un kas viņiem patiešām sanāk. Tā vietā viņi vergo, lai nostrādātu konkrētu gadu skaitu kaut kādas sistēmas vārdā, kura patiesībā apgrūtina cilvēka dzīvi, nevis palīdz viņam. Es laikam esmu palicis hipijs! Man gribas vicināt karogu un saukt – brīvību Villijam!
– Kas tevi visvairāk pārsteidz cilvēkos?
– Reizēm mani pārsteidz, cik daudziem cilvēkiem šķiet, ka viņi zina. Tas laikam tāpēc, ka darbojos radošā profesijā un nezinu pats sevi; to, kas būs nākamais, ko radīšu, un kāds būs jaunais albums citu skatījumā. Bet man tas šķiet visinteresantākais – tas ir nemitīgs izpētes process un pirmām kārtām jau sevis paša. Manuprāt, zinātkāri nevajag pazaudēt. Tagad ir lieli eksperti visās jomās, ka pietrūkst – ei, šo es nezinu! Kas tas ir? Trūkst izjūtas, ka cilvēkiem vari pastāstīt ko jaunu un viņi no tā kaut ko iegūst. Man ir labs paziņa, kurš, satiekoties ar cilvēkiem, aicina viņus pastāstīt ko jaunu, jo nebaidās atzīt, ka ir lietas, kuras viņš nezina. Viņš satiek Laimu Jansoni un prasa, lai viņa pastāsta par kokli. Viņa stāsta, un noklausījies viņš arī viņai pastāsta par savu mūzikas instrumentu. Tas, manuprāt, ir foršs veids, kā dzīvot! Kad nebaidies būt arī nezinošs. Tā nav vājība, bet liels spēks atzīt, ka ir lietas, kuras nezini, bet gribi iemācīties.
– Bet vai uz aicinājumu kaut ko pastāstīt nav nācies dzirdēt atbildi: «Es nezinu!», jo gluži vienkārši nav ko atbildēt? Visi dzīvo savā burbulī.
– Man pašam tā nav gadījies, bet vairāk par to mani nogurdina sarunas par neko. Mani bagātina tās, no kurām kaut ko gūstu, bet pats nemēģinu uzbāzties kādam ar vēlmi kaut ko pastāstīt.
– Vai viegli atrast šādu sarunu partnerus?
– Nē... Ļoti reti.
– Tad šī arī varētu būt viena no lietām, kuras pietrūkst šodienā.
– Runājot par minēto simts gadu vēsturi, man pietrūkst tā laika sarunas formāta. Murjāņos, Ziedoņa muzejā, atradām kladi, kurā viņš bija līmējis no draugiem saņemtās vēstules. Atšķirot lapu, lai rakstītu, netērē lieki laiku, bet uzreiz raksti to, kas sakrājies. Kad otrs lasa, viņš saņem intensīvu informāciju un viņā rodas vēlme atbildēt ar to pašu. Tā man pietrūkst! Epastos uzraksti vienu teikumu un sākas nekonstruktīva sarakste, kas tērē tik daudz laika, tāpēc man pietūkst nevis virsrakstu, bet padziļinātu diskusiju.
– Minēji, ka meita tevi ir atmodinājusi jaunai dzīvei, bet ko kopdzīvē ar Māru esi iemācījies no viņas un, kā šķiet, ko viņa no tevis?
– Domāju, kopdzīve ar Māru vispār ir mainījusi manas dzīves virzienu, jo katrs cilvēks, kas ienāk dzīvē uz palikšanu, to nevar neizmainīt. Tas ir bijis ar visiem – arī maniem vecākiem, kad piedzimu. Tomēr primārais, kas mainījies, ir drošības izjūta un brīvība. Jūtos pārliecināts par to, ko daru, – ģimenes dzīve tev sniedz šo plecu. Ja nav pamata zem kājām, māju uzcelt nevar, un ģimene ir šis pamats, kas sniedz izjūtu, ka, pat ja viena siena sašķiebsies vai mazliet nobruks, pamats joprojām būs saglabājies, tev tas nebūs jāpārbetonē. Tu nevis žvangājies uz visām pusēm un domā, ko un kā darīt, bet izdomā, ko vēlies darīt, un neizdošanās gadījumā maini virzienu, nemainot izejas pozīciju, – kompass vienmēr rāda atpakaļ pareizajā virzienā.
– Kas dara attiecības visnoturīgākās?
– Mūsu gadījumā tā ir sava ego nolikšana malā ģimenes dzīvē, jo tajā ir forši dzīvot otram, palīdzēt viņam ikdienas solī. Nevis atnākt mājās un pieprasīt vakariņas, bet tieši otrādi – atnākt mājās un paspēt vēl kaut ko izdarīt tā, lai viņam nebūtu tam jātērē laiks.
– Bet tā nav ziedošanās.
– Nē, nē! Pat ne upurēšanās! Tā ir mīlestība. Kad otrs tev ir svarīgāks par pašu.
– Kā realitāte saskan ar to, kā pirms 10 gadiem biji iedomājies esam savu dzīvi?
– Ārzemēs slavens neesmu, lielos stadionos neuzstājos, un arī dārgas mašīnas man nav, bet man ir viss, kas nepieciešams. Iepriekšējā albumā man bija dziesma **I’m the only river, kurā ir vārdi – ***I have everything I want/I have nothing. Man ir viss, kas nepieciešams, man nav nekā. Pieļauju, ka tam ir likumsakarības gan ar meitas piedzimšanu, gan gada sākumā pārkāpto trīsdesmit gadu slieksni. Salīdzinot ar to, kādu biju iedomājies savu dzīvi pirms desmit gadiem, šobrīd jūtos daudz nesaistītāks ar solījumiem un obligātām lietām. Jūtos brīvs savā rīcībā un virziena izvēlē, kurā gribu doties. Pēkšņi man sāk šķist, ka tālās stratēģijas ir tās, kas mūs ierobežo un nepieļauj atkāpi. Kad tā nepiepildās, ir vilšanās un jūties iztērējis laiku tukšgaitā, jo neesi sasniedzis noteiktos mērķus. Šajā dzīves posmā mani interesē doties ar plaši atvērtām, nevis aizsietām acīm. Es vienkārši jūtos brīvs.
* Un viss! – angļu val.
** Esmu vienīgā upe – angļu val.
*** Man ir viss, kas nepieciešams/Man nav nekā – angļu val.
http://news.lv/Neatkariga_Rita_Avize_Latvijai/2014/09/05/goran-gora-man-atrasanas-uz-skatuves-ir-ceriba