Pagājušās nedēļas nogalē Dailes teātrī notika Grigorija Gorina tautas komēdijas "Tils Pūcesspieģelis" pirmizrāde, kas solās kļūt par spilgtāko gada nogales notikumu Latvijas teātru dzīvē.
Spilgts ne vien pēc sava satura, bet arī pēc formas, šis jauniestudējums apliecina cik veiksmīgs mēdz būt rezultāts, ja izrāde, gluži kā viduslaiku cilvēka visums, balstās uz trim vaļiem — režisora (Mihails Gruzdovs), scenogrāfa (Reinis Suhanovs) un kostīmu mākslinieka (Kristīne Pasternaka), kuru radošais impulss kustās vienā virzienā.
Šo izrādi tik tiešām gribas saukt par cilvēka dvēseles visumu: gan tādēļ, ka tumsā slīgstošā skatuve šķiet iekārta bezsvara stāvoklī, kurā izgaismoti vien priekšplānā stāvošo aktieru silueti. Gan dēļ apaļi spīdošā mēness, uz kura maliņas apsēdusies, Tila tēva dvēsele dodas pretim Dievam. Gan dēļ smeldzīgās emocionalitātes, kuru katram skatītājam liek izjust Grigorija Gorina radītais stāsts. Gan dēļ Katrīnas Pasternakas fantasmagoriskajiem tērpiem, kas lauku meitenei piešķir porcelāna statuetes grāciju, bet viduslaiku mūkam ļauj uzvesties kā balagāna ākstam.
Jā, Mihaila Gruzdova jauniestudējums ir bufonāde, tajā ir kaut kas no viduslaiku menestreliem, no barokālās operas, no ceļojošā cirka un pat kaut kas - vārdos netverams - no Mazinas acīm. Sarkanas parūkas, ermoņikas un taures... Šī klaunu karavāna dodas pie skatītājiem, lai uz viduslaiku inkvizīcijas sārta degoša miesa pārvērstos par gaisīgu spuldzīšu virtenēm. Skumjas šeit tiek izdziedātas, slepkavības - izdejotas, asaras - paslēptas zem balta sejas grima.
Varbūt tieši tādēļ, piesakot šo jauniestudējumu, Dailes teātris atgādina: leģenda par tautas ākstu Tilu Pūcesspieģeli allaž tiek aktualizēta tautai grūtos laikos, kad vienīgais veids, kā pretoties dzīves grūtībām, cinismam un postam, paliek smiekli.
Iespējams, kādam šī izrāde ar savām noskaņām atsauks atmiņā Maskavas akadēmiskā mākslas teātra leģendāro Morisa Meterlinka „Zilo putnu”. Iespējams, kāds centīsies Daiņa Grūbes trauslo Tilu salīdzināt ar Nikolaja Karačenceva savulaik ģeniāli ņirdzīgo Tilu, varbūt kāds centīsies sazīmēt to, kas tad Grigorija Gorina lugā ir palicis pāri no Šarla de Kostēra radītā oriģināldarba. Taču domāju, ka vislielāko baudu gūs tie, kuri šo lugu skatīsies ar atvērtām acīm un atvērtu prātu, kurā nedrūzmējas salīdzinājumi, atsauces un stereotipi. Jo klauni, kā mēs zinām, vislabāk prot atrast kopīgu valodu ar bērniem, kuri uz pasauli skatās tik pat plašām acīm kā tas Mēness, uz kura maliņas mēdz vizināties dvēseles.