Paradoksāli, taču kādreizējais dzeguzēns, grupas Putnu balle un dueta Valters & Kaža pārstāvis Kaža ir tikai 24 gadus jauns, taču viņa skatuves karjera ilgst jau divus gadu desmitus, turklāt viņš piedalījies 22 albumu ierakstos. Ja precīzāk – 23, jo šonedēļ nāca klajā viņa debijas albums.
Pēdējais brīdis
Kažas jeb Kārļa Būmeistera debijas albuma iesvētības notika šīs nedēļas sākumā kultūras namā Pie Labvēlīgā tipa. Albums tapis trīs gadu garumā, un tajā apkopotas 13 dziesmas, no kurām jau kādas septiņas ir dzirdētas, tostarp seriāla UgunsGrēks himna Tici vai nē, kas šoreiz pārveidota Emīla Zilberta izstrādātajā orķestra aranžijā. Kažas grupas (un domu) biedri – Mārcis Auziņš (ģitārists), Māris Mekšs (bass), Edgars Znutiņš (taustiņi) un Raitis Aukšmuksts (bungas). «Šis ir nekas vairāk, kā 13 skaņdarbos un 1073 vārdos ietērpts stāsts par izdomāto, ieraudzīto, sajusto, nepiedzīvoto un tikai nojausto. Šo albumu klausoties, gan nav jāmeklē mani, bet varbūt starp skaņām un piedziedājumiem kāds atpazīs sevi,» skan Kažas oficiāli pieteiktā versija par savu garabērnu. Šoreiz viņš vairāk centies pievērsties rokmūzikai, lai gan tas izdevies tikai daļēji – ir arī virkne klavierbalāžu un citu eksperimentu.
Neatkarīgās apskatnieks ar Kažu tikās trīs dienas pēc jaunā albuma klajā nākšanas, lai apvaicātos – kā pašam mūziķim izskatās, vai viss izdevies, ko varēja labāk? «Pozitīvākā sajūta ir tāda, ka šajās pirmajās dienās pēc albuma izdošanas man mobilais ir jālādē divreiz dienā, jo cilvēki zvana, apsveic, saka, ka ir forši u. tml. Tas ir stimuls turpināt, un pašlaik ir sajūta, ka bija tomēr vērts čakarēties, ja vismaz kādam tas devis prieku un kaut ko nozīmē,» teica Kaža. «Protams, vienmēr var labāk, taču... Ja īsi pirms albuma izdošanas es domāju, ka sazin, cik smagi man vajadzētu nokrist, lai es saņemtos visu šo te noklausīties – jo pie šiem gabaliem ir strādāts šausmīgi ilgi un tie paguvuši apnikt un iepatikties, un atkal apnikt –, tad pēc prezentācijas, ar visu grupu šo albumu noklausoties, bija labi padarīta darba sajūta.» Iespējams, albumu vajadzējis izdot ātrāk, taču tikpat labi var gadīties, ka tieši šis bijis īstais brīdis – termiņus noteikuši izdevēji. «Patiesībā šis tiešām bija pēdējais brīdis, it īpaši zinot to, ka darba man paliek, paldies Dievam, aizvien vairāk, nevis mazāk. Draud visādi jauni projekti,» informēja mūziķis. Lūgts teikt par šiem projektiem kaut ko vairāk Kaža ilgi minstinās: «Es nezinu, ko es varu stāstīt... Pateikšu tikai to, ka biju aizbraucis ciemos pie Zigmara Liepiņa...»
Sanākusi putra
Ņemot vērā lielo jau zināmo gabalu īpatsvaru šajā ripulī, gluži loģiski uzprasās jautājums, vai to maz var saukt par debijas albumu – sanāk tāds kā jaunā mūziķa The Best. «Pēc teorijas pirmais albums arī tiek izdots tad, kad ir vairāk singlu – tikai otros albumus izdodot, kā arī zvaigznes to var atļauties citādāk. Nav slikti, ja cilvēks, nopērkot albumu, var dungot līdzi vairākām dziesmām.» Nav grūti nojaust, ka lielas problēmas sagādājusi lemšana par to, ko darīt ar Tici vai nē – pārāk jau nu šis gabals asociējas ar UgunsGrēku. «Ilgi domājām. Neielikt to [diskā] nedrīkstēja, jo cilvēki vienkārši nokristu ģībonī, ja nopirktu albumu un šīs dziesmas tur nebūtu. Kad Emīls nāca klajā ar jauno aranžiju, tad tapa skaidrs, ka tā organiski iederas kā albuma otrā dziesma.»
Kaža vienmēr pieturējies pie viedokļa, ka vēlas spēlēt dažādu mūziku, lai tikai tā būtu gaumīga, pie viena pieskatot, lai kopumā tas viss neizveidotu pilnīgu zapti. Šķiet, pēdējais viņam tomēr nav izdevies – te ir visai paliela stilistiskā zapte... «Jā, protams, ir tur reizēm dīvaini ritmi vai nesaprotami instrumentālie gabali, bet... Ja tām dziesmām beigas ar sākumiem loģiski saguļ, tad viss ir normāli. Es pat vairāk baidītos no tā, būt viendabīgam, kad visi gabali būtu trīs minūtes un 30 sekunžu. Ir putra, taču, ja godīgi, trīs gadu laikā tā putra varēja būt vēl lielāka. Man gribējās brīvo sajūtu, nepieturoties pie viena un tā paša stila.»
Jātaisa atvadu tūre!
Starp citu, šodien, 23. septembrī, Arēnā Rīga Kažam ir koncerts kopā ar grupu Tumsa – viņš pie šīs komandas mikrofona debitēja šovasar Liepājā, Summer Sound festivāla laikā. Taču tas nenozīmē, ka Mārtiņa Freimaņa skolnieks ieņems sava skolotāja kādreizējo vietu. «Tas būs mans otrais iznāciens [Tumsas] sastāvā, un, tāpat kā pirms pirmā, es varu teikt, ka tas tikpat labi var būt pēdējais. Tas, kas notiek ar Tumsu, ir šīs grupas džeku jautājums, tā ir viņu grupa. Pēc pirmā koncerta publikas atsauksmes bija negaidīti labas, tā ka šajā ziņā viss ir kārtībā. Taču es jau sākumā viņiem teicu, ka man gribētos ieņemt Tumsas solista vietu nopietnos pasākumos, lai saglabājas Tumsas kā leģendāras grupas vārds, taču es neesmu gatavs braukāt ar viņiem pa klubiem un spēlēt Mārtiņa, manas vai viņu dziesmas – ir taču daudz cilvēku, kas to vēlētos pamēģināt.»
Nav izslēgts arī kāds kopdarbs ar Valteru – kopš hita The War Is Not Over laikiem nu jau būs pagājuši septiņi gadi, dueta vienīgais albums izdots tikai Lietuvas tirgum (cita starpā, tas tur esot pārdots 25 000 kopiju!), «varbūt arī saņemamies un uzrakstām kādu kopīgu singlu, taču neesam par to pagaidām domājuši». Putnu balle vairs sanāk kopā tikai uz aicinātajiem pasākumiem, taču tas arī saprotams: ja Dzeguzīte savā ziņā bija jauno dziedātāju bērnudārzs, tad Putnu balle – skola, kuru nu jau visi kādreizējie bērni ir pabeiguši.
Interesanti, ka Kažam ir tikai 24 gadi, viņš tikko izdevis savu debijas albumu, taču, pēc autortiesību aizsardzības aģentūras datiem, izrādās, ka viņš piedalījies jau 22 (!) albumu ierakstos. «90. gados vai katrā otrajā Raimonda Paula dziesmu platē ņēma dalību arī Dzeguzīte, tad vēl Putnu balle, duets ar Valteru. Uz skatuves esmu jau 20 gadu – jātaisa atvadu tūr!» smejas Kaža. Ja tā padomā, tas ir baiss cipars: leģendārie Bet Bet šogad atzīmēja savu 20 gadu pastāvēšanas jubileju, kas šķita kaut kas tāls un neaizsniedzams, bet te kāds jauneklis teorētiski varētu palepoties ar to pašu... Taču tas nav Kažas garā – ar kaut ko lepoties vai lielīties, jo viņš ir vienkāršs un sirsnīgs puisis. Labs cilvēks un labs mūziķis.