Ļoti daudzi cilvēki jau noskatījušies Nacionālā teātra izrādi Leo. Pēdējā bohēma. Bijušas publicētas arī kritikas. Jā, domas par izrādi dalās. Bet es gribu teikt: paldies!
Man izrāde ļoti patika. Teātra direktoram Ojāram Rubenim arī saku – paldies! Jo mākslas uzdevums ir izpildīts – sirdis ir saviļņotas.
Izrādes veidotājiem, nepiedzīvojot realitāti, nebija viegli radīt patiesu ieskatu tā laika dzīvē, parādīt gan labo, gan slikto. Arī skatīties nebija viegli, jo atkal visu vajadzēja iedzīvot no jauna. Dzīve ir dzīve, bet teātris ir teātris, un ne jau viss ir jāuzliek uz skatuves.
Man kā Leo Kokles māsai jāteic kāda svarīga lieta: paldies izrādes veidotājiem par to, ka netiek godināti meli. Lai intriganti paliek dialogā paši ar savu sirdsapziņu, jo slikto jau visur var atrast. Pēc izrādes manī palika vien pozitīvas noskaņas, jo klausījos brīnišķīgu mūziku, iedzīvojos scenogrāfa radītajā vidē, baudīju aktieru spēli... Ko gan vēl var gribēt?
Bez pagātnes nevar būt nākotnes, bet no kļūdām jāmācās. Nevajag aizmirst, ka izrādē tiek parādīta bohēma, kuras strīdos dzima patiesība. Tur pulcējās tikai patrioti, kuri veidoja un saturēja latviešu kultūru un mākslu, kas mums deva spēku izdzīvot. Toreiz darījām arī to, ko nedrīkstēja darīt. Toreiz no defektiem necentās veidot efektus, kā tas tiek darīts šodien.