Šoreiz nākamā nedēļa iesākās jau iepriekšējā nedēļā: daļai tāpēc, ka tā bija brīvdienās laikrāžus aizļurkājusi uz oktobra vidu, bet daļai tāpēc, ka tā joprojām analizēja prezidenta Vējonīša piektdien teikto.
Proti, viņš bija nācis klajā ar paziņojumu, kas skāra politisko situāciju valstī. «Kas tā par slaistīšanos, ko?!» sita dūri galdā citkārt tik lādzīgais Raimis. «Kāpēc mums joprojām nav ievēlēta jaunā Saeima, a? Ā, ir? Nu, bet kaut kas mums tur nebija, īsti neatceros, koalīcija vai valdība, varbūt abas vai pat visas trīs. Ievēlēto partiju īstenotās konsultācijas un tajās panāktais progress par iespējamo koalīciju un jaunās valdības vadītāja kandidatūru vērtējams kā neapmierinošs, vot!» savā paziņojumā uzsvēra Vējonītis. «Eu, nopietni? Pat viņš to ir pamanījis?» neizpratnē bija nepateicīgā latvju tauta. Savukārt politomurgologi, pēc viedokļu apmaiņas visas nedēļas nogales garumā, secināja, ka prezidenta paziņojums vērtējams kontekstā ar biedrības Alus brālība tajā pašā piektdienā paustajām atklāsmēm, ka karstās vasarās bāleliņi alu tempj vairāk nekā vēsās.
Nedēļas gaitā tika deldēta kroņa manta, proti, Rīgas pils paklāji, jo pa tiem bariem vien turpu šurpu klumpačoja potenciālie premjera amata kandidāti. Prezidents Vējonītis ar kroni, scepteri, varas ābolu un bērzu sulas glāzi rokā sēdēja savā tronī, vērtējot kandidātus un prātojot, kuru nominēt, nobelizēt, oskarot, gratulēt un kanonizēt premjera amatam, bet kuru kā cūkganu ar kājas spērienu izspert pa virtuves durvīm. Pagaidām virs Rīgas pils balti dūmi vēl nebija pacēlušies, lai gan Bordertaunbordāns, Govjuzemis un Pabrīķis sita pie krūts un zvērēja, ka tieši viņu Vējonītis esot noskatījis valdības vadītāja amatam, tikai savā Ostravā dzimušā madonieša kautrībā nav paziņojis to plašākai sabiedrībai.
Kamēr vēl nebija zināms ne premjers, ne ministri, ne prezidiji, ne to biedri, ne padomnieki, ne apkopēja, ne ķēkša, jaunievēlētā Saeima nolēma tomēr dīkā nesēdēt un ķerties pie darba. Kā pirmais, galvenais un nozīmīgākais darbs tika atzīta ķebļu pārbīde parlamenta sēžu zālē, mainot līdzšinējo tradīciju par politisko spēku izvietojumu atbilstoši ideoloģiskajai nostājai, un kreisie nesēdētu tikai kreisajā pusē, labie - labajā, centristi - centrā, bet Artusnis Kaimiņš ar visu kameru - tualetē. Pēc garumgarām debatēm tika nospriests, kurš aiz kura kurā flangā sēdēs, bet kuram būs tālais soliņš un ģērbtuve ārpus halles. Tāpat partijas arī vienojās, ka pirmā jaunās Saeimas sēde notiks pulksten desmitos no rīta, jo pastāvēja bažas, ka agrākā rīta stundā jaunie tautas kalpi vēl nebūs paguvuši padzert rīta kafiju un uzsmēķēt pirmo cigareti, iztīrīt zobus, sasmērēt sev desmaizes un iztūcīties no mājas, kā arī atrast kartē, kur ir Rīga un tramvajs uz Jēkaba ielu, bet Artusnis ap to laiku, kā ierasts, vēl skaidrosies ar policiju par to, kurš atkal apskādējis viņa mašīnu, vai kāpēc viņš atkal izmests no kroga.
Bāleliņu uzmanību no koalīcijas lipināšanas un šā procesa apspriešanas varēja novērst vien kāds grandiozs notikums, un nedēļas vidū tāds arī gadījās - pavisam negaidot, pašā pēdējā oktobra dienā pienāca Helovīns. Pa latvju zemes ceļiem, ārēm un kāpņu telpām klīda vampīru, zombiju, vilkaču, raganu, spīganu, sumpurņu un citu mošķu bari. Briesmoņi grabināja kaulus, gaudoja uz neesošo pilnmēnesi un klabināja žokļus, pieprasot konfektes - vislabāk Prozit, jo tās deva visvairāk enerģijas, lai iespējami īsā laikā izbesītu pēc iespējas vairāk civiliedzīvotāju. Tiem, kuri konfektes nedeva vai šajā visas tautas svētbrīdi atļāvās nebūt mājās, draudēja smalka, eleganta un renesanses laikmeta franču aristokrātijas etiķetei atbilstoša izjokošana - viņu namdurvis tika noķellētas ar kečupu un uz sliekšņa nolikts klucis. Vai arī otrādi.
Ķirbju audzētāji pirms Helovīna mērījās ar saviem lolojumiem, un par Latvijas čempionu tika atzīts 574 kilogramus smags ķirbis. No piedāvājuma piedalīties Baltijas, bet pēc tam, ja paveiksies, arī Eiropas meistarsacīkstēs čempions gan atteicās, iepūdēja sev vienu sānu un testamentā ierakstīja, ka vēlas tikt piepildīts ar šņabi un izbarots zoodārza behemotam. Pret to gan kategoriski iebilda zoodārza galvenais Līdaka, uzsverot, ka testaments nav notariāli apstiprināts, tādēļ vismaz sadaļā, kas attiecas uz šņabi, nav ņemams par pilnu. Helovīna noskaņās pat dīvānu un higiēnisko pakešu tirgotāji savās reklāmās pamanījās izmantot ķirbja vai kāda šausmekļa bildes, bet uz Rīgas Dinamo mājas spēli kopā ar citiem mošķiem gandrīz tika ielaists arī Jurčiks Ragana - labi, ka pie durvīm stāvēja, biļetes pārbaudīja un iespējamo blamāžu novērsa Kalvīša maskā tērpies gāzes Svētais Juris.
Vācijas kancleriene Merkeliene tikmēr paziņoja, ka jau decembrī vairs nepretendēs uz partijas vadītājas amatu, taču valdības vadītājas krēslā labprāt pasēdēšot līdz pat 2021. gadam. «Bet pēc tam gan alles, basta, kaputt un auf wiedersehen,» paziņoja Merkeliene, piebilstot, ka negrasās nedz balotēties Bundestāga vēlēšanās, nedz ieņemt amatus Eiropas Savienībā, nedz vadīt kāda vācu miesta municipalitāti, nedz pat kļūt par Eiroparlamenta ēdnīcas viesmīli. Merkelienes partijas biedri paziņojumu uzņēma ar skaļām urravām, slavināja kanclerieni par izrādīto politisko drosmi un atbildību un uzsāka izmisīgu cīņu par atbrīvoto amatu. Savukārt vāciešu vairākums jutās vīlušies: «To partiju, kas jau tāpat iet pa burbuli, viņa droši varēja vadīt kaut līdz 2666. gadam, bet beidzot atbrīvot to otru krēslu. Šaize, ka ANO ģenerālsekretāra vēlēšanas arī tuvākajā laikā nav gaidāmas.»
