Jaunajā Saeimā ievēlētie politiķi jau otro nedēļu pēc kārtas spļāva saujās, rīvēja padusēs, rotīja piedurknes un sita pie krūtīm, soloties, ka vēl tikai pavisam mazliet jāiespringst, mazliet jāierauj un mazliet jāpaspiež, līdz izdosies dzemdēt jauno valdošo koalīciju, taču tās kā nebija, tā nebija. Vēl vairāk – nebija arī īsti skaidrs, kurš un kāpēc šo koalīciju veidos.
Sākumā iniciatīvu uzņēmās Jauno konservu partijas Bordertaunbordāns, kurš jau paspēja sadalīt partijām ministru amatus, apsolīt vietas valsts uzņēmumu valdēs un padomēs, taču aplauzās ar to, ka nekādus posteņus nebija paredzējis finanšu Danai, Reizniecei un Ozolai un pat ne veselīgajai Čakšai. «Bez tām četrām smukajām nekāda labā koalīcija nesanāks, turklāt tā no Latvijas Krievu savienības jau arī nav ievēlēta,» paziņoja Attīstībai/Pird! Ūpjupūce un ķērās pie sava ministru kabineta veidošanas, koalīcijas līguma sacerēšanas un valdības deklarācijas rakstīšanas. Pie viena viņš sūtīja spiegus un dronus uz KPV LV biroju, lai mēģinātu noskaidrot, cik tālu ar līdzīgu dokumentu sagatavošanu ir ticis Govjuzemis, taču uzzināja vien to, ka darbs pie programmas iestrēdzis, jo Artusnis Kaimiņš neesot lietojams pēc neliela satiksmes starpgadījuma ar citu āzi.
Prezidents Vējonītis palūkojās kalendārā un smagi nopūtās, konstatējot, ka viņam pienācis pēdējais brīdis uzsākt konsultācijas ar partijām, lai izlemtu, kuru nominēt par premjeru. Sākumā prezidents uz sarunām uzaicināja vecās koalīcijas biedrus un bija nepatīkami pārsteigts, izbrīnīts un sašutis. «Tad tiešām sanāk, ka jums kopā ir tikai 32 mandāti, ar kuriem nepietiek ne tikai valdošās koalīcijas izveidošanai, bet pat suņu būdas sanaglošanai Esplanādē? Kādēļ man neviens to agrāk nevarēja pateikt?» sodījās Vējonītis un piedraudēja vainīgos bargi sodīt, liedzot viņiem ielūgumus uz dziesmu svētku eglīti Pionieru pils Baltajā zālē un nākamo Ziemassvētku lielkoncertu Mežaparka estrādē. Galveno problēmu tas gan neatrisināja, jo nevienam nebija ne jausmas, kuram no pretendentiem ir kaut nelielas cerības sastiķēt koalīciju. Politmurgologi pieļāva iespēju, ka šis process ievilksies līdz Jaungadam, Lieldienām vai Jāņiem. Bet varbūt arī līdz vasaras vidum, kad atklātās vēlēšanās Vējonīša vietā būtu jāievēlē cits prezidents, lai lāga Raimim par šo jautājumu vairs galva nebūtu jālauza.
Daudz cietusī un pieredzējusī latvju tauta centās politiskajam tirgum pievērst pēc iespējas mazāk uzmanības, taču tika nekrietni pamudināta uz aktīvu viedokļa paušanu - medijos parādījās ziņa, ka Rīgas dome varētu apspriest iespēju alkoholu veikalos tirgot tikai no desmitiem rītā līdz septiņiem vakarā, bet svētdienās šmigu nepārdot vispār. Ziņas par šādām iespējamām represijām, turklāt laikā, kad progresīvajā pasaulē, proti, Kanādā, tika legalizēta zālītes tirdzniecība, izraisīja vispārēju sašutuma vētru. Rīgas domē valdošajiem saskaņiešiem tika norādīts, ka, ja viņi ar tādu ideju būtu nākuši klajā pirms 6. oktobra, tad vēlēšanās saņemtu barankas caurumu, sprāguša ēzeļa ausis un ne vairāk par 0,666%, savukārt saskaņieši žēlojās, ka šādas iniciatīvas parādīšanās pavisam noteikti ir politisko pretinieku rūpīgi pārdomāta un izplānota provokācija un nomelnošanas kampaņa.
Aizejošā valdība un parlamentārieši tikmēr steidza padarīt četru gadu laikā līdz galam nepadarīto un pēkšņi attapās, ka budžetā vēl nez kādēļ atlikuši līdzekļi neparedzētiem gadījumiem. 110 666 eiro no šīs summas tika steigšus piešķirti hokeja federācijai 2021. gada pasaules čempja organizēšanai. Čempis pār Latvijas galvu bija uzgāzies tik strauji un neparedzēti kā zemestrīce un cunami vilnis, un, lai gan latvju hokeja federācija bija līdz pēdējam spirinājusies pretim, cenšoties izvairīties no tā rīkošanas, riebīgais Kremļa pavadā turētais Starptautiskās hokeja federācijas Fāzelis bija piespiedis piekrist tā sarīkošanai, piedraudot, ka pretējā gadījumā iesēdinās Rukrukkalvīti un Kazjolu savā stomatologa - zobārsta - āksta - daktera Klauna krēslā. Padzirdējuši par naudas iedalīšanu hokejistiem, ātri vien sarosījās arī lauksaimnieki, kuriem zaudējumus bija nodarījusi nejēdzīgā vasara un dumjais rudens, kā arī pavisam noteikti grasījās nodarīt mistiskā nākamā ziema un nelaikā pienākušais pavasaris.
Meteomurgologi un citi sinopintiķi pasludināja ceturtdienu par pēdējo gada dienu, kad gaisa temperatūra pārsniegs 15 grādus pēc Celsija, 59 grādus pēc Fārenheita un 288 kelvinus, apsolot, ka nu patiešām, patiešām būs beigušās visas atvasaras, atatvasaras, bābu vasaras, mužiku vasaras un zelta rudeņi. Visemocionālāk šo paziņojumu uztvēra dabas cienītāju ordu nogurdinātie Siguldas un Tērvetes iedzīvotāji, kuri izgāja stihiskās demonstrācijās ar plakātiem «Slava slapjam un aukstam rudenim!», «Nost ar lapām dzeltenām un lapām tumši sārtām» un «Rīdzinieki, nu beidzot vāksieties mājās?». Tomēr rīdzinieki, kuriem mājās vēl nebija pieslēgta centrālapkure, apsvēra iespēju nedēļas nogalē atkal doties ārpus pilsētas, lai pajūsmotu par melnajos miskastes maisos sabāztajām lapām, dažviet atrodamajiem kastaņiem un ozolzīlēm, rudenīgajiem kurmju rakumiem, ziemāju sējumiem, tukšajām stārķu ligzdām, dažām pāraugušām bekām un pļavas vidū piemirstu siena rulli.
Pasaulē viss tikmēr ritēja savu gaitu. Briselē notika kārtējais izšķirošais samits par Breksita jautājumu, kura dalībnieki vienojās pēc mēneša rīkot vēl vienu kārtējo un izšķirošo samitu par šo pašu tēmu. Saūdarābi neparko nevēlējās atzīt, ka savā Stambulas konsulātā līdz nāvei nospīdzinājuši, bet pēc tam ar motorzāģi Družba gabalos sadalījuši un Bosfora jūras šaurumā zivīm izbarojuši kroņpricim netīkamu žurnālistu, bažījoties, ka pēc tam viņiem piesies arī Skripskrapaļu indēšanu, Kenedija slepkavību un Jēzus krustā sišanu. Tikmēr Ukrainas pareizticīgo dēļ Krievijas pareizticīgie saplēsās ar Konstantinopoles pareizticīgajiem, pasludinot, ka kopā šņabi un grapu vairs nedzers, dievmaizītes neuzkodīs un izlūkos neies. Nepareizticīgie no tā visa nekā daudz nesaprata, tāpēc pievērsās vienkāršākām tēmām, apspriežot prinča Harija un Meganas gaidāmā mazuļa izskatu vai Kardašjanas un Vestas adoptētā suņa izmērus.
