Mēs zinām, ko jūs darījāt pagājušajā vasarā: 1007. sērija
 
©Zīmējums: Dzintars MELNIS

Prezidents Vējonītis ilgi domāja, ko nominēt, beatificēt un kanonizēt premjera amatam, izsauca vēlreiz visus trīs kandidātus pie sevis uz Rīgas pili, aplūkoja tos, atzina, ka neviens nav gana smuks, nopūtās, pakasīja aiz auss un teica: «Eh, kad nav kazai piena, tad nav, paceļ asti un lej atpakaļ, lai iet Bordertaunbordāns!» Nominētais ar lielu enerģiju ķērās pie koalīcijas lipināšanas, par 80% būdams pārliecināts, ka viņam tas izdosies, un vēl par 20% cerot, ka izdosies. Lāga Vējonītis tam gan īsti neticēja, taču vadījās pēc latvju tautas ticējumiem, saskaņā ar kuriem pirmā pankūka piedeg, pirmie kucēni jāslīcina un pirmais premjera kandidāts izgāžas.

Pašā pirmajā jaunās Saeimas sēdē svarīgākais jautājums pēc bufetes pauzes, selfiju sataisīšanas un apmainīšanās ar tālruņa numuriem bija prezidija ievēlēšana. Ņemot vērā to, ka uz priekšā sēdošajiem varēja arī iegadīties līdz apnikumam blenzt turpmākos četrus gadus, deputāti izdomāja prezidija krēslos savēlēt tikai daiļā dzimuma pārstāves, kā arī Klementjevu citādi domājošajiem un Saeimas dāmām par prieku. Par Jaunās Konservu partijas izvirzīto Dagmāru neviens negribēja balsot, jo viņai bija pārāk neizburtojams uzvārds, bet par Artusni - jo viņam bija pārāk lielas ausis. «Vot, ja jūs būtu prezidijam savu smuko Ramonu izvirzījuši, nobalsotu visi simt, simt punkti!» KPV LV Govjuzemim skaidroja pārējie. «Nekas, nekas, prezidija amats nav uz mūžu,» gražojās Kaimiņš.

Vēl deputāti bija nodarbināti ar svinīgā zvēresta došanu. Tā kā tekstā bija veseli divi teikumi, lielākā daļa tos varēja tikai nolasīt no planšetes, mobilā telefona, lapiņas vai piedurknē, bikšu kabatā un zābaku stulmeņos iebāztajiem špikeriem. Ņemot vērā to, ka sēde tika translēta tiešraidē un pastāvēja iespēja ietikt jūtjūbā vai vismaz žurnālā Privātā zive, deputāti īsā zvēresta laikā centās maksimāli palikt atmiņā: vesela čupa savu runu teica latgaliski, daži - augšzemnieku dialektā, kāds sēliskā un kursiskā izloksnēs, dažs rajončika žargonā, viena - kurzemnieku vidus dialektā, tomēr visus pārspēja tā Janīna Kursīte, kura bez oranžajiem matiem, bet ar Pakuli uzvārdā. Viņa zvērestu deva, nolaižoties pa virvi un apmetot kūleni, pēc tam to noskaitot latviešu un lībiešu valodā, nodziedot Viens polšs ezerā un no skatuves ielecot publikā.

Bet vēl pirms tam premjera Kučinska valdība atskaitījās par 1000 dienās sastrādāto, un izrādījās, ka Latvijā bijusi labākā, darbīgākā un saskanīgākā valdība pēdējo 2018 gadu laikā, tikai neviens to nez kāpēc nav pamanījis. Kučinskis atzina, ka vadījis izcilu valdību, tieslietu Rasnačs jūsmoja, ka pirmo reizi no visām piecām piedzīvotajām valdībām esot strādājis tik vienotā valdībā, kultūras Melubārde pauda pārliecību, ka, pateicoties šai valdībai, palielinājusies iedzīvotāju piederības sajūta Latvijai, bet pārējie krāšņus epitetus sev vairs nebija spējīgi izdomāt, jo slaucīja nēzdodziņos aizkustinājuma asaras un bija aizņemti ar iesniegumu rakstīšanu Lāčplēša Kara ordeņu saņemšanai. Veselīgā Čakša vēl kaut ko prātoja par iestādītu mežu, kam jādod laiks izaugt, bet ārlietu Rinkinkēvičs atsaucās uz Cepli un novēlēja jaunajai valdībai nenolaist uz grunti plaukstošu uzņēmumu. «Vo, atsauces uz Cepli bija vietā, tieši tāda veida plaukstošu uzņēmumu mēs viņiem arī nodosim!» piekrita vecā valdība.

Vismaz 1648 cilvēki dažādās zemeslodes malās piedalījās Pasaules diktāta latviešu valodā rakstīšanā un kolektīvi pieļāva vienu un to pašu kļūdu, nosaucot Ālandu salas par Ālandu salām, nevis Olandi, kā to Latvijas Vēstnesī bija paguvuši pasludināt valodmurgologi. «Ejiet ka nu dēt uz savu Olandi!» bija sašutuši diktāta rakstītāji, tomēr, lai pienācīgi sagatavotos nākamā gada pārbaudījumam, sāka interesēties, vai Saulkrastu Baltā kāpa jau nav oficiāli pārdēvēta par Saulkrastu Nobrukušo Balto kāpu un slēgtais Brasas cietums nebūs jāsauc par Bijušo Brasas cietumu.

Saņēmusi budžeta grozījumos vēl 22,5 ļimonus un pārdevusi nezināmiem dīvaiņiem divus 1980. gada ražojuma tramvajus par 1666 eiro ar PVN, Rīgas satiksme varēja ķerties pie sabiedriskā transporta pārvadājumu uzlabošanas. Pasažieri bija sūdzējušies, ka viņiem piegriezušās tās divas balsis, kuras gadu gadiem paziņo pieturvietas, tādēļ tika izsludināts konkurss, lai atrastu pašu labāko balsi šī atbildīgā pienākuma veikšanai. Tā kā pašvaldība savā skopumā bija papildus piešķīrusi tikai nieka 22,5 ļimonus, Rīgas satiksme nevarēja noalgot Andželīnu Džoliju vai Džordžu Klūniju, samierinoties ar mūsu pašu Robežnieku. Toties tika rasta iespēja sabiedriskā transporta monitoros demonstrēt 19. un 20. gadsimta mākslas darbus, bet drīzumā bija plānots salonos izvietot audioiekārtas, lai ikviens varētu klausīties baroka laika mūziku. «Kad redzu Purvīti un klausos Pergolēzi, es ģībstu!» atzinās 15. trolejbusa pasažieris ar iesauku Žora, kurš regulāri smirdēja šā maršruta trolejbusa trešajā krēslā.

Pa to laiku tika organizētā kārtējā vitāli svarīgā un ārkārtīgi nozīmīgā aptauja, lai noskaidrotu, kā latvju bāleliņi vērtē valsts proklamēšanas 100. gadadienu. Izrādījās, ka 80% Latvijas iedzīvotāju to vērtē kā vēsturiski nozīmīgu laiku, bet 77% uzskata, ka šogad svētkus vajag atzīmēt īpašāk nekā citus gadus. Argumentācija tam bija tāda, ka šogad svinību laikā pirmoreiz norisināsies vairāk nekā 900 pasākumu, bet pats galvenais - pirmoreiz teju 60 dienas gadā ir pārsniegti temperatūras rekordi, kas ļauj cerēt, ka arī 18. novembrī būs nevis salnas, migla, lietus un cita draņķība, bet gluži ciešami laika apstākļi.