No februāra atkal skatāms skatītāju iemīļotais raidījums Māmiņu klubs, tikai šoreiz nevis TV3, bet gan telekanāla STV Pirmā! Ēterā – tās ir pirmās pārmaiņas. Savukārt otrās vairāk gribētos saukt par atgriešanos pie saknēm – pie Māmiņu kluba stūres atkal ir Kristīne Virsnīte.
No bēbīšiem pie sievietēm
Raidījums Māmiņu klubs pie skatītājiem dodas jau 15. gadu un, lai arī ierastajā laikā (svētdienās pulksten 9.30), šoreiz citā televīzijā (kanālā STV Pirmā!) un citā formātā. «Māmiņu klubam mainījās sponsori, līdz ar to nācās domāt, varbūt nepieciešamas arī globālākas pārmaiņas. Kādas tās varētu būt? Visticamāk, ka ir jāmaina formāts. Māmiņu kluba formāts radies teju šā gadsimta sākumā, bet laiki ir ļoti mainījušies - gan tehnoloģijas, gan mūsu uztvere. Sanācām kopā un nospriedām, ka raidījuma epicentrā turpmāk varētu būt nevis bēbītis, par kuru ir tik daudz runāts visu šo gadu garumā, bet gan sieviete. Jo patiesībā taču tieši ar viņu viss notiek: ir sieviete ar ģimeni, kurā ir bērni; ir sieviete, kurai nav bērnu, kura sevi velta karjerai; ir sieviete, kurai nav karjeras, bet viņa ir mājās, utt. Par sievietes dzīvi - tas ir centrālais temats,» skaidro raidījuma vadītāja Kristīne Virsnīte. «Lattelecom savu STV Pirmo! ir pozicionējuši kā sieviešu kanālu, līdz ar to risinājums nāca pats no sevis. Telekanāls sadarbības piedāvājumu uztvēra ar prieku. Nu mums raidlaiks ir nevis 25 minūtes, kā līdz šim, bet stunda, kuras laikā tēmas var skart daudz plašāk un jau izvērsties pavisam citā formātā.»
Līdz šim raidījums vairāk bija veltīts jaunajiem vecākiem un aptvēra tādas tēmas kā grūtniecība, bērniņa nākšana pasaulē, viņa pirmie dzīves gadi un jauno māmiņu dzīve, bet jaunajā sezonā Māmiņu klubs kļuvis par dzīvesstila raidījumu sievietēm, iekļaujot sevī arī tādas tēmas kā sievietes māja, skaistums, veselība, attiecības, dzīve ar bērniem, hobiji un mājas mīluļi. «Nav jāuzbur rozā mākonītis, ka nu ir piedzimis mazulis, un viss ir tik skaisti, forši un jauki. Būsim reāli - bērns ir milzīgs izaicinājums, tās ir arī grūtības, tā ir dzīve, ko katru dienu dzīvojam. Mēs varam runāt arī par nopietnākām lietām - bieži vien pat tādām, par kurām runājam tikai psihoterapeita kabinetā. Vēlamies likt cilvēkiem domāt,» uzsver Kristīne. Ja iepriekš raidījumu gribējās dēvēt par Māmiņu (sieviešu) klubu, tad tagad tam, šķiet, piemērotāks būtu Sieviešu (māmiņu) kluba nosaukums. «Iespējams, to tiešām šādi varētu definēt,» piekrīt Kristīne. «Bēbīši no mūsu raidījuma nekur nepazudīs, jebkurai ģimenei tā ir aktuāla lieta. Mēs joprojām sekosim kāda bēbīša gaidībām, dzemdībām un viņa augšanai. Protams, [raidījumā] būs bērni, bet tas vairs nebūs tik ļoti koncentrēti. Līdz šim mēs bijām ierobežoti savā nišā, jo - kam tad mēs interesējām? Ģimenēm, kas gaida [bērnu] un pirmajā audzināšanas gadā. Kad bērniņam aprit gads, esi jau aptuveni apbružājies audzināšanas procesā un sāc domāt citās kategorijās. Pirmais grūtums ir pārgājis, un tādi temati kā, piemēram, zīdīšana vai bērniņa vannošana vairs nav tik aktuāli. Plus mēs arī paši esam izauguši - esam šo bēbīšu lietu izdzīvojuši tik ļoti, ka arī pašiem interese kļuvusi citādāka. Esi kā sieviete sevis meklējumos - kas es esmu, ko daru, kā sevi piepildu, kā man atrast savu aicinājumu un kā vispār dzīvot šajā pasaulē, kura tik ļoti mainās.»
OTRĀS MĀJAS. Vīra darba dēļ Kristīne ar bērniem diezgan bieži uzturas Krievijas galvaspilsētā Maskavā / Privāts arhīvs
Trīsreiz vienā upē
Pēc iepriekšējās sezonas Kristīne no darba Māmiņu klubā aizgāja, taču sanāca tā, ka pauze bija tikai četrus mēnešus. Interesanti, ka reiz viņa jau bija klubu pametusi, līdz ar to var teikt, ka Kristīnei izdevies pat trīsreiz iekāpt vienā un stilistiski līdzīgā upē. «Kad manai meitai Amēlijai bija pieci mēneši (šobrīd viņai ir jau deviņi gadi - aut.), no radio raidījuma pievienojos LTV komandai kā redaktore. Pēc kāda laika [no Māmiņu kluba] aizgāju, jo meitai tuvojās divi gadi, un mēs izdomājām doties ilgākā ceļojumā uz Indiju. Toreiz bija tāds jaunības maksimālisms - labi, iešu prom, un tad jau dzīve rādīs, ko tālāk! Ir taču cilvēki, kas tā darījuši, un nekas slikts ar viņiem nav noticis - gan būs labi! Atgriezos no Indijas, kādu gadu sabiju mājās ar bērnu, bet pēc tam atkal pievienojos Māmiņu klubam - nu jau kā raidījuma vadītāja,» atminas Kristīne.
Šoreiz šķiršanās no raidījuma izvērtās mazliet citādāk. «Raidījumā biju nostrādājusi septiņus gadus, sapratu, ka man būtībā viss jau ir zināms. Es vairs neveidoju pirmsfilmēšanas scenārijus - ar aizvērtām acīm jebkurā diennakts laikā vai pat pamostoties pusmiegā iepriekšējā formātā varētu izveidot šo raidījumu, cik tas atkarīgs no manis. Saproti, ka tajā visā esi tik ļoti iekšā, ka vairs nav interesanti, nav vairs mērķu, uz kuriem tiekties. Esi ļoti daudz iemācījies, bet vairs nav izaugsmes iespēju. Plus vēl privātā dzīve - kļuvu par mammu Kasparam, savukārt mans vīrs darba dēļ lielu daļu savas dzīves pavada Maskavā. Sanāk, ka esi pilna laika viss - pilna laika mamma, pilna laika mājsaimniece, pilna laika darbinieks un savā ziņā arī vientuļais vecāks, jo vīrs būtībā ir tikai feisbūkā - kad izskrienu uz veikalu, viņš bērnus pieskata tur. Protams, sarunājamies katru vakaru, bet fiziski šis cilvēks nav pieejams. Ik rītu agri celies un ved vecāko bērnu uz skolu, ar mazāko dodies dienas gaitā un darbos, pēc tam ej pēc bērna uz skolu, ved viņu mājās, un sākas mājsaimnieces gaitas, jo jātaisa ēst un jāsakārto māja, kā arī jābūt gatavai nākamajai dienai. Un tas viss ir nenormāli daudz un koncentrēti! Man šķita, ka vairs neko nevaru, jo man vairs nav spēka, esmu sevi izsmēlusi. Vairs nezināju, ko darīt, un šķita, ka vairs nespēju nevienam neko sniegt. Un nevar taču pateikt bērniem - tā, es pievēršos darbam, bet jūs tieciet galā paši!» stāsta Kristīne. «Beidzot dzīve pati noteica, ka nepieciešams izvēlēties, kam tad es pievērsīšos, kā savilkšu sevi kopā. Jūnijā bijām nofilmējuši visu sezonu, raidījumi jau bija samontēti. Saslima abi bērni un nokļuva slimnīcā - es tur nodzīvoju divas nedēļas. Situācija bija ļoti nopietna. Atceros savu pirmo nakti slimnīcā - vīrs Maskavā, ar mazāko bērnu braucu uz slimnīcu, vecāko atstāju pie vīra brāļa ģimenes. Slimnīcā - mēs bijām observācijas nodaļā - visu nakti pavadīju, sēžot krēslā un turot bērnu klēpī. Sēdēju un domāju: Kristīn, ko tu savā dzīvē dari?! Tavam bērnam ir ļoti slikti, tu it kā esi visur, bet vai tu tiešām esi arī saviem bērniem?! Kāda ir mana izvēle, ko es darīšu tālāk? Un pēc dažām dienām pieņēmu lēmumu, ka iešu prom no darba. Sapratu, ka nepieciešamas pārmaiņas un, ja nesperšu pirmo soli, to nebūs - pienāks nākamā sezona, kas, visticamāk, būs tāda pati. Aizgāju un pirmos mēnešus tiešām par darbu nedomāju. Jā, rakstīju savu blogu un rakstus brīvmākslinieces režīmā. Taču tas ir pavisam citādāk, ja paralēli tam vari pavadīt laiku kopā ar saviem bērniem.»
AUKSTUMS TUKSNESĪ. «Sahāras tuksnesī - nakšņojām pie beduīniem teltī, janvāra vidū, kad naktī termometra stabiņš rāda aptuveni 0 grādu» / Privāts arhīvs
Prombūtne gan nesanāca ilga. «Man nebija plāna atgriezties Māmiņu klubā tādā, kāds tas bija iepriekš. Es patiešām gāju prom, un man nebija domas, ka tagad nedaudz atpūtīšos un pēc tam iefiltrēšos atpakaļ - nē, es tiešām gāju uz neatgriešanos. Protams, es nezināju, kā izvērsīsies dzīves apstākļi, kas notiks tālāk, un ko es vispār darīšu. Taču man nebija sajūtas, ka dzīvē pazudīšu un vairs nekad neatradīšu darbu, zināmā mērā es atkal lēcu nezināmajā. Taču tad notika jau minētās Māmiņu kluba pārmaiņas, un kolēģi vaicāja, vai mani tas interesē. Šis bija jauns izaicinājums,» atzīst Kristīne. «Šobrīd pa ilgiem laikiem atkal rakstu pirmsfilmēšanas scenāriju un ļoti rūpīgi gatavojos katrai filmēšanas dienai, kuras ir ārkārtīgi intensīvas - nedēļā ir divas filmēšanas dienas, bet no rīta līdz vakaram. Man šis process ir nereāli interesants! Piedalies jauna formāta izstrādē - kas televīzijas cilvēkam var būt aizraujošāk par šo?! Tas ir ļoti radoši. Esi iedomājies rezultātu, bet nekad nezini, kāds tas būs. Taču noskatījos pirmo raidījumu pirms tā nodošanas televīzijai un varu pateikt - tas ir foršs!» ar mirdzošām acīm aizrautīgi stāsta Kristīne. «Par savu darbu parasti tā nemēdz teikt, bet skaties un saproti - eu, bet ir labi, nopietni - ļoti labi! Ir tā, kā ir gribējies! Mūsdienīgi un aktuāli. Ir 2018. gads, un raidījums tiešām arī izskatās kā 2018. gadā! Par to ir milzīgs prieks un gandarījums. Mans lielākais prieks ir par to, ka jaunajā formātā ir arī lielā intervija ar ļoti interesantiem cilvēkiem, kuri ir gatavi aizstāvēt savu domu un nebaidās stāstīt savu stāstu. Piemēram, svētdien būs Kaspars Zlidnis ar Diānu Urtāni-Zlidni, kuri ļoti atklāti runā par to, ka gandrīz izšķīrušies, ka attiecībās pēc bērna piedzimšanas bijusi krīze, ko viņi darījuši, lai visu saglābtu un pēc tam apprecētos. Arī par to, ko nozīmē mammai zaudēt bērnu, kurš ir sveiks un vesels, - Diānas vecākā meita nav kopā ar viņu.»
Dzīvo šeit un mazliet Maskavā
Publiskajā telpā Kristīne Virsnīte ik pa laikam parādās arī citā ampluā - viņai ir savs «mammas un ceļotājas blogs» Wandering Ever After. «Man ir vajadzīga šāda privāta izpaušanās vieta, jo Māmiņu klubā esmu tikai viena no komandas, tas ir visu mūsu kopdarbs, katrs tajā piedalās ar savām idejām. Savukārt blogā - cik nereāli daudz sieviešu man raksta vēstules un stāsta ārkārtīgi privātus dzīvesstāstus! Absolūti sveši cilvēki!» sajūsminās bloga autore. Ar dažiem no šo vēstuļu autoriem viņa tikusies, un šie stāsti pārauguši plašākā formātā. «Jau kad rakstīju šo blogu, sapratu, ka sievietēm kaut kas šāds ir vajadzīgs - vieta jeb platforma, kurā mēs varētu runāt par dzīvi, kā mums patiesībā klājas. Kur būtu arī skarbāki stāsti par to, ka māmiņu dzīve nav tikai rožu dārzs, kurā mēs smukās kleitās ar bērniņiem cilpojam apkārt. Ka mēdz gadīties visādi, un tad ļoti svarīgs ir emocionālais atbalsts. Arī es, kad man iet riktīgi grūti, meklēju izrunāšanās iespēju un atbalstu. Tā ir visiem. Es biju iecerējusi radīt savu videoblogu un nenojautu, ka šīs manas idejas pāraugs saviem mērogiem daudz lielākā notikumā - TV raidījumā.»
Kristīne ir blogere ar pieredzi. «Jau sensenos laikos man bija savs blogs - kad braucām uz Indiju, 2010. gadā. Rakstīju ceļojuma piezīmes, kas bija interesanti man pašai, turklāt doma bija tāda, lai meita, kas tolaik bija pavisam maziņa, izaugot varētu palasīt, kā vecāki viņu visur veduši un kā mums kopā gājis. Ka vecāki nav bijuši nekādas sēnes,» smejas Kristīne. «Savukārt pēc mazā piedzimšanas - mēs tad dzīvojām Maskavā - man bija visādas idejas pašai, arī raidījuma temati palika pāri, gribējās pastāstīt par to plašāk, jo raidījuma šaurā formāta dēļ tas īsti nebija iespējams. Vēl ir arī blogs Virsnīši ceļo, kas ir interneta vietnē Facebook, bet šobrīd nav diez ko aktīvs. Kad paies visi lielie darba trakumi un atkal varēsim ceļot, to varēs atkal aktivizēt. Mums bija doma janvāri pavadīt Marokā, taču nāca jaunais Māmiņu kluba piedāvājums un - nu kāda vairs Maroka?!» smaida raidījuma vadītāja.
Kristīnei daudz laika sanāk pavadīt Maskavā, kur viņas vīram ir velobizness, un vismaz par šo pilsētu viņa varētu pavēstīt nudien daudz interesanta. «Esam kopā ar bērniem Maskavā pilnībā pavadījuši divas vasaras un epizodiski parādāmies tur arī uz svētkiem vai brīvdienām. Ar Maskavu man ir tādas love & hate attiecības - brīžiem es to ļoti mīlu, bet brīžiem es to nepavisam negribu. Maskavas pieredze man ir iemācījusi novērtēt to, cik ļoti forša vieta dzīvošanai ir Rīga. Šeit mēs nenovērtējam to, cik patiesībā mierīgā un nesteidzīgā ikdienā dzīvojam. Mums šķiet, ka šeit, Rīgā, esam baigajā skrējienā, te ir tik daudz darba, ka pat neredzam saules gaismu, bet tā nav! Mēs pat nenojaušam, kas notiek megapolēs. Tur ir rīts-vakars, rīts-vakars, vai, vasara jau pagāja, braucam atpakaļ! No rīta pamosties, un jau pagājuši mēneši. Dzīves ritms ir ārprātīgi ātrs, un pat it kā neko nedarot - es taču tur biju kopā ar bērniem -, viss paiet nenormālākajā steigā, visi un visu laiku ir kustībā. Daudz laika pavadi, lai pilsētā elementāri pārvietotos, lai kaut kur vispār nokļūtu. Mēs tur braucam arī ar mašīnu, bet ļoti pārdomātos laikos. Iepirkties braucam ap desmitiem vai pusvienpadsmitiem vakarā, kad noskrējušies sastrēgumi, bet veikalos priekšā jau ir neskaitāmas ģimenes ar bērniem, kuri pie mums šajā laikā jau dotos pie miera. Atbrauc uz Latviju un saproti, cik te ir jauki un laipni cilvēki. Tiesa, arī tur neviens pret tevi neizturas agresīvi, bet pilsētas steiga uzspiež savu zīmogu. Nevienam nav laika ne tev, ne kam citam. Turklāt Krievijā dzīvojošajiem ir iekarotāju tautas gēns - viņi ir stingri, pārliecināti un ar kulaku galdā, un tad tu, maigais latvietītis, esi kā puķīte asfaltā,» smejas Kristīne. «Atbraucot uz šejieni, saproti, cik mēs esam miermīlīgi un rāmi, cik ir labi iet pa manu Tērbatas ielu, satikt vienu paziņu un aprunāties, satikt otru. Tur tā nenotiek, tur visu laiku esi milzīgā ritenī. Šeit mums ir ļoti viegli, mēs to galīgi nenovērtējam. Mums liekas, ka te viss ir ļoti slikti. Nē, nav gan!»
