Foto mākslinieks un 13 bērnu tēvs Marģers Martinsons ar Jevgeņiju ir kopā jau 36 gadus. Abu laulībā dzimuši deviņi bērni. Nereti Jevgeņiju viņas austrumniecisko sejas vaibstu dēļ notur par ķīnieti, kaut arī patiesībā viņa dzimusi un augusi Ulanudē, Burjatijas galvaspilsētā, kas atrodas Krievijas Federācijā. Marģers mīļotās sievas vārdu latviskojis, ikdienā viņu mīļi dēvējot par Zentiņu.
Ciemojamies pie kuplās ģimenes vecākiem, kas tikai otro gadu var veltīt laiku sev- pēc trīspadsmit kopīgi izaudzinātiem bērniem.
- Jūsu sejas vaibsti ir tik austrumnieciski, ka rodas jautājums, kur esat dzimusi un kur dzīvojuši jūsu senči?
Jevgeņija: - Esmu dzimusi Austrumsibīrijā pie Baikāla ezera, kas ir dziļākais un lielākais saldūdens ezers pasaulē, kurā dzīvo roņi. Šajā ezerā ietek 365 upes un iztek viena upīte, kas nekad ziemā neaizsalst. Joprojām nav atklāts, kāpēc tā neaizsalst. Manā dzimtenē ir sastopami visādi brīnumi. Burjatijā dzīvo arī kamieļi, kaut gan ziemā ir pamatīgs sals, mīnus 40 grādi. Daba ir nedaudz līdzīga Latvijas dabai. Vienīgi atšķirībā no Latvijas - tur ir īsti un iespaidīgi kalni, taiga, stepes un klejotāju cilšu zirgi. Daba mums ir ļoti krāšņa, tāpēc sākumā, kad atbraucu uz Latviju, man bija pagrūti, jo likās, ka Rīga ir ļoti pelēka pilsēta. Burjatija ir viena no Krievijas Federācijas republikām, kas atrodas līdzās Mongolijai. Teritorija ir liela, bet ir ļoti maz iedzīvotāju. Biju izbrīnīta, ka Rīgā sastapu ļoti daudz gados vecu cilvēku. Iespējams, ka pie Burjatijas cilvēku īsā mūža vainojams klimats, kad ziemās gaisa temperatūra ir mīnus 40 grādi, vai arī krievu «Vodka», ar ko mūs ļoti viegli piedzirdīt.
- Kā Jevgeņija nokļuva Latvijā, un kā iepazināties ar latviešu vīru?
Jevgeņija: - Pabeigusi krievu valodas filologu fakultāti Maskavas institūtā, sāku strādāt Ulanudē, Burjatijas Republikas Kultūras ministrijā. Ja nebūtu ģimeniskās saites ar Marģeru, diezin vai es būtu vispār jelkad atbraukusi uz Latviju. No Rīgas līdz manai pilsētai ir aptuveni 6000 kilometri.
Marģers: - Pirms aizbraucu uz Sibīriju, biju Žurnālistikas fakultātes dekāns un Rīgas apriņķa avīzes redaktora vietnieks. Es nebiju rakstošais žurnālists, bet gan fotoreportieris. Savukārt Jevgeņija bija liela priekšniece Burjatijas Kultūras ministrijā. Sibīrijā tolaik bija sava darba sistēma. Sievas palika mājās, bet vīri, braucot visurgājēju mašīnās, devās peļņā. Es biju nonācis Sibīrijā, lai iemūžinātu vīru darbu, un ciematiņos palikušajām sievām uz baltajām sienām rādīju fotogrāfijas, ko dara viņu otrās pusītes. Tā kā šajā komandējumā biju noformēts nevis kā fotogrāfs, bet gan parasts strādnieks, kas brauc ar traktoru, tad braucu uz 700 kilometrus attālo Burjatijas Kultūras ministriju, lai nokārtotu atbilstošu sertifikātu. Man bija jārāda sava ideja un darba programma, bet Burjatijas Kultūras ministrijai bija jālemj, vai man dot sertifikātu. Tad arī pirmo reizi satikos ar Jevgeņiju. Gaidot, kamēr tiks noformēti nepieciešamie dokumenti, uzsākām sarunu. Atklājās, ka mums ir kopīgas intereses. Vienam pret otru radās simpātijas, un mēs satuvinājāmies. Sākām dzīvot kopā, un dzima bērni.
Pēc tam, kad Jevgeņija kvalificēja mani par tautas foto - kino slaidfilmu studijas «Baikal» vadītāju, es ieguvu daudz balvu. Burjatijā piedzīvoju lielu salu, mīnus 55 grādus, kad bārda sasala lāstekās. Lai asinsrite būtu labāka, nelielos daudzumos spirtu tur dzer gandrīz tīru. Pēc kāda laika pieņēmām lēmumu, ka Jevgeņija kopā ar mani pārceļas uz Latviju. Sākām kopīgi publicēties. Es fotografēju, bet, tā kā nemācēju krievu valodu, tad Zentiņa visu pārtulkoja un uzrakstīja pareizi.
- Vai austrumnieku skaistulei bija viegli iejusties latviešu sabiedrībā un citā valstī?
Jevgeņija: - Latvieši ir ļoti talantīgi un radoši. Latvijā jūtos tik labi tādēļ, ka, jau Sibīrijā esot, iemācījos latviešu valodu. Marģers man toreiz teica, ka es būšu kā vista krastā, bet bērni kā pīlēni, kas aizpeldēs no manis, ja nezināšu valodu. Gribu teikt, ka latviešu valoda mani aizsargā, varbūt tā man nav tik perfekta un pareiza, bet es jūtos piederīga, kaut gan man joprojām ir sajūta, ka esmu ciemos. Bija arī laiks, kad kautrējos iet uz pasākumiem, jo likās, ka ar savu izskatu samulsināšu cilvēkus, jo viņi var gribēt atnākt un justies kā savējie starp savējiem, un te pēkšņi būs tāda savāda izskata sieviete kā es. Bet latvieši mani pieņēma kā savējo, jo redzēja, ka es gribu mācīties šo valodu un vietējās paražas. Es mīlu latviešus, un viņi to jūt. Un, ja tu ļoti gribi mācīties, tad apkārtējie to novērtē. No latviešu sievietēm iemācījos neatkarību, jo sapratu, ka neesmu Zenta, bet gan Jevgeņija, kas ir manu vecāku dotais vārds, un tas ir jāciena. Ceļš atpakaļ pie sava vārda bija izaugsme un process. Man bija laiks, kad gribēju visiem patikt, bet tad sapratu, ka visiem patikt nevarēšu.
Marģers: - Nesen Liepājā bijām fotogrāfu plenērā, un visiem mana sieva ļoti patika. Viņa ir kārtīga saimniece, un tas man kā vīrietim ļoti patīk.
Jevgeņija: - Dažreiz jaunībā pāri apprecas, jo piedzimst bērns, vai arī tāpēc, ka ir pirmā lielā mīlestība un pieredzes trūkums. Arī man pirms Marģera bija vīrs. Šobrīd man ir viegli runāt, jo ir gan pieredze, gan arī gadi nodzīvoti. Sākotnēji cilvēki viens otru pievelk gluži kā magnēti, kad gribas visu laiku būt kopā, bet pēc tam sākas sadzīve un daudzas lietas ir grūti izturēt. Kad redzi otru cilvēku katru dienu, nevis satiekot vienreiz nedēļā un priecīga skrienot viņam pretī, skaistums kaut kur pazūd. Arī mums ar Marģeru bijušas neskaitāmi daudzas un dažādas lietas, kas atšķīrās. Piedzīvotas arī situācijas, kad esam apmainījušies ar ne tik laipniem vārdiem. Kopā pārvarot dažādus dzīves līkločus, mūsu ceļš nav bijis taisns.
- Taču, par spīti strīdiem, kādai asākai vārdu apmaiņai, dzīvojot diendienā kopā 36 gadu garumā, esat saglabājuši attiecības.
Marģers: - Protams, ir gadījušies strīdi. Daudzi vīrieši prot savām sievietēm uzspēlēt. Tur ziediņu uzdāvina, aizved uz restorānu, bet man patīk dabiskums. Ar sievu mums ir savas nelielās spēlītes, kuras pat visdrūmākajā situācijā liek atkal smaidīt. Piemēram, mums ir teiciens: «Saki ātri!» Tas radās tādēļ, lai nebūtu laiks apdomāt savu sakāmo.
Man patīk, ka Zenta uztur vienkāršas, tuvas un intīmas ģimenes tradīcijas.
Jevgeņija: - Sieviešu žurnālos rakstīts, ka sievietei ir jāuzkopj māja, jāgatavo un jāizskatās kā no žurnāla vāka un vēl jārūpējas par bērnu, manā gadījumā par veseliem deviņiem. Vīrs mēdza kavēties un neierasties laikus mājās. Tad arī iemācījos, ka šis neilgais laiks ir mana privilēģija, kurā varu dzīvot sev, izdarot nepieciešamās lietas. Es nekad neprasu Marģeram, kur viņš bijis un kāpēc aizkavējās, jo zinu, ka vīrs pats visu izstāstīs. Man kā sievietei ir vēl daudz jāizdara, lai sasniegtu sevis nosprausto sievietes ideālu.
Vīram ir divas dievietes - foto un sieviete. Var teikt, ka viņš kalpo savai pirmajai dievietei un varētu arī dzīvot Francijā, kur uzskati par attiecībām ir ļoti brīvi un mīlēt sievieti nozīmē iedvesmoties no viņas skaistuma.
- Vai nebija grūti izaudzināt un izskolot tik kuplu bērnu pulciņu?
Marģers: - Es apbrīnoju Zentu. Tas ir fantastiski, ka viņa mūsmājās ir ģimenes pavarda turētāja. Domāju, ka jebkurš no mūsu bērniem teiks, ka tieši mamma ir tā, kas visus mūs satur kopā. Mūsdienās diemžēl tik kuplu ģimeņu kā mūsējā paliek arvien mazāk, jo valsts neko nedara, lai stiprinātu likumīgas un oficiālas attiecības.
Šobrīd bērni ir lieli, un nu jau otro gadu varam laiku veltīt paši sev. Tiesa gan, mūsu bērni ir nedaudz īpatnēji, jo visu vēlas panākt paši. Arī ar saviem sasniegumiem viņi īpaši nelielās.