Var teikt, ka olimpiskās spēles Riodežaneiro ir beigušās arī Sporta Avīzes galvenajam redaktoram Ingmāram Jurisonam, kaut pagaidām vēl organisma pulkstenis mēģina sagremot Latvijas laiku, ķermenis – atgūt veselību, bet galva – salikt pa plauktiņiem trijās nedēļās piedzīvoto. Prieka no spēlēm atvests mazāk, nekā gribētos, bet samba un karnevāls kaut kā palikuši otrajā plānā aiz dažādu lielumu ķibeļu joslas Rio. Gājis raibi. Gluži kā izdzīvošanas šovā.
- Kā jūties pēc atgriešanās Latvijā?
- Fiziskais stāvoklis pirmajās 24 stundās pēc atgriešanās no otra pasaules gala ir sarežģīts. Līdz ar to pagaidām sevi par īpaši pieskaitāmu neuzskatu. Tās trīs nedēļas šajā režīmā ar problemātiskām miega stundām, ar vēl problemātiskāku ēšanu un visu pārējo komplektu... Kondicionieri autobusos un mediju centros bija noregulēti uz plus 16, savukārt ārā bija no plus 25 līdz plus 35 grādiem. Pastāvīga kursēšana starp ledusskapi un tuksnesi pēc pirmajām desmit dienām noveda pie sāpoša kakla un piloša deguna ne tikai mani. Paldies Latvijas Olimpiskās vienības ārstei Līgai Cīrulei, kas, es domāju, šajās spēlēs vairāk ar medikamentiem apgādāja žurnālistus nekā sportistus, ļaujot līdz Latvijai nonākt vismaz kādām ziņām. Tāpēc otrās desmit dienas pagāja mēģinājumos kaut cik tikt uz kājām un turpināt strādāt tajā pašā kondicionieru vidē. Atgriešanās ir notikusi, un tas ir pats svarīgākais.
- Kāds bija tavs dienas ritms?
- Diemžēl Rio ritma regulēšanā organizatori bija likuši visvairāk šķēršļu. Pirmais šķērslis bija «sačakarētā» transporta sistēma, kas bija vissliktākā no visām sešām, kuras esmu pieredzējis. Salīdzinoši nelielos attālumos notika nenormāla riņķošana, problēmas ar grafikiem un ilgumiem. Stundas autobusā visbiežāk arī nosaka tavu ritmu, un, piemēram, nokļūšana no vietas, kur dzīvojām, līdz bīčvolejbolam bija 40 minūšu līdz galvenajam mediju centram, tur jāpārsēžas, un tad vēl minūtes 50. Tas tāds brauciens Rīga - Ventspils vienā virzienā. Vismaz stundas piecas sešas dienā aiziet, sēžot transportā, paralēli mēģinot arī strādāt, jo visbiežāk cita laika darbam nav.
Lai kaut kur nokļūtu agrāk, jāceļas sešos, pusseptiņos, bet pēc bīča, kas sākās 24.00 pēc vietējā laika, bijām atpakaļ savā midzenī, ja nemaldos, starp četriem un puspieciem no rīta. Visīsākais posms gulēšanai bija pirms sieviešu maratona. Sanāca gulēt divarpus trīs stundas.
Ritms ir pārvietošanās, nokļūšana galapunktā, pa ceļam mediju centrā savācot papildu informāciju attiecīgajā sporta veidā, tad «mikszona» - parunāties ar sportistu, atšifrēt ierakstu labākajā gadījumā turpat uz vietas - vietējā mediju centrā, sliktākajā - braucot autobusā. Spēles bija salīdzinoši veiksmīgas tajā ziņā, ka nebija daudz brīžu, kad kaut kas pārklājās. Vienlaikus bija tikai Koha ar Ostapenko un Pujāts ar Plēsnieku.
- Lai strādātu, ir jāēd.
- Zinot, kāda Brazīlijā ir ekonomika un cik organizatori izgrūda naudas, un pēc tam mēģināja ietaupīt olimpiskajā budžetā, viņi mēģināja to atpelnīt, kur vien varēja. Piemēram, vidēja izmēra rotaļu talismans olimpiskajā suvenīru bodē maksāja100 reālu, bet ēšana pie galvenā mediju centra bija 98 reāli kilogramā, kas ir apmēram 30-40 eiro kilogramā, un ar saviem 15-20 eiro par porciju bija jārēķinās. Tāpēc nācās meklēt, kur aizbraukt ārpus šā objekta, lai dabūtu ko siltu un ēdamu, bet tas sanāca ne katru dienu. Smērējām līdzi maizītes no brokastu piedāvājuma, kas nu tur bija, bet trīs nedēļas no vietas dzīvot ar maizītēm ir pagrūti.
- Vai vismaz pašam ir labi padarīta darba sajūta?
- Šoreiz nav, jo viena problēma bija personiskā ar veselības stāvokli, kāds tas bija. Otra komponente bija Latvijas komandas starts spēlēs. Bija ieceres žurnālam, bet to vispirms sportisku, pēc tam - tīri psiholoģiski cilvēcisku iemeslu dēļ nevarēja realizēt dažu dienu laikā. Cilvēkiem bija jādod pašiem laiks saprast, kas ir noticis, un iespēja ar viņiem normāli un cilvēciski aprunāties ir vismaz divu triju nedēļu jautājums. Šajā gadījumā uz Sporta Avīzi bija ieplānotas divas tādas lietas, vienā gadījumā - pat sarunātas, bet abos gadījumos nobrukušas neveiksmīgo startu dēļ. Ir sakrāts pietiekami daudz personisko iespaidu, kas būs Sporta Avīzes septembra numurā, bet no sportiskā viedokļa sportistu sajūtas un viedokļi, lai būtu atklāti un objektīvi, tur vēl nav. Tāpēc es domāju, ka arī oktobra numurā mēs paturpināsim ar mazliet nogulsnējušos pēcgaršu, nevis ātrām emocijām. Ātrās emocijas visas bija «sportacentrā», un tās tur tika atspoguļotas pēc labākās sirdsapziņas.
- Kas bija tavs lielākais prieks šajās spēlēs un lielākā vilšanās?
- Ļoti jāpadomā... Lielākais prieks bija doties uz lidostu pēdējā dienā, zinot, ka drīz būšu mājās. Emocionāli bija grūti noķert olimpiskās spēles. Tā varētu būt lielākā vilšanās. Emocijas paķēra, kad Laura Ikauniece-Admidiņa otrajā sacensību dienā kāpa uz augšu un kad skrēja 800 metru, bija sajūta, ka latvieši par kaut ko cīnās.
Pašam skumja sanāca vilšanās par Māri Štrombergu, jo es zināju, ka viņš bija noskaņojies un varēja, un viņš arī nobrauca malā ar domu, ka kaut kā ir ticis tālāk. Izrādījās, ka tomēr ne.
- Kā tu vērtē Latvijas delegācijas startu?
- Medaļu nav. Nebija mums neviena tāda favorīta kā savulaik Viktors Ščerbatihs, bet citiem konkurenti bija par dažiem kilogramiem vai centimetriem labāki.
Gandrīz visi tie, no kuriem gaidījām, bet nesagaidījām, runā par psiholoģiju. Nervi, stress kājās, nesavācos, viss ir galvā... Tas ir simptoms, ko nedrīkstam ignorēt, bet nez kāpēc pie mums sporta psiholoģiju uzskata par greznību, kas vajadzību sarakstā nāk kaut kur otrajā vai trešajā lappusē.
Atsevišķos gadījumos var runāt par pašu sportistu profesionalitāti un attieksmi, arī starp tiem, no kuriem Rio gaidīja, bija pa kādam, kas nesaprata šā mirkļa nozīmi. Arī Latvijas sporta vadītājiem gribas novēlēt kritiski izvērtēt viņu pašu lomu un reāli paveikto un paskatīties uz nepadarīto un sistēmā ačgārno.