RECENZIJA: "Zāle" - "Viņa"

© publicitātes foto

  Pēc šīs formācijas nosaukums viss šķiet absolūti skaidrs – droši vien kāds kārtējais hiphoperis, kas mēģinās „skaldīt” pantus par „zālītes” pīpēšanu un tamlīdzīgiem jaukumiem. Taču nekā, pat ne uz to pusi: grupas „Zāle” kompozīcijas ir folka un postfolka noskaņās (tām piestāvētu „zaļā folka” nosaukums), liriskas un nedaudz mītiskas.

„Grupas mūzikai raksturīgs daudzslāņains skanējums, kam pamatā ir maiga un atmiņā paliekoša melodija, netradicionāla, tomēr ausij tīkama vokāla harmonija, kas apaudzēta ar neierastu mūzikas instrumentu apvienojumu (harmonija, vargans, čells, oboja, ģitāras un perkusijas),” savu nodarbi definē paši „Zāles” mūziķi.

Šī grupa izveidojusies satiekoties vokālistei un dziesmu autorei Martai Kreitusei, ģitāristei Kasandrai Kaņepei un pazīstamajam dzejniekam Pēterim Dragunam, kurš šajā projektā spēlē ģitāru un dzied. Pamazām grupa apaugusi arī ar citiem dalībniekiem, piemēram, obojisti Kiru Maiju Kirsanovu un čellistu Aivi Gailīti. Albuma ierakstā kā basiste minēta Dace Zariņa, ar dažādu instrumentu iespēlēšanu un „muzikālajiem ieteikumiem” līdzējis pazīstamais „underground” meistars Uģis Vītiņš (spēlējis grupās „Parks”, „Rīsa zvejnieki” u.c.), savukārt koncertos pie „Zāles” bungu komplekta (diska ierakstā iztikts bez bundzinieka) redzēts pats Tarass Kuzmenko („Rūsa”).

PAR. Biedējoši laba noskaņu mūzika. Piemēram, kompozīcijas „Smilšu laiva” vai „Mitago” – eleganti! Ļoti interesanti skan oboja, šķiet, ka šis instruments mūsdienu mūzikā ir nepietiekami novērtēts, tā iespējas tomēr ir plašas. Nav brīnums, ka „Zāle” latviešu mūzikas pārdotāko albumu topā pēc veikala „Randoms” datiem maijā ieņēma trešo vietu, zaudējot tikai „Prāta vētrai” un „Raxtu raxtiem”.

PRET. Šīs tomēr ir specifiskas kompozīcijas – tās gribas paklausīties, nevis klausīties. Festivālā „Laba daba” tām būs īstā vieta, bet ikdienā tās virpināt uz CD atskaņotāja – dzīve jau tāpat ir pietiekami sarežģīta... Žēl, ka „Zāle” neuztur savu smeldzīgā folka līniju līdz galam, piemēram, tāda dziesma kā „Mašīnīte”, lai arī ļoti lipīga, pēc noskaņas te ir pilnīgi lieka.

 

Svarīgākais